– Kad sapratāt, ka vēlaties kļūt par ārsti?
– Par medicīnu sāku domāt jau 9. klasē. Mācījos Liepājas 1. ģimnāzijā, un mani ļoti iedvesmoja bioloģijas skolotāja Valda Dorša. Viņa mācīja anatomiju un bioloģiju, bija spilgta personība un arī pēc pensijas turpināja strādāt. Interesanti, ka viņa agrāk mācījusi arī manu tēti un citus radiniekus, tādēļ mūsu ģimenei ar viņu izveidojusiespaaudžu saikne. Pēc manām domām, tieši viņa daudziem jauniešiem radīja interesi par medicīnu. Tajā laikā gan vēl nezināju, par kādu ārsti vēlos kļūt.
Pēc vidusskolas devos studēt medicīnu Rīgā. Līdztekus studijām sāku strādāt slimnīcā – sākumā par sanitāri, bet rezidentūrā jau par ārsti, gūstot vērtīgu praktisko pieredzi. Studiju laikā izveidoju ģimeni, piedzima pirmā, vēlāk arī otrā meita, tādēļ studijas uz laiku nācās pārtraukt bērnu kopšanas atvaļinājumu dēļ. Pēc sešiem studiju gadiem sekoja vēl trīs rezidentūrā ģimenes medicīnā, un mans ceļš līdz specialitātei pavisam bija aptuveni vienpadsmit gadus ilgs.
– Kāpēc izvēlējāties tieši ģimenes medicīnu un savu ārsta praksi?
– Interesanti, ka, sākot studēt medicīnu, biju pārliecināta – par ģimenes ārsti noteikti nekļūšu. Toreiz par šo specialitāti bija diezgan skeptisks priekšstats. Taču studiju laikā, iepazīstot dažādas medicīnas nozares, sapratu, cik ģimenes ārsta darbs patiesībā ir plašs, daudzveidīgs un interesants. Mani uzrunāja iespēja ārstēt pacientu visos dzīves posmos.
Svarīgi bija arī sabalansēt darbu ar ģimenes dzīvi, jo nakts dežūras slimnīcā man lika saprast, ka vakaros vēlos būt kopā ar saviem bērniem. Man patika doma par savu praksi, savu kabinetu un saviem pacientiem. Lai gan sākumā domāju pēc studijām atgriezties Liepājā, dzīve mani aizveda uz Jaunolaini.
– Kā nonācāt līdz savai ģimenes ārsta praksei Jaunolainē?
– Tas ir netipisks stāsts. Ar ģimeni dzīvojam Mārupē. Pēc rezidentūras sāku strādāt praksē Jaunolainē, kas ir aptuveni 15 minūtes no mājām. Šī prakse piederēja uzņēmumam, nevis konkrētam ārstam. Vēlāk uzņēmums bankrotēja, un man radās iespēja praksi pārņemt. Faktiski es izveidoju savu uzņēmumu un turpināju darbu jau kā savas prakses īpašniece. Šobrīd rit mans otrais darba gads kā prakses īpašniecei, bet pacientus Jaunolainē aprūpēju jau trešo gadu. Pieredze ģimenes medicīnā, ieskaitot skaitot darbu rezidentūras laikā, man ir aptuveni pieci gadi.
– Kļūt par savas prakses īpašnieci droši vien nozīmē ne tikai būt ārstam, bet arī uzņēmējai. Kā tas ir?
– Tas bija ļoti nedrošs solis.
Man nebija pārliecības, ka es to varu. Es taču esmu ārste – es māku ārstēt pacientus, nevis vadīt uzņēmumu. Pēkšņi bija jākļūst arī par uzņēmēju, jāvada prakse, jāpieņem darbinieki un jādomā par visiem saimnieciskajiem jautājumiem. Pieņemt šo lēmumu man ļoti palīdzēja dzīvesbiedrs.
Tagad varu teikt – tas ir noticis, un es to izdarīju. Protams, vajadzīgs arī starta kapitāls, lai aprīkotu praksi. Man šajā ziņā paveicās, jo no iepriekšējās prakses saņēmu daļu mēbeļu un aprīkojuma, tādēļ pirmais darbības gads izvērtās veiksmīgs.
– Kas bija sarežģītākais, izveidojot savu praksi?
