– Jūs esat dzimusi un augusi Jēkabpilī. Pastāstiet par savu bērnību un jaunību.
– Esmu dzimusi zīmīgā datumā – 24. decembrī –, tāpēc man vienmēr ir šķitis, ka man paredzēts kāds liels uzdevums. Kad mācījos skolā, mamma mani laida visos pulciņos, kuros vēlējos, – dejošanā, baletā, teātrī, dziedāšanā, zīmēšanā. Mūzikas skolā pabeidzu akordeona klasi, lai gan tagad vairs bieži nesanāk spēlēt. Vairāk uzspēlēju klavieres. Mamma man ļāva izpausties. Kad pabeidzu Jēkabpils 3. vidusskolu, stājos Daugavpils Universitātē kora diriģentos, taču pietrūka divu punktu, lai mani uzņemtu. Man bija tāda cemme, ka pat izstāstīt nevaru. Pateicu, ka nekad vairs neko savā dzīvē nesaistīšu ar mūziku. Iestājos vecāko pionieru vadītāju skolā Rīgā, masu pasākumu režisoros. Kaut kur bija arī jāstrādā, un draudzene, kura gāja dekrētā, mani pierunāja sekretāres darbam Izglītības nodaļā Jēkabpilī.
– Jūs esat ļoti radošs cilvēks. Vai radošums ir pārmantots no vecākiem?
– Nē, vecāki man bija vienkārša darba strādnieki – mamma friziere, tētis traktorists. Taču mamma ļoti bieži mani veda uz teātri. Bieži gāju arī uz kino. Kad man bija kādi desmit, divpadsmit gadi, es apņēmos, ka visām filmām, kurām ir slikts noslēgums, es uztaisīšu labas beigas. Varbūt tāpēc tagad arī darbojos teātra mākslā. (Smaida.) Pati esmu nospēlējusi teātrī divdesmit piecus gadus. Kad pārnācu uz Ādažiem, vairs nevarēju izbraukāt. Man ļoti patīk spēlēt teātri. Tagad pati nespēlēju, bet strādāju ar bērniem.
– Tātad apjausma par savu nākotnes profesiju jums bija jau diezgan agrā vecumā?
– Jā, tā varētu teikt. Lai gan skolā bija arī teātra pulciņš, tam man īsti nebija laika, taču, ja vajadzēja organizēt kādas aktivitātes klasē vai skolā, es vienmēr biju tam gatava.
– Jau skolā bijāt līdera tips?
– Tā ir. Mamma stāstīja, ka tad, kad biju maza, es esot skaitījusi dzejoli: “Visus komandēšu es, lācis karogu lai nes. Buratino, tu pūt tauri, lai skan visai ielai cauri.”
– Kā jūs nonācāt līdz skolotājas darbam?
– Kad biju pionieru vadītāja, vajadzēja skolotājus aizvietot. Man piedāvāja, un es to labprāt arī darīju. Vēlāk aizgāju mācīties uz Liepājas Pedagoģisko institūtu, kur pabeidzu sākumskolas skolotāju kursu. Kad biju jau sešpadsmit gadus nostrādājusi skolā, mamma pa radio dzirdēja aicinājumu nākt mācīties privātajā alternatīvās izglītības skolā “Attīstība”, kur bija pasniedzēji no Vācijas. Kad mācījos otrajā kursā, pie mums uz skolu atbrauca Dzintra Kolkovska, kas dibināja Brīvās izglītības centru un Valdorfskolas trīs klases. Rekomendēja trīs meitenes, starp viņām biju arī es. Mūs aicināja uz sapulci. Vienai meitenei bija ļoti spēcīgs akcents, viņa pati saprata, ka pirmklasniekiem tas nederēs, savukārt otrai meitenei saslima mamma, un viņa netika. Tad man arī teica: “Anita, tu esi vienīgā, tev uz sapulci ir jāatbrauc.” Sākumā mani aicināja tikai uz sapulci, bet sapulces laikā skolas dibinātāja Dzintra Kolkovska vecākiem pateica, ka es būšu pirmās klases audzinātāja, lai gan es vēl nebiju apstiprinājusi, ka patiešām nākšu. Pēc tam kāda bērna mamma man vaicāja, vai es tiešām būšu audzinātāja līdz devītajai klasei. Teicu – jā! Kā gan es varēju pateikt nē? (Smejas.)
