Lelde Valle ir no Siguldas novada Raganas, viņa ir trīs bērnu mamma un saimniece ģimenes uzņēmumā “Lejaslīves”, kas pavasaros piedāvā pašu audzētus sparģeļus, bet visos citos gadalaikos medu, preces biteniekiem, iespēju iznomāt viesu namiņu, kā arī audzē savvaļas govis un piedāvā citus labumus.
Darāmā, kā var nojaust, netrūkst, taču ārpus tā visa Lelde jau 4 gadus regulāri atrod laiku dejot. Kā tas viss sākās, kāpēc cilvēkam vajag dejot, un kādas ir iespējas šajā ziņā Siguldas novadā? Par to visu Leldei vaicāju intervijā.
Kad un kā tu sāki dejot?
Vairākas man pazīstamas dāmas dejo. Vienmēr uz viņām esmu skatījusies ar apbrīnu – kā viņas atrod to enerģiju un starojumu, lai dejotu. Vienā brīdī, kad biju pārdomās, ko jaunu dzīvē gribētu izmēģināt es, atkal iedomājos par dejām. Tā nu 2022. gada rudenī nolēmu pamēģināt.
Mana izvēle krita par labu “Soul Sisters” kompānijai Siguldā, jo biju tās meitenes redzējusi – tik košas, aktīvas un skaistas. Sākumā dejoju tikai vēderdejas, vēlāk arī čigānu dejas un dažādas citas horeogrāfijas.
Vai atceries savu pirmo mēģinājumu?
Protams! Mēs bijām četras meitenes, kas sāka kopā dejot septembrī. Kultūras namā atsākās sezona, tika uzņemtas jaunas grupas, un mēs tur satikāmies. Pirmajā nodarbībā gan man likās, ka es nekad nevarēšu iemācīties tās kustības, man nesanāks tik eleganti kustināt to vēderu. Un jau uzreiz sajutu, ka, izrādās, manā ķermenī ir muskuļi, kurus sportā parasti nedarbina un par kuru eksistenci es nezināju.
Bet iepatikās man jau pirmajā reizē. Žēl gan, ka laika gaitā no četrām dāmām mēs palikām tikai divas. Tad entuziasms nedaudz noplaka. Pāris reizes pamanīju, kā pēc mūsu mēģinājumiem uz savējo kultūras namā ierodas patstāvīgais sastāvs – jau pieredzējušākas dejotājas. Mūsu mēģinājums toreiz ilga stundu, bet šī meitenēm – divas. Pie sevis nodomāju: ko viņas tur var divas stundas ņemties un dejot?
Tagad, kad “lielo” grupai esmu pievienojusies es pati, zinu, ka divas stundas šķiet ļoti īsas.
Kā notika pāreja uz “lielo” grupu?
Jā, kā jau minēju, kādu laiku palikām divatā. Vasarā kultūras nams nestrādāja, tad nu mēģinājumi notika pie vienas dejotājas mājās.. Tovasar es biju gatava pievienoties patstāvīgajai grupai – pa vasaru mācījos, bet septembrī mums bija pirmais koncerts Zaļās villas kvartālā Siguldā.
Šo koncertu noteikti atcerēšos vienmēr – toreiz biju labi iemācījusies tikai vienu vēderdeju – “Ledus karaliene”, bet emocijas bija spilgtas.
Pastāsti, kā tas notiek praktiski? Vai pašvaldība atbalsta kolektīvu, vai arī par šo prieku jāmaksā pašām?
Mēs maksājam pašas – gan par kultūras nama īri, gan arī pasniedzējai (šobrīd mūs māca lieliskā pasniedzēja Laura Ozoliņa). Tiesa gan, summas nav pārāk lielas. Arī tērpus gādāja pašas saviem spēkiem, bet cenšamies būt ekonomiskas – reizēm pasūtam kādus apģērbus internetā lētāk, pašas pāršujam un izveidojam savā gaumē. Ja kāds beidz dejot, tas noteikti atstāj tērpu nākamajam.
Arī uz koncertiem braucam pašas par saviem līdzekļiem – bieži vien vairākas dejotājas kopā mašīnā, jo tā sanāk ekonomiskāk. Neesam tautas deju kolektīvs, tāpēc pašvaldības atbalsta nav bet tas jau nemazina mūsu prieku.