– Tās nebija finanses. Lielākais izaicinājums bija prakses reģistrēšana. Tā ir problēma, ar ko, manā ieskatā, saskaras daudzi ģimenes ārsti, īpaši ārpus lielajām pilsētām. Mana prakse atrodas vēsturiskā ēkā, kas neatbilst mūsdienu pieejamībai. Kad 2025. gada janvārī reģistrēju savu praksi, biju ļoti rūpīgi sagatavojusies – visa dokumentācija bija kārtībā, medicīniskais aprīkojums atbilda prasībām. Taču inspekcija uzreiz pamanīja citu problēmu – ļoti šauras durvis, sliekšņus un to, ka ēkā nav iespējams ērti iekļūt cilvēkiem ratiņkrēslos vai vecākiem ar bērnu ratiņiem. Mums tika dots divu gadu termiņš, lai šīs prasības izpildītu.
– Vai izdevās atrast risinājumu, lai prakse arī turpmāk varētu darboties Jaunolainē?
– Jā, un šeit man tiešām ļoti paveicās. Olaines novada pašvaldība izrādījās ļoti atsaucīga un ieinteresēta saglabāt ģimenes ārsta praksi Jaunolainē. Ar Eiropas finansējuma atbalstu ir uzsākti kapitāli remontdarbi: tiks paplašinātas durvis, izbūvēts panduss, mainītas grīdas un telpas pielāgotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Uz trim līdz četriem mēnešiem nāksies pārcelties uz pagaidu telpām, kas būs izaicinājums, taču pēc tam prakse kļūs daudz pieejamāka un ērtāka pacientiem. Pretējā gadījumā vienīgā iespēja būtu meklēt citas telpas, visticamāk, jau Olainē, kas nozīmētu attālināties no pacientiem. Man ir svarīgi, lai Jaunolaines iedzīvotājiem arī turpmāk medicīniskā palīdzība būtu pieejama tuvāk dzīvesvietai.
Ģimenes ārste atzīst, ka bez Olaines novada pašvaldības atbalsta praksi Jaunolainē saglabāt būtu daudz sarežģītāk. Ar Eiropas Savienības finansējumu praksē uzsākti vērienīgi remontdarbi – telpas tiks pielāgotas mūsdienu pieejamībai, paplašinot durvis un izbūvējot pandusu.
– Cik liela šobrīd ir jūsu prakse?
– Praksē ir reģistrējušies 1600 pacienti. Lielākā daļa dzīvo Jaunolainē, taču ir arī cilvēki no Rīgas, Mārupes, Jelgavas un pat Bauskas novada. Es vienmēr viņiem pajautāju, vai tiešām ir vērts mērot šādu ceļu pie ģimenes ārsta. Viņi saka, ka jā. Daudziem ir ērtāk atbraukt uz Jaunolaini, nekā Rīgā meklēt stāvvietu vai gaidīt rindās.
– Ar ko jūsu prakse šobrīd ir aprīkota?
– Šobrīd praksē ir viss nepieciešamais pilnvērtīgam ģimenes ārsta darbam. Ņemam asins analīzes, vakcinējam, aprūpējam brūces, ja nepieciešams, veicam infūzijas, ir urīna analizators, eksprestesti kakla infekciju diagnostikai, dermatoskops ādas veidojumu diagnostikai, redzes pārbaudes iespējas un elektrokardiogrāfs.
Man ir svarīgi pēc iespējas vairāk izmeklējumu un procedūru sniegt uz vietas, lai pacientam nebūtu jātērē laiks un līdzekļi, dodoties uz citām ārstniecības iestādēm.
Piemēram, elektrokardiogrammu, ausu skalošanu, pacienta sagatavošanu operācijai un daudzus citus izmeklējumus varam veikt tepat praksē. Tas ir daudz ērtāk gan pacientam, gan ļauj daudz ātrāk pieņemt lēmumu par turpmāko ārstēšanu.
– Vai ir vēl kāda iecere, ko turpmāk gribētu ieviest praksē?
– Pēc remonta ļoti gribētu sniegt arī vecmātes konsultācijas. Tas būtu liels ieguvums gan grūtniecēm, gan jaunajām māmiņām un pusaudžiem reproduktīvās veselības jautājumos. Ļoti svarīgi būtu arī onkocitoloģiskās analīzes noņemt tepat, praksē. Šobrīd daļa sieviešu līdz ginekologam dažādu iemeslu dēļ neaiziet – citām tas ir finansiāli sarežģīti, citām grūti nokļūt, vēl citas vienkārši atliek šo vizīti. Ja šādu izmeklējumu varētu veikt ģimenes ārsta praksē, sievietēm būtu daudz mazāk iemeslu atteikties no profilaktiskajām pārbaudēm. Uzskatu, ka tas būtiski uzlabotu skrīninga aptveri un palīdzētu laikus atklāt saslimšanas.