– Jums tobrīd vēl bija darbs Jēkabpilī?
– Jā, es aizbraucu atpakaļ uz Jēkabpili un direktoram vaicāju: “Ko darīt? Man piedāvā darbu Ādažos.” Tobrīd man bija trīsdesmit pieci gadi. Viņš man atbildēja: “Ja es būtu tavā vecumā, es zinātu.” Tā arī atbraucu un paliku.
– Jūs faktiski esat stāvējusi pie Ādažu Brīvās Valdorfa skolas šūpuļa?
– Jā, esmu vienīgā, kas šeit ir no pirmās dienas. Otrajā gadā pievienojās skolas valdes priekšsēdētāja Kerola Dāvidsone, vēlāk skolotāju kolēģijas vadītāja Inga Zemīte, arī Harijs Zemītis. Sākumā mums gāja visādi, kamēr sadalījām sfēras. Kerola sākotnēji bija mamma, kuras vecākā meita nāca pie mums dārziņā. Mēs visi skolotāji dzīvojām bērnudārza dzīvojamajā korpusā, no rīta cēlāmies, lasījām, studējām Šteinera rakstus. Tolaik joprojām dzīvoju Jēkabpilī. Pirmdienā atbraucu, visu nedēļu nostrādāju un brīvdienās devos uz mājām. Man jāsaka milzīgs paldies mammai, kura palika kopā ar manu tolaik desmit gadus veco meitu. Šeit es viņu nevarēju iekārtot, jo te bija tikai pirmās divas klases, bet viņa bija vecāka.
– Vai tomēr vēlāk viņa pārnāca uz Ādažiem?
– Nē, viņa pabeidza skolu Jēkabpilī un jau astoņpadsmit gadu vecumā aizbrauca mācīties uz Norvēģiju. Un kā aizbrauca, tā arī palika. Viņa ir pabeigusi Kriminoloģijas fakultāti Oslo Universitātē, vēlāk mācījās par sociālo pedagoģi Lillehammerē. Mazmeita iet Valdorfa skolā, mazdēls ir kustīgs un aktīvs, un vecāki nolēma, ka skolai noteikti jābūt tuvu mājai, tāpēc viņš mācās parastajā skolā.
Skolotāja un audzēkņi darba procesā. Foto: no Ādažu Brīvās Valdorfa skolas arhīva
– Cik ilgi jūs braukājāt no Jēkabpils uz Ādažiem?
– Līdz tam laikam, kad man Ādažos piešķīra dzīvokli. Tie bija kādi pieci gadi, ko nodzīvoju skolā. (Aizdomājas.) Sākumā visu laiku braukāju ar vilcienu, pēc tam – ar tēva mašīnu. Bet šobrīd man ir sajūta, ka es visu mūžu esmu bijusi Ādažos. (Smejas.)
– Kas bija Ādažu Brīvās Valdorfa skolas atvēršanas iniciatori?
– Iniciatori bija latvieši, bet kuratori Ādažos bija norvēģi, Rīgā – vācieši. Ādažos mūsu kuratori bija skolotāji konsultanti no Norvēģijas, Tonsbergas Valdorfskolas, viņus mēs saucam par mūsu skolas krustvecākiem. Vācieši ir ļoti skrupulozi – ja tā ir rakstīts, tad tā arī jābūt. Savukārt norvēģi mums uzreiz teica: “Veidojiet skolu un mācības atbilstoši Valdorfa pedagoģijas pamatprincipiem un atbilstoši saviem apstākļiem un kultūrai.”
