Ceļš uz Latvijas florbola eliti viņam sākās vietējā Baložu sporta klubā, bet mērķtiecīgs darbs un neatlaidība ļāva nonākt līdz dalībai vienā no Latvijā šobrīd spēcīgākajām komandām. Adrians Spunde ir pārliecināts, ka sports cilvēku disciplinē, palīdz sasniegt izvirzītos mērķus un dod iespēju nepārtraukti pilnveidoties.
– Adrian, jūs šobrīd mācāties Baložu vidusskolas divpadsmitajā klasē. Cik sen nodarbojaties ar sportu? Varbūt šī aizraušanās sākās jau bērnībā?
– Es sportoju faktiski jau no trīs gadu vecuma, kopš bērnudārza laikiem. Mājās biju ļoti aktīvs, visu laiku gribēju kaut ko dauzīt un kustēties, tāpēc vecāki mani pieteica dažādos treniņos un pulciņos, kur vien bija iespējams, un es arī gāju.
– Tik agrā vecumā bērni parasti vēl nezina, ko vēlas darīt. Vai vecāki jūs uzreiz virzīja tieši uz florbolu, vai arī izmēģinājāt dažādus sporta veidus?
– Savulaik gāju gan uz galda tenisa, gan futbola nodarbībām, esmu bijis arī džudo un karatē treniņos. Tādā veidā izmēģināju daudz un dažādas lietas, turklāt ne tikai sportā – kādu laiku darbojos arī keramikas pulciņā un mācījos mūzikas skolā. Tomēr ar laiku sapratu, ka tieši florbols mani aicina visvairāk.
– Minējāt, ka apmeklējāt arī mūzikas skolu. Kādu instrumentu spēlējāt, un kā veicās šajā jomā?
– Jā, kādu laiku gāju Ķekavas Mūzikas skolā Baložos, kur spēlēju klavieres. Taču, mūzikas skolu nepabeidzis, izlēmu no tās aiziet, jo arvien lielāku vietu manā ikdienā sāka ieņemt sports.
– Vai arī citiem jūsu ģimenes locekļiem cieņā ir aktīvs dzīvesveids?
– Tā varētu teikt. Vecāki sen ir saistīti ar sportu. Mammai ļoti patīk skriet – viņa piedalās krosa skrējienos un maratonos. Tētis jaunībā nodarbojās ar vieglatlētiku. Savukārt mans jaunākais brālis, kuram ir divpadsmit gadi, arī allaž izceļas ar aktivitātēm. Turklāt viņš iet manās pēdās, jo spēlē florbolu un kopā ar Baložu komandu braukā pa dažādiem turnīriem visā pasaulē.
Adrians Spunde kopā ar vecākiem pēc uzvaras pagājušā gada turnīrā Igaunijā.
– Kā sākās jūsu ceļš florbolā, un kur apguvāt šīs spēles prasmes?
– Tā kā dzīvoju Baložos, arī trenējos vietējā klubā. Kad sāku spēlēt, tas vēl bija piesaistīts Ķekavas klubam. Vēlāk, kad kļuvu vecāks, Baloži izveidoja savu komandu, un tajā arī turpināju spēlēt.
– Kādā veidā attīstījās jūsu tālākā sportiskā karjera? Kad pārgājāt uz spēlēšanu augstākā līmenī?
– Apmēram četrpadsmit gadu vecumā kopā ar treneri aizgājām uz otro līgu, kur spēlēju komandā “Vārme”. Nākamajā sezonā atgriezos Baložos, kur aizvadīju dažas spēles otrajā līgā. Pamazām līmenis kļuva arvien augstāks, un nu jau trīs sezonas esmu nospēlējis Talsos, vietējā klubā “Talsu NSS/Krauzers”, kas startē Latvijas augstākajā līmenī – “Elvi” florbola līgā.
– Baloži un Talsi tomēr ir divas ļoti attālas vietas. Kā nonācāt Talsu komandā?
– Tas notika Latvijas U-19 izlases treniņnometnes laikā. Šīs izlases galvenais treneris Artis Raitums paralēli trenē arī Talsu klubu. Viņš redzēja manī potenciālu un piedāvāja pievienoties Talsu komandai.
– Lai varētu sekmīgi spēlēt, jums noteikti regulāri jābrauc uz treniņiem Talsos, kas atrodas diezgan tālu. Kā izdodas to visu apvienot?
– Tagad, kad startēju “Elvi” florbola līgā, visi treniņi notiek Talsu ģimnāzijā. Regulārās sezonas laikā uz Talsiem braucu divreiz nedēļā. Kad sākas izslēgšanas spēles, ceļu uz turieni un atpakaļ nākas mērot trīs reizes nedēļā.