– Ģimenes ārsta darbā liela daļa laika paiet ne tikai pacientu pieņemšanā, bet arī dokumentācijas kārtošanā. Kā izdodas šo darbu organizēt pēc iespējas efektīvāk?
– Mūsdienu ģimenes ārsta darbā liela nozīme ir efektīvai darba organizācijai. Mēs vairs neveidojam papīra ambulatorās kartes – visa aktuālā dokumentācija tiek glabāta elektroniski. Ja pacients atnes papīra izrakstu, to ieskenējam un saglabājam sistēmā elektroniski. Tas ļauj informāciju ātri atrast, izvairīties no papīru kaudzēm un vairāk laika veltīt pacientiem. Lai gan šī programma rada papildu izmaksas, ikdienā tā ir neaizstājama. Tikpat svarīga ir arī sakārtota darba vide – lai katram komandā ir sava vieta un tehniski viss darbojas raiti, tad liels darba apjoms nesagādā grūtības.
– Ar kādām veselības problēmām pacienti pie jums vēršas visbiežāk? Vai pēdējos gados novērojat kādas tendences?
– Sūdzību spektrs ir ļoti plašs, taču, kad sāku strādāt Jaunolainē, mani patiešām pārsteidza pacientu augstais asinsspiediens. Pat nopirku jaunu asinsspiediena mērītāju, jo domāju, ka vecais rāda nepareizi. Likās neticami, ka tik daudziem pacientiem asinsspiediens ir 150 vai pat 170, un viņi man saka: “Man tas ir normāls.” Tas bija viens no pirmajiem lielajiem izaicinājumiem – ne tikai atrast pareizu terapiju, bet arī pārliecināt cilvēkus, ka zāles jālieto regulāri. Tiklīdz asinsspiediens normalizējas, daļa pacientu medikamentus pārtrauc lietot un pēc laika atgriežas pie tā paša.
Ļoti liela mana darba daļa ir skaidrot, runāt un pārliecināt. Es teiktu, ka aptuveni 70% mana darba ir komunikācija ar pacientu, jo dažreiz pacienti ierodas pēc skaidrības, lai kāda arī būtu situācija.
– Kas jūs šobrīd satrauc visvairāk?
– Mani satrauc, cik daudz jauniešu un cilvēku darbspējas vecumā nāk ar izdegšanas pazīmēm. Tie ir gan vīrieši, gan sievietes – 20, 30 un 40 gadu vecumā. Nevaru droši pateikt, vai tas ir tāpēc, ka pacienti man uzticas un atklāti izstāsta savas grūtības vai arī šādu gadījumu patiešām kļūst vairāk. Taču tendence ir ļoti izteikta. Parasti cilvēki sākumā sūdzas par trauksmi, nespēju koncentrēties, nogurumu, miega traucējumiem. Tikai vēlāk, sarunājoties un uzdodot pareizos jautājumus, atklājas visa situācija.
– Kā šādos gadījumos iespējams palīdzēt?
– Tas nav ātri. Ir nepieciešama ilgstoša ārstēšana, atpūta un dzīvesveida maiņa. Man ir ļoti laba sadarbība ar psihiatriem Jelgavā. Dažreiz pacientus nosūtu arī ārstēties stacionārā. Protams, vajadzīgi arī medikamenti, taču vissvarīgākais ir saprast: lai atveseļotos, ir nepieciešams laiks.
– Vai pieaug arī onkoloģisko slimību skaits?
– Domāju, ka jā. Turklāt satraucoši, ka arvien biežāk tās tiek atklātas jauniem cilvēkiem. Tieši tādēļ cenšos ļoti aktīvi mudināt pacientus piedalīties skrīninga programmās. Ja redzu, ka sieviete nav veikusi nepieciešamās pārbaudes, izdrukāju nosūtījumu, atgādinu, kad tuvumā būs mamogrāfijas autobuss, un aicinu izmantot šo iespēju. Man ir svarīgi, lai cilvēki saprastu – profilaktiskās pārbaudes var glābt dzīvību.
– Kādi, jūsu ieskatā, ir galvenie iemesli, kādēļ onkoloģisko slimnieku kļūst vairāk?
– Domāju, ka tā ir vairāku faktoru kombinācija. Dzīvesveids, uzturs un pastāvīgs stress. Cilvēki kļuvuši mazāk fiziski aktīvi, vairāk ēd pusfabrikātus, ātro ēdienu un retāk gatavo mājās. Organisms ilgstoši dzīvo stresā – gan fiziskā, gan emocionālā. Tas viss kopā ietekmē veselību. Protams, onkoloģiskas slimības bija arī agrāk, taču šobrīd tās arvien biežāk sastopam jaunākā vecumā, jo arī diagnostikas iespējas ir attīstījušās.