– Kas jūs aizrāva šajā pedagoģijas novirzienā?
– Tas ir pavisam kaut kas cits! Pedagoģijā visam vajadzētu notikt tā, kā tas notiek dabā. Sākumā iesēj, pēc tam ir stādiņš, tad parādās lapiņas un tikai tad ziediņš. Šeit nesāk ar kaut ko sarežģītu, bet tieši tā, kā ir paredzēts dabā. Pašā sākumā vecākiem šķita, ka šeit mēs darām visu ļoti lēni, bet tieši tas bērnam attīsta visas tās prasmes, ko viņš vēlāk varēs darīt. Te mēs bērniem visu laiku palīdzam – kā kartupelīti parušinām, lai viņam vieglāk augt. Šeit ir arī citādākas attiecības ar bērniem un viņu vecākiem. Ir lielāka sadarbība. 1. jūnijā būs trīsdesmit trīs gadi, kopš šeit strādāju.
– Šeit vecākus arī vairāk iesaista visā procesā nekā vispārizglītojošajās skolās. Vai tiesa?
– Taisnība. Kad agrāk jautāja, kādi bērni var mācīties šajā skolā, atbilde bija: bērni, kuru vecāki ir ar mieru būt ar viņiem kopā vienmēr un visur. Ja nezini, kur likt savu brīvo laiku, laid bērnu Valdorfa skolā, un tev brīvā laika nebūs. (Smejas.) Būs iespēja visu laiku būt kopā ar bērniem. Un, kas nav mazsvarīgi, – te ir ļoti labi skolotāji.
– Sākotnēji jūs bijāt klases audzinātāja. Kad klāt nāca teātra māksla?
– Jau kā klases audzinātāja es ar savu klasi iestudēju izrādes. Tagad tādas privilēģijas vairs nav, bet savulaik, kad pabeidzām devīto klasi, vienu gadu deva brīvu. Es šo gadu izmantoju, lai aizbrauktu uz Īriju, kur pelnīju naudu dzīvokļa remontam. Kad atgriezos, visi skolotāju posteņi bija aizņemti, bet man piedāvāja teātra mākslu. Šobrīd top aptuveni desmit izrāžu mācību gada laikā: ceturtajā klasē ir “Lāčplēsis”, piektajā – Annas Brigaderes “Sprīdītis”, sestajā – “Maija un Paija”, septītajā klasē jau otro gadu ir monoizrādes, astotajā – “Romeo un Džuljeta”, tad vēl ir arī Ziemassvētku izrāde, Pavasara dziesmu spēle un divpadsmitās klases žetonvakara izrāde, kuru iestudē skolotāja Vija. Mums valstiskā mērogā arī teātra stundas ilgus gadus nebija, bet tagad arī vispārizglītojošajās skolās tā ieviesta kā mācību stunda vienu reizi nedēļā. Pa to laiku gan īsti neko nevar izdarīt. Man tādā ziņā ir ļoti labi apstākļi. Tagad ar astoto klasi iestudējam “Romeo un Džuljetu”. Man ir dotas trīs nedēļas, kurās es varu ar skolēniem darboties.
– Izrādes katru gadu atkārtojas?
– Jā. Man reizēm jautā, kāpēc vienas un tās pašas izrādes ir katru gadu. Arī bērnudārzā viena pasaka tiek lasīta vairākas reizes. Te ir tas pats. Piemēram, Mihaela dienas izrādi spēlē visas klases, bet katru gadu konkrētās lomas spēlē citu klašu skolēni. Nākamais jau to pašu lomu nevar nospēlēt tieši tāpat kā iepriekšējais! Bērns varbūt nevar atvērties dzīvē, bet, kad viņš spēlē teātri, viņš ir pavisam cits cilvēks. Piemēram, puisis, vārdā Bruno, kuram bija iedalīta saucēja loma izrādē “Sprīdītis”, vienā mēģinājumā man paziņoja, ka negrib spēlēt. Bija divi saucēji. Mēģināju noskaidrot, kāpēc. Jautāju viņam: “Varbūt tu viens gribi būt saucējs?” Viņš atbild: “Jā!” Viss. Viņš negribēja, lai saucēja lomu būtu ar kādu jādala, bet gribēja viens. Un viņš arī ļoti labi savu lomu nospēlēja. Otro saucēju ielikām citā lomā. (Smaida.)