Sieviešu kolektīvā noteikti ne vienmēr ir viegli par visu vienoties…
Kā nu bez tā!? Mūsu vadītāja Laura pati izdomā jaunas horeogrāfijas. Gadās, ka viņa ir izvēlējusies dziesmu, mēs kopā patestējam kādus soļus un paziņojam, ka nedejosim. Paiet laiks, un konkrētā deja kļūst visiem par mīļāko deju, bet sākumā raksturs ir jāparāda.
Arī ar tērpiem gadās visādi – reiz tika izdomāts, ka dejosim visas baltās kleitās, bet dažas dāmas paziņoja, ka balts viņām nepiestāv, viņas nepiekrīt. Galu galā jau vienmēr atrodam kompromisu.
Sieviešu kolektīviem ir arī daudz priekšrocību – mums allaž ir sirsnīgas sveikšanas svētkos. Ja mēģinājums iekrīt kādos kopīgi svinamos svētkos, piemēram, 8.martā, tad arī īpašāk atzīmējam.
Kur jūs uzstājaties?
Koncertu šo nepilnu četru gadu laikā ir bijis daudz. Esam uzstājušās pat Lietuvā, ❗bet lielākoties gan uzstājamies tuvākajā apkārtnē – Valmierā, Cēsīs, Nītaurē, Morē utt. Dejojam pilsētas svētkos, tirdziņos un citos pasākumos. Ir bijis arī, ka kāds mūs ierauga, iepatīkamies un uzaicina uzdejot kādā privātā pasākumā, nesen pat dejojām kādās kāzās, kur bija aktuāla čigānu deju tematika.
Kāpēc tev patīk dejot?
Tas ir interesanti, ka lielākā daļa cilvēku, dodoties uz pirmo mēģinājumu, saka, ka grib dejot tikai sava prieka un veselības dēļ, taču nealkst uzstāties uz skatuves. Bet tad, kad ir nodejota pirmā deja uz skatuves, uzreiz rodas azarts un domas mainās. Ir taču patīkami dzirdēt aplausus, saņem komplimentus par tērpiem un sajust skatītāju enerģiju. Tā ir mūsu medusmaize – kopā būšanas prieks.
Šis jau sen nav stāsts tikai par dejošanu – dažas meitenes mēdz kopā ceļot, doties uz pasākumiem, jo ir izveidojušās draudzības.
Vai tad esat aptuveni viena vecuma?
Tagad jāskaita… Trīs dejotājas ir jau pensijas vecumā, tad viena ir ap 60 gadu vecumā, bet mēs pārējās esam jaunākas par 50 gadiem. Tiesa gan, nevienai nav mazāk kā 30 gadi – mūsu kolektīvā pavisam jaunās meitenes nenāk. Ziemā dažas bija atnākušas uz mēģinājumiem, bet grupu nokomplektēt nesanāca.
Vispār jau tas ir interesanti, ka kolektīvā ir sava kārtībā un jaunajiem jau nav nemaz tik viegli ienākt. Man pašai arī sākumā negāja viegli – “vecās” cenšas “jaunās”nolikt pie vietas, to atlasi ir jāiztur. Bet vēlāk, kad kolektīvs ir pieņēmis, tad gan viss ir kārtībā un visi viens par otru iestājas. Bet katram jau mums ir savi plusi un mīnusi. Mēs nemitīgi mācāmies ne tikai jaunas dejas, bet arī sadzīvošanu.
Vai dejojat visu gadu? Un cik bieži ir mēģinājumi?
Jā, mēs dejojam visu gadu. Mans jaunākais dēls jau viendien tieši pajautāja, kāpēc man neesot vasaras brīvlaika. Protams, ja ir kādas svarīgas ģimenes lietas vai ceļojumi, tad jau kādu mēģinājumu arī izlaižu. Mēģinājumos tiekamies divas reizes nedēļā pa divām stundām. Aptuveni reizi mēnesī ir kāds koncerts.
Vai vēderdejas noder arī fiziskās formas uzturēšanai?
Kaut kādus muskuļus jau noteikti tā trenē, bet kopumā ir tā, kā reiz smejoties teica mūsu pasniedzēja: “Paskatieties uz mani un sapratīsiet, ka notievēt šeit nevarēs!” Bet kopumā jau ir skaidrs, ka jebkuras kustības mums nāk par labu. Vienai no mūsu dejotājai nesen palika 65 gadi, viņa devās pensijā, skaisti dejodama un lēkādama. Tas taču ir tik labi! Deja notur mūs jaunības sajūtā.
Vai tev ir kāda mīļākā deja?