– Kā ar bērnu veselību?
– Mazuļiem viss ir labi. Lielākās problēmas sākas skolas vecumā un īpaši pusaudžu gados. Es arvien biežāk redzu bērnus ar stājas traucējumiem, mugurkaula deformācijām un lieko svaru. Galvenais iemesls ir mazkustīgs dzīvesveids. Mobilie tālruņi un datori aizņem arvien lielāku ikdienas daļu. Bērni mazāk kustas, retāk spēlējas ārā, bet kabatas naudu bieži iztērē bulciņām un saldumiem, nevis pilnvērtīgām pusdienām.
Man šķiet, ka daudzās ģimenēs pazudusi tradīcija vismaz reizi dienā visiem kopā apsēsties pie galda. Tas arī atstāj iespaidu uz bērnu ēšanas paradumiem.
Protams, joprojām ir ģimenes, kuru bērni vasarā skrien pa pļavām, brauc ar riteņiem un ir saulē iedeguši. Uz viņiem ir prieks skatīties. Taču šādu bērnu kļūst arvien mazāk.
– Vai bērni ir pacientu grupa, ar kuru jums visvairāk patīk strādāt?
– Jā, bērni noteikti ir mana sirdslieta. Viņi darba dienā ienes pavisam citu enerģiju. Man ir arī zīdaiņu pieņemšanas dienas, kad veicam profilaktiskās apskates un vakcināciju. Tās ir īpaši priecīgas dienas. Taču darbs ir ne tikai ar bērniem, bet arī viņu vecākiem – daudz jāizglīto, jāiedrošina un jāmāca, lai viņi justos drošāk un zinātu, kad bērnam patiešām ir nepieciešama ārsta palīdzība.
– Pie kā vēršaties pati, ja rodas sarežģīti pacientu gadījumi?
– Ļoti palīdz sadarbība ar kolēģiem un citiem speciālistiem. Ja ir sarežģīts gadījums vai nepieciešams vēl kāds viedoklis, vienmēr konsultējos. Ir iespēja izmantot arī universitātes slimnīcu konsultatīvos tālruņus. Medicīnā nevienam nav jāpaliek vienam ar sarežģītu situāciju.
– Ģimenes ārsta darbā netrūkst ne izaicinājumu, ne atbildības. Kas ir tas, kas jūs šajā profesijā joprojām aizrauj un sagādā vislielāko gandarījumu?
–Daudzveidība. Nekad nezinu, kāda būs mana darba diena – vienā dienā konsultēju pacientus un veicu izmeklējumus, citā sniedzu neatliekamo palīdzību. Nav divu vienādu dienu, un tieši tas mani aizrauj. Protams, ir arī neapmierināti pacienti, un dažreiz, lai cik daudz esi darījis, dzirdi: “Jūs man nepalīdzējāt.” Tas nav patīkami, taču esmu sapratusi, ka visiem laba nebūšu. Varu tikai darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Vislielākais gandarījums ir redzēt, ka pacients izveseļojas un tavs darbs patiešām ir palīdzējis. Turklāt šī ir profesija, kurā nepārtraukti jāmācās – medicīna attīstās, un katrs sarežģītāks gadījums liek papildināt zināšanas.
– Ja runājam par ģimenes ārsta darbu kopumā, kādi, pēc jūsu domām, ir lielākie ģimenes ārsta profesijas plusi un mīnusi?
– Man ir grūti nosaukt pašas profesijas mīnusus, jo vēl joprojām savā darbā vairāk redzu plusus. Ja runājam par grūtībām, tad tās vairāk saistītas ar prakses izveidi, konkrēti ar telpu pielāgošanu. Zinu kolēģus, kuri labprāt strādātu laukos, taču nevar atrast piemērotas telpas vai pārņemt pašreizējās prakses. Bieži vien ģimenes ārstiem, kuri vēlas doties pensijā, neizdodas atrast pēcteci tieši šī iemesla dēļ. Jaunajam ārstam, pārņemot praksi, telpas jāpielāgo mūsdienu prasībām – tām jāatbilst pieejamības nosacījumiem un jābūt reģistrētām kā ārstniecības iestādei. Tas nozīmē papildu saskaņojumus un ieguldījumus, tāpēc prakses izveide bieži vien ir sarežģīta un laikietilpīga.
– Ja būtu iespēja kaut ko mainīt ģimenes ārstu darbā, kas būtu svarīgākais?
