Gan Madonas novadā, gan Bērzaunes pagastā “Rutuļu” saimnieku Edgaru Kramftu pazīst kā darbīgu bitenieku. Kopš mūsu laikrakstā “Stars” ir aizsākusies “Medus loterija”, starp balvām vienmēr ir bijis arī “Rutuļu” medus. Biškopis tēlaini saka, ka tas ievākts no staltā Gaiziņa rudzu laukiem.
“Rutuļu” saimnieks gadiem ilgi seko līdzi visam labajam vecajam un jaunajam biškopībā. Pirms gadiem, piedaloties gadskārtējos biškopju saietos, konkursā par garšīgāko medu ir ieguvis atzinīgu vērtējumu starp medus paraugiem no Latvijas malu malām.
“Nekāda miglošana laukos nenotiek, biju kandidāts uz bioloģisko saimniekošanu, bet atteicos, jo ļoti bieži jābūt gatavam dažādām pārbaudēm. Turklāt biškopībā pret varrozi bez preparātiem grūti iztikt,” stāsta biškopis.
Biškopība kopš senču laikiem
Stāstījums par bišu lietām “Rutuļos” aizved vēsturē.
“Esmu piedzimis “Rutuļu” mājās. Ar bitēm sāka nodarboties jau mans vecvecvecvectēvs. Mūsu mājās bija daudz senlietu. Horizontālos egļu bluķus ar caurumiem, kas kalpoja par stropiem, tagad var apskatīt Ventspils piejūras muzejā.
“Rutuļu” māju uzbūvēja Andrejs Švauksts 1870. gadā, zeme – trīsdesmit četras desetīnas – iegūta no Lauteres muižas. Rēķinu, ka esmu piektā paaudze,” stāsta “Rutuļu” saimnieks Edgars Kramfts.
Uz jautājumu, kā pats apguvis iemaņas biškopībā, viņš stāsta: “Savulaik bites ieguvu no sava krusttēva – mammas brāļa, kas darbojās ar bitēm. Dažreiz palīdzēju, jo nebaidījos no bitēm. Biškopībā daudz apguvu pašmācības ceļā, ievēroju Krūmiņtēva, Kārklu Hermīnes padomus. Ir biškopji, kuri nekā daudz nestāsta, jo katrs tomēr ir konkurents. “Rutuļos” vienmēr bijuši stropi, divi atrodas pie mājas Madonā.
Par saviem Grostonas septiņgadīgās skolas skolotājiem un pasniedzējiem Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā man ir tikai vislabākās atmiņas.
Pēc profesijas esmu elektroenerģētiķis. Par elektriķi un “Latvenergo” Madonas elektrisko tīklu rajona priekšnieku nostrādāju četrdesmit divus gadus. Ar biškopību vairāk sāku nodarboties no 2000. gada.”
Daudzie vēlējumi jubilejā dod stimulu ikdienai. Foto: no privātā arhīva
Bites un lauki neļauj ierūsēt
Biteniekam Edgaram Kramftam ir interesants domugrauds: “Ja gribu strādāt, to savos laukos varu darīt katru dienu, cik vien ir iekšā, un vajag strādāt. Taču ne vienmēr ir tāda luste. Taču ir darbi, kas patīk vai ne, bet ir jāpadara, un daudzi ir saistīti ar biškopību. Arī zāle prasa pļaušanu, un, kad vajag, sēžos pie mazā traktorīša stūres, tehnika visu paveic. Joprojām vadu arī automašīnu, uz Rīgu nebraucu, bet līdz Bērzaunei vai Madonai gan varu tikt,” smaidot stāsta saimnieks.
Edgars Kramfts atklāj, ka liels atbalsts un palīgi viņam ir meita Dace un dēls Agris un nu jau arī mazbērni Artūrs, Jurģis, Toms un Agnija; priecē arī trīs mazmazdēli – Kristers, Ernests un Olivers.