– Jūs minējāt, ka pati arī esat spēlējusi teātri. Kādas bija jūsu lomas?
– Man ļoti patika raksturlomas. Man pietiek drosmes atklāt sevī kaut ko tādu, kas ne vienmēr ir ērts un skaists. Līdzīgi ir arī ar bērniem. Šteiners ir teicis, ka klusajiem bērniem ir jādod spēlēt raganas, izteiksmīgas lomas, savukārt trakajiem, enerģiskajiem – “lēnas” lomas.
– Kā jūs spējat atvērt bērnus? Katram tomēr ir nepieciešama atšķirīga pieeja.
– Ir dažādi iesildošie vingrinājumi. Man gribētos domāt, ka man ar bērniem ir īpašas attiecības, lai gan es neesmu nekāda dieva dāvana. Esmu stingra pasniedzēja, jo citādi nevarēšu neko iestudēt. Man reizēm šķiet, ka bērni nākamajā gadā vairs negribēs spēlēt, bet viņi vēl nav paspējuši pabeigt esošo izrādi, kad jau jautā: “Skolotāj, ko mēs spēlēsim nākamgad?” Runājot par pieeju katram bērnam… Ir bērni, kuriem es parādu, kā, manuprāt, būtu labāk, bet ir bērni, kuri paši brīvi var darboties. Teātris ir dzīvs process, bērni pie tā pierod. Tā ir mācību metode, ar kuru tu palīdzi viņam arī citās lietās. Teātris palīdz izdzīvot dažādas situācijas.
– Un kā jūs piemeklējat lomas katram bērnam?
– Ziemassvētku izrādei mums ir tā sauktais kastings jeb atlase, bet visās pārējās izrādēs palīdz klases audzinātāja, kas bērnus pazīst vislabāk. Piemēram, audzinātāja zina, ka skolēns ir ļoti kluss, tāpēc viņam vajag skaļāku lomu, bet, ja skolēns ir ļoti skaļš, viņš būs Baltais vecītis. Divpadsmitajā klasē, kad bērns pēdējoreiz uzstājas, viņam bieži pat ir asaras acīs, jo viņš saprot, ka izrāžu vairs nebūs. Viņi pie tā ir pieraduši. Strādājot ar skolēniem, es redzu, kā viņi mainās – kā klusais atrod savu balsi, kā nedrošais sāk ticēt sev.
– Ko vēl teātris bērnam iemāca?
– Teātris ir personības izaugsmes ceļš, tas dod to, ko īsti nevar iemācīt ar vārdiem, – just, klausīties, sadarboties un uzdrošināties. Mums tā nav tikai mācību metode – tas ir veids, kā bērns mācās būt cilvēks. Teātris nav tikai izrāde, tas ir dzīvs mācību process, kas bērnu pavada ceļā uz sevis apzināšanos un iekšējo brīvību. Valdorfa skolā teātris ir organiska daļa no attīstības, savienojot domāšanu, jūtas, gribu. Man kā pedagoģei tas ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem, jo jāstrādā ne tikai ar zināšanām, bet arī ar cilvēka būtību.
– Jums ir svarīgs process vai rezultāts?