– Latvijas Ģimenes ārstu asociācija jau aktīvi strādā, lai atrisinātu nozares problēmas, taču, pēc manām domām, noteikti būtu jāpārskata ģimenes ārstu atalgojuma sistēma. Par katru manipulāciju – elektrokardiogrammu, ausu skalošanu, brūces pārsiešanu un citām procedūrām – tiek maksāts pēc gadiem nepārskatītiem tarifiem, kas dažreiz nesedz pat izmantoto materiālu izmaksas. Tas nemotivē ieviest jaunus pakalpojumus, lai gan pacientiem tie būtu ļoti nepieciešami. Es tos sniedzu nevis finansiāla ieguvuma dēļ, bet tāpēc, ka vēlos pacientam palīdzēt pēc iespējas ātrāk. Ja analīzes vai izmeklējumus varu veikt uz vietas, ārstēt var sākt uzreiz, nevis pēc vairākām dienām.
– Latvijā joprojām trūkst ģimenes ārstu. Kas būtu jādara, lai jaunie mediķi biežāk izvēlētos šo specialitāti?
– Uzskatu, situācija pēdējos gados sāk mainīties. Kad pati izvēlējos ģimenes medicīnu, bija stereotips, ka ģimenes ārsts tikai izraksta nosūtījumus un receptes. Patiesībā mēs varam ļoti daudz – diagnosticēt, ārstēt un bieži vien atrisināt problēmu bez speciālista iesaistes. Kad strādāju ar rezidentiem, redzu, ka jaunajiem ārstiem interese par ģimenes medicīnu pieaug. Tādēļ domāju, ka lielākā problēma vairs nav profesijas prestižs, bet gan iespēja pēc rezidentūras izveidot un attīstīt savu praksi.
Man ļoti paveicās, ka izdevās izveidot praksi Jaunolainē. Ja tas nebūtu izdevies, visticamāk, meklētu iespējas citur Pierīgā, bet savu praksi tik ātri droši vien nebūtu izveidojusi. Ja vēlamies, lai laukos un mazākās pilsētās arī turpmāk būtu ģimenes ārsti, ir jādomā, kā jaunajiem speciālistiem palīdzēt uzsākt darbu.
– Ģimenes ārsts ik dienu uzklausa cilvēku sāpes un problēmas. Kā izdodas pašai atjaunot spēkus?
– Tas nav vienkārši. Man šķiet, ka ģimenes ārsta profesija ir viena no tām, kur darbu un privāto dzīvi nodalīt ir visgrūtāk. Dažreiz pacientu stāstus paņemu līdzi arī mājās – domās turpinu domāt par viņiem. Visvairāk mani uzlādē ģimene, draugi un daba. Ziemā man patīk adīt – tas palīdz pilnībā atslēgt domas. Pavisam nesen esmu atklājusi golfu. Kad izeju laukumā, nav laika tālrunim, e-pastiem vai zvaniem. Tajā brīdī domāju tikai par bumbiņu un spēli. Dažreiz tieši tas ir visvairāk vajadzīgs.
– Teicāt, ka jums ir divas meitas. Vai kādai jau ir interese par medicīnu?
– Meitām ir 11 un 5 gadi. Vecākajai interese par medicīnu ik pa laikam parādās, bet domas vēl mainās. Mazākajai pagaidām vēl ne. Es neesmu no tiem vecākiem, kuri bērniem uzspiestu savu profesiju. Tikpat ļoti negribētu arī teikt: “Par ārsti gan nekļūsti.” Es vēlos, lai viņas pašas atrod savu ceļu un izvēlas to, kas viņām patiesi patīk.
– Kādu jūs redzat savu praksi pēc 10 gadiem?
– Es noteikti tepat vien būšu. Neredzu sevi kardināli mainām profesiju vai aizejam prom no pacientiem. Pēc 10 gadiem prakse, iespējams, būs izaugusi. Varbūt būs vēl kāds kolēģis, jo Jaunolaine aug, pacientu kļūst vairāk, un vienai aptvert visu pacientu skaitu var kļūt sarežģīti. Man ir svarīgi, lai aprūpe būtu pilnvērtīga, nevis tikai formāla. Jau tagad domāju par to, lai darba vide būtu sakārtota gan man, gan kolēģēm. Lai mums ir ērti strādāt, lai katram ir sava vieta, lai darbs notiek raiti. Ar ārsta palīgiem mēs praksē strādājam kā zobratiņi – bieži vien saprotamies no pusvārda. Tas ļoti atvieglo ikdienas darbu un motivē turpināt.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