“Biškopībā manu darbu varētu turpināt mazdēls Jurģis – viņš jau mazs nāca līdzi bišu dravā –, palīdz znots Uldis, Dace, kas uzrakstīja arī mazo saimniecību attīstības projektu “Rutuļiem”. Tas deva daudz ieguvumu – bišu stropus, bišu inventāru, ziedputekšņu kalti, vaska kausētavu un medus sviedi. Dravā šobrīd ir trīsdesmit trīs saimes, bet varbūt to skaits būs jāsamazina. Bites man ir vaļasprieks, nevis bizness. Lai biškopība būtu bizness, ir krietni vairāk jākustas, jāraujas uz visām malām, jāražo vasks, propoliss, ziedputekšņi. Vienu brīdi sāku vākt ziedputekšņus, bet uzskatu, ka tā ir bišu nerrošana. Pirmā medus ieguve notiks ap Jāņiem, tas būs dažādu ziedu medus, jo nevar taču noteikt, kur bites ganījušās.”
Uz jautājumu, vai gadās piedzīvot arī dzēlienus, Krafta kungs nosmej: “Bites mani tik stipri mīl, ka reizēm iedzeļ, un tas esot pat veselīgi.”
Biškopi Edgaru Kramftu Bērzaunes pagasta “Rutuļos” bites arvien mudina darboties. Foto: Agris Veckalniņš
Ja līdzās ir “Gaiziņš”
Ja Edgara Kramfta tālajiem senčiem bija viens Gaiziņkalns, kas atrodas pavisam tuvu, viņam ir vēl arī vīru koris “Gaiziņš”, kurā viņš dzied jau divdesmit septīto gadu. “Jau mācoties skolā, dziedāju korī, dejoju tautas dejas. “Gaiziņā” iestājos 2000. gada martā. No sava kora vēl neesmu aizgājis, esmu gados vecākais dziedātājs, bet vairs neesmu aktīvais korists, arī tālajos izbraukumos vairs nebraucu. Tagad koris “Gaiziņš” gatavojas vīru un sievu koru salidojumam Cēsīs.
“Gaiziņam” vairs nav ziedu laiki, dziedātāju pulks sarucis, skatei mums neiedeva jaunus tērpus, mēs īsti labi neizskatījāmies. “Gaiziņam” 5. decembrī būs piecdesmit pieci gadi, kopš tas izveidots, un vīru koris to grib sagaidīt labā formā,” stāsta “Rutuļu” saimnieks.
Savulaik kopā ar kori ir apceļotas daudzas Eiropas valstis – Austrija, Ungārija, Čehoslovākija, Itālija, Rumānija, Vācija. Edgars Kramfts stāsta, ka ceļošana viņam vienmēr ir patikusi, jo sniedz spilgtus iespaidus, kas paceļ pāri ikdienai. Jaunībā ar sievu Viju, kura jau septiņus gadus ir mūžībā, daudz ceļojuši. Savulaik ar motociklu “IŽ Jupiter” izbraukājuši Latviju, bērnus sasēdinājuši blakusvāģa kulbā. Kad iegādājušies savu pirmo auto – zaporožecu –, izbraukāta Lietuva, Igaunija, arī Maskava.
Jautāts, kā uzturēt sevi formā, Edgars Kramfts teic, ka dzīve Gaiziņkalna tuvumā un bites liek viņam justies stiprākam, ceļ augstākam lidojumam. “Gaiziņš atstājis iespaidu jau uz maniem senčiem,” viņš stāsta, piebilstot, ka visi bijuši darbīgi, un darbs arī uztur formā.
“Esmu nodzīvojis laimīgu mūžu. Piedzimu Ulmaņlaikā, tad nāca pirmie boļševiku laiki, pēc tam vācu laiki, tad sekoja padomju laiki un tagad – brīvā Latvija. Mani vecāki un vecvecāki politikā nebija iesaistījušies, nebija bagāti, arī represijas gāja secen, dzimtas mājas saglabātas,” sarunas noslēgumā teic darbīgais deviņdesmitgadnieks.