– Zinu, ka ir pedagogi, kuriem uzreiz gribas redzēt rezultātu, bet personīgi man svarīgs ir radošais process. Tu īsti nezini, kā tas bērns nospēlēs, un tas patiesībā ir pats interesantākais. Reiz Ziemassvētku vakara izrādē viens aktieris aizmirsa uznākt uz skatuves, un meitenēm bija jāimprovizē. Papildinot iepriekšējo atbildi, var teikt, ka teātris māca nebaidīties kļūdīties, jo tieši kļūdoties bieži rodas vispatiesākie brīži. Gluži kā dzīvē. Tad arī pazūd robeža starp aktieri un skatītāju, starp izdomu un realitāti. Skatītājs izdzīvo izrādi, pats iejuzdamies kādā lomā.
– Vai atceraties savu pirmo iestudēto izrādi?
– Tā bija “Sūnu ciema zēni” mazajā zālē, kur katrai klasei bija savs fragments jāiestudē, un pēc tam mēs to likām kopā. Scenārijus mūsu izrādēm raksta un pielāgo skolotāja Inga. Trīsreiz esam spēlējuši “Meža gulbjus”, divreiz “Sūnu ciema zēnus”. Man ļoti patīk mans darbs. Atzīšos, ka jau tagad es domāju par nākamo Ziemassvētku izrādi. Svarīgi piebilst, ka es visu nedaru viena, man teātra mākslā ir kolosāla un radoša komanda.
“Strādājot ar skolēniem, es redzu, kā viņi mainās,” par sava darba augļiem priecājas pedagoģe.
– Nevaru jums nepajautāt par apbalvojumu “Gada novadnieks”. Cik negaidīti tas bija, un vai jums ir svarīga atzinība?
– Tas bija patiešām milzīgs pārsteigums un vienlaikus novērtējums no Ādažu Brīvās Valdorfa skolas pedagogu kolektīva, kas mani izvirzīja. Man patīk, ja man pasaka: tas ir labi vai – tev izdevās. Un šī tomēr ir ļoti nozīmīga atzinība. Tas tak ir feini – tik daudz gadu esi nostrādājis un tiec novērtēts! Kad mani izsauca uz skatuves, pieminēja arī savus audzēkņus, kuri kļuvuši par sabiedrībā zināmām personībām, piemēram, Valmieras Drāmas teātra aktieris Eduards Johansons, kas, protams, radīja lielu lepnumu. Arī režisore, horeogrāfe un aktrise Linda Kalniņa ir mana audzēkne. Patīkami, ka viņi nav kļuvuši lepni.
– Starp jūsu audzēkņiem ir bijuši arī brāļi Breidaki?
– Ne gluži. Te man jāprecizē, ka pie manis mācījušies tikai Elziņa un Kaspars. Lielais brālis Artūrs nebija pie mums, viņš gāja Ādažu vidusskolā. Kaspars pie manis ir gan teātri spēlējis, gan dziedājis. Viņš jau skolas laikā bija ļoti aktīvs un atraktīvs puisis.
– Jūs uzreiz pamanāt, kurā bērnā ir potenciāls?
– Jā, to redz uzreiz. Kaut vai, kad iedod lasīt tekstu, – viņš lasa ar intonāciju, pareizi liek uzsvarus, nekautrējas un uzreiz iedzīvojas tēlā. Bērni man reizēm saka: “Jūs, skolotāj, varētu visas lomas spēlēt.” Bet tā gluži nav – es varu tikai parādīt, jāspēlē būs bērnam. Pati es daudz esmu spēlējusi amatierteātrī Jēkabpilī.
– Vai ir lietas, ko savās izrādēs neiekļaujat?
– Pret dažām lietām man ir aizspriedumi. Es nekad nespēlēju slimus cilvēkus. Man ir vaicājuši par “Zelta zirga” uzvešanu, bet tad es nekad nespēlēšu mirstošā tēva ainu. Jā, arī “Romeo un Džuljetā” ir miršanas skats, bet es to nedaudz stilizēju. Nevaru teikt, ka esmu aizspriedumaina, bet dažas ainas man negribas izspēlēt. Lai gan esmu katoliete un esmu audzināta ticībā, nezinu, kāpēc, bet Bībeli ar trešās klases bērniem ilgi nevarēju saņemties lasīt. Bet, kad izlasījām, nodomāju: ļoti labi. Tagad jau vairākas reizes esam izlasījuši.