– Vai paralēli mačiem elites līmenī vēl pārstāvat arī Baložus?
– Baložos spēlēju jauniešu vecuma grupās. Mums gan nebija regulāru treniņu, tikai piedalījāmies dažādos turnīros. Aizvadītajā sezonā startēju Baložu U-18 komandā.
– Savukārt Talsos jau spēlējat pieaugušo konkurencē?
– Jā, Talsos pārstāvu “Elvi” florbola līgas komandu.
– Nerodas situācijas, kad jāspēlē pašam pret sevi – vienā komandā pret otru?
– Nē, jo tās ir divas atšķirīgas līgas un līmeņi. U-18 ir jauniešu līga, kurā var piedalīties spēlētāji līdz astoņpadsmit gadu vecumam, bet “Elvi” florbola līga ir pieaugušo spēcīgākā līga Latvijā. Tās komandās spēlē labākie mūsu valsts florbolisti. Tiesa, vistalantīgākie startē spēcīgākās ārzemju līgās.
Adrians Spunde (otrais no kreisās) pirmajā izsaukumā uz Latvijas pieaugušo izlases turnīru Polijā.
– Daudziem jauniešiem nereti rodas grūtības apvienot mācības ar sportu, it īpaši, ja regulāri jābraukā uz treniņiem, kas notiek citā pilsētā. Cik veiksmīgi jums izdodas savienot skolu ar florbolu?
– Kad atnāku no skolas, man parasti ir apmēram divas stundas laika mācībām. Pirms braukšanas uz Talsiem paspēju izdarīt visus mājasdarbus.
– Divu stundu laikā visu patiešām var pagūt?
– Man parasti nav daudz mājasdarbu. Šajā jomā ļoti palīdz plānošana. Brīvdienās – sestdienās un svētdienās – apsēžos pie galda un izdaru visus galvenos darbus, kas uzdoti uz nākamo nedēļu, piemēram, sagatavoju prezentācijas. Pēdējā dienā atliek tikai iemācīties, lai varu uzstāties un visu nodemonstrēt, kā arī paveikt dažus nelielus uzdevumus. Tādas lietas var izdarīt desmit līdz divdesmit minūtēs, līdz ar to ikdienā veicamo mājasdarbu apjoms nav tik liels. Protams, vienpadsmitajā klasē bija sarežģītāk, bet arī tad visu paspēju.
– Šāda pieeja ļauj apgūt visu nepieciešamo mācību vielu un sekmes sporta dēļ necieš?
– Nē. Tagad liecībā man ir tikai viens sešinieks, pārējie vērtējumi – septiņi un augstāk.
– Ko plānojat darīt pēc vidusskolas beigšanas?
– Ir vairākas profesijas, par kurām domāju, bet publiski tās nevēlos nosaukt. Iecere ir vai nu braukt spēlēt uz ārzemēm un mācīties tur, vai arī palikt Latvijā, pabeigt augstskolu un tad doties uz ārzemēm.
– Tas nozīmē, ka negrasāties pārtraukt florbola spēlēšanu, tieši otrādi – gribat to attīstīt un turpināt vēl augstākā līmenī?
– Jā, tas ir viens no maniem mērķiem, tāpēc centīšos apvienot sportu ar mācībām, cik vien spēšu.
– Vai pie tik aizņemtas ikdienas atliek laiks arī izklaidei un atpūtai? Jaunieši bieži mēdz apmeklēt dažādus pasākumus, satikties ar draugiem. Ko jūs darāt brīvajā laikā?
– Man ir daži hobiji un aizraušanās, kam veltu daļu brīvo brīžu. Piemēram, vasarā Baložu trasē spēlēju disku golfu, ar to nodarbojos visbiežāk. Ziemā bieži ejam uz ezeriem spēlēt hokeju. Man patīk arī citi sporta veidi – futbols, basketbols, teniss. Mēs ar draugiem bieži dodamies kaut ko uzspēlēt. Uz tusiņiem gan īpaši neeju, jo man vēl nav astoņpadsmit gadu.
Lielākoties tusēju tikai sezonas noslēgumā vai pēc lielākām uzvarām. Visbiežāk nosvinēt sanāk pēc spēlēm arēnā “Rīga” vai lielākiem turnīriem. Starpsezonā pirmajā mēnesī dodu sev vairāk brīvības, bet sezonas laikā fokusējos tikai uz spēlēm. Tāpat arī ikdienā cenšos īpaši neriskēt ar veselību, izvairīties no iespējamām traumām, jo tās var gūt arī it kā nevainīgās sadzīves situācijās.
