Kādreizējais pedagogs un Kusas pamatskolas direktors Agris Sārs nu jau divus gadus ir pensijā un nododas savam vaļaspriekam. Gleznojot viņš mūziku neklausās, un varbūt tā viņam nemaz nav vajadzīga, jo paša balss ir kā klusināta mūzika – rudenīgas miglas apņemta, mierīga un silta, ar skaistumu, kas nesteidzas slēpties vai īpaši atklāties.
Ieguvis diplomu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, beidzis studijas Mākslas akadēmijā, viņš aktīvi piedalās mākslas notikumos Latvijā un citviet. Nu jau astoņus gadus Agris Sārs vada arī tēlotājmākslas studiju “Madona”.
Vai gleznošana ir dzīvesveids? Vai sportisks gars palīdz otu vicināt labāk? Vai māksliniekam jārunā arī par politiku un sabiedrībā notiekošo? – Šos un citus jautājumus, tiekoties Cesvaines pilī, uzdevu autoram.
– Direktora pienākumus Kusas skolā beidzu, jo sapratu, ka ir pienācis brīdis, kad pašam jāpieņem lēmums aiziet, negaidot, kad apstākļi to piespiedīs. Dzīvē ir arī citas svarīgas lietas līdzās direktora amatam, un skolas darbs tomēr prasa pilnīgu atdevi – tā ir tāda kā misija. Ar kolēģiem satiekos, piemēram, Skolotāju dienā, taču necenšos sekot līdzi skolas dzīvei skrupulozi, nedodu padomus un neiejaucos – ļauju jaunajai komandai organizēt darbu pēc sava ieskata. Skolā joprojām strādā mana māsa, un pats dzīvoju tuvu skolas ēkai, tā ka lielos vilcienos zinu, kas tur notiek.
– Visu mūžu esat bijis saistīts arī ar sportu.
– Gan māksla, gan sports man joprojām ir cieši klātesoši. Mani dēli ir ļoti aktīvi orientieristi – kopš bērnības skrien, tagad ir atjaunojuši savu komandu un kopā piedalās stafetes sacensībās. Šobrīd dēli dzīvo Latvijā, bet jaunākais ilgu laiku strādāja Filipīnās, taču galu galā dzimtene viņu atsauca atpakaļ.
Es savulaik daudz vedu viņus uz treniņiem un sacensībām, pats arī labprāt piedalījos sportiskās aktivitātēs. Man patīk slēpošana, riteņbraukšana un dažādas sporta spēles. Pagājušajā sezonā uz Smeceres silu slēpot devos kādas divdesmit reizes. Ar velosipēdu esmu braucis uz Madonu, uz Gaiziņkalnu, pārāk tālus gabalus ne, bet skolas bērniem daudzus gadus mācīju drošību uz ceļa. Ar lielu azartu spēlēju arī hokeju – biju laukuma spēlētājs, vairāk uzbrukumā, spēlējām uz dīķa un paši tīrījām ledu, gādājām ekipējumu. Slidot man joprojām patīk, un labprāt pēc pirts apmeklējuma ielienu arī āliņģī.
– Kas šobrīd jūs saista glezniecībā – kāds žanrs vai tehnika visvairāk patīk?
– Glezniecībā mani aizrauj darbs ar abstrakti ekspresīvām tehnikām. Arī klasiskā glezniecība, it īpaši plenēri, man liekas tuva forma. Kaut fiziski tas ir izaicinoši, jo viss aprīkojums un krāsas jānes uz konkrēto vietu. Joprojām aktīvi piedalos studijas plenēros, piemēram, šovasar bijām Pļaviņās pie Daugavas, uzkāpām arī dolomīta atsiju kalnos un ar mākslas studiju braucām gleznot pie jūras. Ar tehnikām dažkārt eksperimentēju, piemēram, darbu iesāku ar akrilu, turpinu ar eļļu, bet pārsvarā tomēr strādāju ar eļļas krāsām.
– Kā jūs piekritāt vadīt Madonas mākslas studiju?
– Pie studijas vadības nonācu 2018. gadā. Likās, ka tā varētu būt interesanta vide, kurā iesaistīties, un arī darbs atļāva tam veltīt laiku.
Man bija svarīgi būt kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, it īpaši kā bijušajam Jāņa Simsona audzēknim.
Tagad, jaunās sezonas sākumā, cilvēki vēl ir aizņemti ar lauku un citiem darbiem, bet kādi desmit aktīvākie dalībnieki sanākam, reizēm pat vairāk. Nodarbības notiek Madonas Kultūras centra telpās, kur studija ir labi aprīkota, vienīgi trūkst dabiskās gaismas, bet citādi apstākļi ir labi. Pašlaik gleznojam saulespuķes, – dabas motīvi man vienmēr ir patikuši.
– Kas līdzās gleznošanai vēl brīvajos brīžos aizrauj?
– Tā kā pēc izglītības esmu arī filologs, man ļoti patīk grāmatas. Tagad nākas atgūt un izlasīt to literatūru, kas agrāk bija grūti pieejama, piemēram, Džeimsa Džoisa vai Marsela Prusta darbus tulkojumos. Šie autori prasa zināmu koncentrēšanos un gatavību, bet manas intereses un valodas izjūta to ļauj. Tāpat interesējos par citu autoru grāmatām, kuras agrāk tika pieminētas teorētiski, bet tagad ir iespējams izlasīt.
– Vai pats esat kādreiz mēģinājis rakstīt dzeju vai prozu?
– Studiju laikā man bija radoši draugi, un esmu mēģinājis arī pats ko rakstīt. Izstādes “Satikšanās” atklāšanai par godu, piemēram, uzrakstīju dzejoli.