– Noprotu, ka jūs esat arī regulāra teātra apmeklētāja.
– Jā, es varētu doties uz teātri katru dienu, ja būtu tāda iespēja. Man ļoti patīk Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, tur ir ļoti labas izrādes, visu klasiku esmu noskatījusies. Un, protams, arī Jaunais Rīgas teātris. Tagad tur iesim uz “Donu Kihotu”, kā arī “Klusumu un troksni” Nacionālajā teātrī un “Burvju kalnu” Valmieras teātrī. Uz teātra izrādēm brauc arī klases, ja paliek brīva kāda biļete, reizēm es pievienojos. Nesen biju Liepājā uz izrādi “Latviešu raķetes” par Latvijas bobsleja vēsturi. Vienreizēja izrāde! Es neskatos teātri kā parasta skatītāja. Es skatos tā: re, šeit es būtu darījusi citādāk. Mana māsīca vienmēr pērk biļetes pirmajā rindā. Es viņai saku, ka nevaru tad neko redzēt, man vajag kādu septīto rindu, lai visa skatuve ir pārskatāma. Vajag plašu redzesloku. Izrādes es varu arī klausīties. Esmu izlasījusi Daces Rukšānes romānu “Krieva āda”. Ļoti patika. Noskatījos arī izrādi un ik pa strēķītim klausos arī radioraidījumu. No izrādēm es iedvesmojos un reizēm paķeru arī kādu ideju, ko izmantot savās izrādēs.
– Kuras izrādes jūs pati uzskatāt par izcilām?
– Ļoti patīk “Kritiens augšup” Jaunajā Rīgas teātrī. Arī jau pieminētās “Latviešu raķetes”. Ļoti, ļoti patīk klasika, piemēram, “Hamlets” un “Vecās dāmas vizīte” Rīgas krievu teātrī. Daudz skatos arī filmas.
– Kas jums ir teātris?
– Tas ir mans dzīvesveids – kā es dzīvoju un saprotu pasauli. Tas man ir arī risks, godīgums un dzīva klātbūtne. Man teātris skolā ir vieta, kur bērns drīkst būt īsts, un tieši tur sākas īstā izglītība. Kamēr vien man būs iespēja būt šajā procesā, tas vienmēr būs mans ceļš. Manās retorikas stundās mēs veicam dažādus vingrinājumus. Vienreiz devu viņiem uzdevumu tikai ar darbības vārdiem raksturot to, ko viņi darījuši brīvdienās, bet pēc tam veidot no tā četrrindes. Kamēr viņi domāja, es pati sev saliku četrrindi, kas varētu būt mans moto:
Spēlēt, just, atklāt, augt,
Meklēt, kļūdīties, tālāk traukt,
Radīt, elpot, iedegt, būt,
Pieņemt, veidot, starot, kļūt.
– Atskatoties uz savu bagātīgo darba mūžu, ar ko jūs lepojaties un kas jums sniedz vislielāko gandarījumu?
– Tas, ka man dota iespēja strādāt šajā skolā. Man nebija slikta vide arī Jēkabpilī, taču šeit ir ļoti īpaša atmosfēra – iespējas, kolektīvs, būšana kopā. Jūtos novērtēta. Priecājos, ka bērni uzklausa mani, pieņem mani tādu, kāda esmu, saprot mani. Esmu viņiem teikusi: “Ja mani traucē, es esmu nikna, bet tikai neapvainojieties.” Bērni mani saprot, un es varu būt ar viņiem – tas ir lielākais gandarījums. Un ikdienā, protams, man prieku rada meita un mazbērni, pie kuriem ik pa laikam dodos ciemos uz Norvēģiju.