– Kas veido jūsu draugu loku?
– Pārsvarā tie ir komandas biedri un citi florbolisti, ar kuriem esmu kādreiz spēlējis kopā. Mums ir labs kontakts, un ar viņiem arī lielākoties pavadu brīvo laiku.
– Vai mēdzat uzspēlēt florbolu arī ārpus treniņiem?
– Jā, mēs kā komanda nereti braucam uz “Ghetto Floorball” Grīziņkalnā un spēlējam. Piedalāmies dažādos turnīros – Kuldīgas čempionātā, vasaras līgā, nakts turnīros.
– Kādu pievienoto vērtību, jūsuprāt, sports spēj dot jaunam cilvēkam? Varbūt tas palīdz kļūt atbildīgam un izvairīties no dažādiem kaitīgiem ieradumiem, kas raksturīgi daudziem mūsdienu jauniešiem, – smēķēšanas, narkotikām, alkohola?
– Es ar sportu nodarbojos tāpēc, ka man patīk būt aktīvam. Vēlos pastāvīgi uzlabot savu fizisko formu.
Es nezinātu, ko darīt mājās, – man visu laiku gribas kustēties un kaut ko darīt. Es nevaru nosēdēt mierā, tāpēc piedalos visur, kur varu.
Runājot par smēķēšanu, tas man nav aktuāli, jo es nesmēķēju. Alkoholu lietoju ļoti reti. Man nav laika kaut kādām lietām, kas darītu tikai sliktu. Tā tas vienkārši ir.
– Vai sanāk sastapties ar vienaudžiem, kuri izvēlas citādu dzīvesveidu, mēdz iedzert un uzsmēķēt?
– Jā, protams, bet es ar viņiem īpaši netusēju, jo tas nav mans kontingents. Es tajā vidē nejūtos iederīgs, jo tādas vielas nelietoju.
– Kādi līdz šim bijuši lielākie panākumi florbolā?
– Pirms diviem gadiem, kad pirmo sezonu spēlēju Talsos, mēs izcīnījām “Elvi” līgas sudrabu – lielajā finālā arēnā “Rīga” piekāpāmies komandai “Masters Ulbroka/LU”. Nākamajā sezonā vēlreiz tikām arēnā “Rīga” notiekošajā finālā, taču atkal zaudējām “Masters Ulbroka/LU” – jau otro reizi pēc kārtas. Savukārt šogad izšķirošajās cīņās ieguvām trešo vietu, uzvarot “Rubenes” komandu. Toties Latvijas un Igaunijas apvienotajā līgā šosezon izcīnījām zeltu – pusfinālā pieveicām “Ulbroku”, finālā “Rubeni”.
– Tātad beidzot izdevās revanšs pret Ulbrokas komandu?
– Jā. Nenoliegšu, un arī gribējās beidzot izcīnīt zelta medaļas.
Komandas “Talsu NSS/Krauzers” kopbilde pēc šī gada uzvaras arēnā “Rīga”.
– Kā paiet vasara, kad skolā ir brīvlaiks un arī aktīvā florbola sezona beigusies?
– Vasarā braucu uz “Ghetto Floorball” uzspēlēt. Gatavojos nākamajai sezonai – ielieku fizisko bāzi, uzturu formu un atpūšos. Sezonā laika atpūtai nav daudz.
– Droši vien mājās jau sakrājies iespaidīgs medaļu un kausu krājums?
– Jā, medaļu un apbalvojumu ir diezgan daudz. Daži varbūt nav tik nozīmīgi, toties citus joprojām augstu vērtēju.
– Ko jums personīgi nozīmē šīs balvas?
– Sākumā, kad tās iegūsti, ir liels prieks. Pēc tam tās vienkārši stāv plauktā, tikai reizēm, ejot garām, uzmetu tām aci. Tad nāk prātā labas atmiņas par katru medaļu, kausu vai citu balvu.
– Kas jūs visvairāk saista florbolā? Kas liek turpināt trenēties un spēlēt?
– Šis sporta veids man labi padodas – tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ar to nodarbojos. Otra lieta – es domāju, ka florbols ir īsti nenovērtēts sporta veids; esmu pārliecināts, ka tas jāiekļauj olimpisko spēļu programmā. Katru sezonu savu iespēju robežās cenšos florbolu popularizēt, lai tas kļūtu izplatītāks arī Latvijā.
– Paldies par sarunu!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