Filoloģijas studijas noteikti devušas bagātāku vārdu krājumu, valodas izjūtu, tam palīdz arī spēle ar vārdiem, kad mēģinu domāt par glezniecības kompozīciju vai nodot kādu vēstījumu mākslas darbos.
– Kā ar mākslīgo intelektu, vai tas tiek lietots?
– Mākslīgais intelekts mani īpaši neinteresē.
To izmantoju tikai praktiskās lietās, piemēram, ja ko remontēju un nepieciešams padoms kādā tehniskā jautājumā. Radošajā darbā tas nav aktuāli.
– Kā vērtējat padomdevēju lomu glezniecībā?
– Katram ir savs ceļš. Es mēdzu paskatīties, kā citi mākslinieki strādā, piemēram, “YouTube”, un dažreiz pārdomāju redzētos tehniskos paņēmienus. Tomēr, galu galā, vienmēr svarīgi ir atgriezties pie sevis. Meistaru padomi, protams, ir noderīgi, bet jāatceras, ka pašam savs rokraksts veidojas ar laiku un praksi.
– Kādas personības jūs tomēr ir iedvesmojušas?
– Vislielāko iespaidu atstājis Jānis Simsons – mans sākotnējais skolotājs Madonas Mākslas skolā –, bet būtiska bijusi arī saskarsme ar Džemmu Skulmi un Ojāru Ābolu, ar kuru īpaši tuva saikne izveidojās laikā, kad gatavojos iestāties Mākslas akadēmijā. No vēlākā laika svarīgi bija arī akadēmijas pasniedzēji Ivars Heinrihsons, Inta Celmiņa, Edvards Grūbe un citi.
– Savulaik bijāt aktīvs tautfrontietis, esat bijis uz barikādēm, darbojāties kā Madonas novada pašvaldības deputāts. Kā šodienas politiskie un sabiedriskie jautājumi ietekmē jūsu mākslu?
– Apkārtējo notikumu atbalss, protams, ienāk arī mākslā. Es gan neesmu tāds, kurš taisītu politiskus plakātus vai ar savu darbu tematiku biedētu skatītājus.
Caur mākslu vairāk cenšos cilvēkus iedrošināt un apliecināt dzīves pozitīvās puses.
Tomēr sabiedriskie un politiskie jautājumi, neapšaubāmi, ietekmē. Man ir bijuši filozofiski darbu cikli, piemēram, “Kādas dzintara tautas hronika”, kas atspoguļo noskaņas, stāstus un tēlus, kas saistīti ar baltu tautu vēstures, dabas un kultūras motīviem. To var apskatīt arī personālizstādē “Satikšanās” Cesvaines pilī.
Esmu daudz ceļojis, un manā mākslā noteikti parādās pasaules notikumu ritmi. Dzīvojot Romā, sajutu, cik ļoti Ukrainas kara klātbūtne skar arī turienes cilvēkus. Ieraudzīt ukraiņu karogu uz balkona šķietami nomaļā ielā – tas atstāja spēcīgu iespaidu, ko atspoguļoju gleznā.
– Vai uzskatāt, ka latvieši spētu aizstāvēt savu dzimteni kā ukraiņi, ja tas būtu nepieciešams?
– Es ticu, ka latvieši noteikti spētu stāties pretī un aizstāvēt savu Latviju, ja rastos tāda nepieciešamība. Gan Zemessardzes vīri, gan jaunsargi ir gatavi uzņemties atbildību. Arī armija mums tagad ir citāda, stiprāka, salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem. Tāpēc esmu pārliecināts – ja situācija prasīs, neatkārtosies tas, kas notika ne tik senā pagātnē.
– Kādu redzat jauniešu attieksmi un pilsonisko atbildību?
– Manuprāt, mūsdienu jaunieši ir atbildīgi, katra nākamā paaudze mēģina būt gudrāka un labāka par iepriekšējo. Protams, varētu vēlēties, lai viņi vairāk iesaistās politiskajās norisēs un pilsoniskajās aktivitātēs. Skolas parasti nemāk šo interesi pietiekami uzjundīt. Izglītības iestādēs nenotiek pietiekami kvalitatīvas diskusijas un praktiskas iesaistes, piemēram, caur skolas pašpārvaldi. Taču tie jaunieši, kuriem ir spējas un vēlme, tie parasti izvirzās un kļūst par sabiedrības līderiem. To pieredzēju arī Kusā.
– Vai 3. oktobrī 15. Saeimas vēlēšanās jūsu ģimene balsoja vienprātīgi?
– Kaut ģimenē mums nav lielu domstarpību politiskajos jautājumos, katram tomēr ir savi uzskati.
Es parasti izvēlos tos deputātu kandidātus, kuri ir ar stingru mugurkaulu un ar darbiem apliecinājuši spēju organizēt dzīvi.
Protams, dažos politiķos ir bijusi vilšanās, bet principā ģimenes lokā domājam līdzīgi un diskusijās nekavējamies.
– Jums ir arī sava mākslinieka darbnīca un gleznu galerija, tāpat lauku darbi...
– Darbs patiešām ir manas ikdienas sastāvdaļa, un tas uztur kustībā. Tagad, kad lielākā daļa gleznu aizvestas uz Cesvaines pili, varu galerijā, savā darbnīcā ko pamainīt, ieraudzīt no jauna. Paralēli gleznošanai kopju arī mežu – pats zāģēju, gādāju malku ziemai gan darbnīcai, gan mājai. Tāpat savu prasa lauku darbi, bet tas viss palīdz uzturēt veselību. Pēdējā laikā gan dēli ir norādījuši, ka visos fiziskajos darbos man jābūt vairāk nevis kā strādniekam, bet tie jāuztver kā fiziskie treniņi, ieviešot arī normālas atpūtas pauzes.