Man patīk brazīļu Bajana deja. Reiz to dejojām kopā ar bundziniekiem. Tas bija ļoti iespaidīgi – dejot bungu rīboņas pavadījumā, toreiz kolektīvam pievienojās arī vīrišķā enerģija.
Deja ir arī laba iespēja iepazīt kultūras. Mūsu kolektīvam ir veiksmīga sadarbība arī ar kādu ukraiņu meiteni, kura mums māca čigānu dejas. Viņa kādu laiku dzīvoja Pērnavā un reizēm atbrauca mūs pamācīt.
Kāpēc vispār ir svarīgi dejot?
Ik pa laikam satiekamies mēģinājumā un atzīstamies, ka ir diena, kurā neko negribas darīt, taču uz dejošanu nevar neiet. Ir jāuzkrāso lūpas, jāsapošas un jāiet. Tas neļauj aizsēdēties mājās un iedod svētku sajūtu, jo katra tikšanās ir kā kopīgi svētki. Tas ir arī prieks – kad sāc dejot, smaids sejā parādās pats no sevis un mugura iztaisnojas. Ja vēl jāuzstājas koncertā, tad vispār ir liela enerģija – ir jāsakārto tērpu, jāgatavojas, jāplāno.
Nereti dzirdam cilvēkus sūkstāmies – ārpus Rīgas nekas nenotiekot. Kā ir Siguldas pusē? Vai te viss notiek?
Iespējas te pilnīgi noteikti ir. Ja cilvēks grib ko darīt, viņš tās atrod. Mans vīrs dzied Sējas korī, tas gan ir Saulkrastu novads, bet tas ir normāli, ka novadi savstarpēji kooperējas, daži atbrauc no blakus novadiem. Mūsu kultūras namā redzu, ka uz dažādiem mēģinājumiem nāk dažāda vecuma cilvēki. te ir arī pūtēju orķestris, arī cita veida dejas. Nav jau tik svarīgi, ko darīt, galvenais ir izkustēties, būt cilvēkos. Arī citos Siguldas pagastos viss notiek, piemēram, Inčukalnā aktīvāk notiek jauniešu un bērnu deju mēģinājumi. Es noteikti neesmu no tiem, kas sūkstīsies, ka nekas nenotiek.
Pats grūtākais jau laikam ir aiziet uz pirmo mēģinājumu.
Jā, jā. Un nedrīkst sabīties no tā, ka varbūt pirmajā reizē daudz kas nesanāk. Man arī sākumā bija grūtāki brīži, īpaši tad, kad mūsu grupā palikām tikai divas. Un ja vēl kāds mēģinājums ir izlaists… Bet jo ilgāk dejoju, jo lielāks ir azarts un vairs nenāk prātā muļķīgas domas. Gribas tikai arvien ko jaunu iemācīties un dejot.
Vispār apbrīnoju, kā tu tam atrodi laiku – trīs bērni un darbs saimniecībā noteikti aizņem daudz laika.
Dejošana jau ir vakaros, un es vienmēr zinu, kurās dienās tā ir. Tas ir konkrēts laiks, ar ko jārēķinās. Ir ieplānots. Darbus jāpaspēj paveikt līdz mēģinājumam – tas arī disciplinē.
Vai savējie nāk uz koncertiem skatīties, kā tu dejo?
Jā, vīrs nāk regulāri, arī mamma. Uz pēdējo koncertu vīrs netika, jo viņam pašam bija koncerts ar kori, tad gan mazliet bija žēl, ka nevaram viens otru atbalstīt.
Ko dejošana tev ir mainījusi?
Esmu ieguvusi māsības sajūtu jeb, kā pašas sakām, esam deju ģimene. Protams, tas cēlis arī pašapziņu, biežāk tieku pie svētku sajūtas, kad ir jāsapošas, lai kāptu uz skatuves. Tā ir kopības sajūta, draudzība ar citiem kolektīviem. Es izbaudu arī mūsu vadītājas burvīgās horeogrāfijas. Un ir prieks un iemesls saņemties izkustēties arī dienās, kad nekur negribas iet.
Ļoti ceru, ka mazie novadu kultūras nami vienmēr turpinās pastāvēt, ka neviens neiedomāsies tiem nolemt skolu likteni, jo ir svarīgi, ka pašdarbnieki var darboties un vairot prieku sevī un apkārtējos.
Drīz septembris un ar prieku gaidīsim kolektīvā arī jaunas dejotājas.
