Dažādās izstādēs Ilze Raudiņa piedalās jau kopš 1992. gada, un viņas darbi ir privātkolekcijās Latvijā, Francijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Anglijā, Norvēģijā un citviet. Ilzes Raudiņas glezniecībā ļoti nozīmīga vieta ir dabai, ainavai un simbolismam. Kritiķi viņas darbus raksturo kā emocionāli piesātinātus, alegoriskiem tēliem bagātus un reizē mazliet sirreālus. Savukārt pašai māksliniecei būtiska ir apceres un iekšējās pasaules tēma.
– Jūs zīmējat un gleznojat jau kopš bērnības. Vai šis talants jums jau ir asinīs?
– Laikam jau jāsaka paldies dzimtai, jo mana ģimene ir diezgan radoša. Cik sevi atceros, es tiešām kopš bērnības esmu daudz zīmējusi un gleznojusi. Ļoti liela nozīme manā izaugsmē bija arī Līgatnes pamatskolas zīmēšanas skolotājai Eleonorai Meņķei, kura mudināja vecākus domāt par manu sūtīšanu uz kādu mākslas skolu, lai izglītotos un apgūtu mākslu profesionālāk.
Vēl padomju laikos braucu no Līgatnes uz Cēsīm, kur piedalījos dažādās mākslas olimpiādēs, un tur man sanāca iegūt arī pirmās vietas. Tāpēc skolotāja vecākiem teica: meitenei jāmācās tālāk. Un kādu dienu tētis pie pusdienu galda izlasīja avīzē par vasarā gaidāmajiem iestājeksāmeniem Rozentāla skolā un jautāja, vai es negribu pamēģināt. Es kā bērns nemaz neaptvēru, ko tas īsti nozīmē, vienkārši piekritu. Citi bija gājuši sagatavošanas kursos, gatavojušies eksāmeniem, bet es aizbraucu gandrīz kā balta lapa – un iestājos.
Mani vecāki bija ļoti pārsteigti. Atceros, kā tētis atbrauca mājās no Rīgas un teica mammai: “Nu, ko mēs tagad darīsim? Viņa ir iestājusies!” Tā arī sākās mans ceļš mākslas pasaulē. Kā pati vēlāk smējos, pilnīgi netīšām iestājos Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Man tolaik bija tikai desmit gadi. Kā lauku bērnam tā bija pavisam jauna pasaule – liela pilsēta, pilnīgi cita vide. Sākumā jutos ļoti nedroši, jo tolaik jau nebija nekādu mobilo telefonu vai iespēju izbraukāt uz mājām, bija jādzīvo kopmītnēs.
– Spriežot pēc jūsu mājaslapā pieejamās informācijas, esat mācījusies daudz dažādās vietās.
– Patiesībā nemaz tik daudz nav bijis. Līdz piektajai klasei, kamēr mācījos Līgatnes pamatskolā, paralēli trīs gadus braukāju arī uz Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas skolu. Man bija mājasdarbi, jāspēlē etīdes, bet tas man ļoti nepatika. Tētis toreiz smejoties teica: “Labi, Ilze, es tev ļaušu neturpināt mūzikas skolu, bet ar vienu noteikumu – tu man nekad dzīvē to nepārmetīsi.” Un es tiešām nekad neesmu pārmetusi, jo mana dzīve tomēr aizgāja vizuālās mākslas virzienā.
Pēc Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā. Bakalaura grādu ieguvu scenogrāfijā, bet vēlāk mani uzrunāja Aleksejs Naumovs. Viņš bija ievērojis manus darbus skatēs un reiz pienāca klāt, sakot, ka viņam patīk, kā es gleznoju, un jautāja, vai nevēlos pāriet uz glezniecības nodaļu. Teātra vide mani līdz galam tomēr neuzrunāja, tāpēc biju ļoti priecīga par iespēju mācīties maģistrantūrā pie Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa viņu meistardarbnīcā.
Gleznojot pie jūras. Foto: no privātā arhīva
– Jūs esat darbojusies arī pedagoģijā?
– Jā, ieguvu pedagoģisko izglītību 2015. gadā, pirms sāku strādāt Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Tur vairākus gadus pasniedzu zīmēšanu un gleznošanu. Pēc tam vienu gadu strādāju arī Cēsu Mākslas skolā par mācību vadītāju un skolotāju. Paralēli esmu vadījusi privātstundas bērniem un jauniešiem. Pedagoģiskais darbs man ļoti patīk. Tas ir pavisam citādāks process nekā gleznošana, bet arī ļoti piepildošs.
– Kā sākas jūsu diena? Vai māksliniekam vispār eksistē darbdienas un brīvdienas, kaut kāds grafiks?
– Mana ikdiena patiesībā ir diezgan disciplinēta. Esmu izgājusi cauri tam klasiskajam latviešu sievietes stāstam, kad daudzus gadus vienpersoniski jāuzņemas atbildība par bērniem un māju. Tagad spraigākais dzīves periods, kad bērni bija mazi un nereti jutos kā cilvēks-orķestris, nu jau ir aiz muguras. Taču kopumā mana dzīve bijusi tik ļoti piesātināta, ka grūti izdalīt kādu atsevišķu grafiku. Tāpēc man nekad nav bijis tāda romantiska mākslinieka dzīves ritma, kurš var rāmi vadīt savas dienas un gaidīt iedvesmu.
Gleznošanu lielākoties esmu izkampusi no sadzīves pienākumiem un ikdienas rutīnas, veltot mākslai laiku vakaros, brīvdienās, reizēm pat naktīs. Taču es to nenožēloju, jo bērni manā vērtību skalā vienmēr ir bijuši pirmajā vietā. Es uzskatu, ka tā ir milzīga atbildība un arī Dieva dāvana – iespēja šajā dzīvē sastapt beznosacījuma mīlestību. Tāpēc nekad neesmu domājusi, ka māksla ir svarīgāka par bērniem, rūpes par kuriem man uzticētas.
– Cik bērnu jums ir?
– Divi. Meitai ir divdesmit gadi, dēlam – sešpadsmit.
– Kā no līgatnieces kļuvāt par ādažnieci?
– Tas notika bērnu dēļ. Mana meita bija ļoti introverta, un es sapratu, ka tradicionālā izglītības sistēma viņai īsti nederēs. Mani uzrunāja Valdorfa skolas pedagoģijas metodes, tāpēc nonācām Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā. Pakāpeniski arvien vairāk iepazinu arī pašu Ādažu vidi, cilvēkus, un man šeit ļoti iepatikās. Arī manu draugu un paziņu loks ir izveidojies tieši saistībā ar Ādažu Brīvās Valdorfa skolas kopienu. Tā nu kopš 2015. gada esmu ādažniece.
Māksliniece kopā ar saviem bērniem un suņuku.
– Daudzi uzskata, ka māksliniekiem ļoti svarīga ir iedvesma un īpašs noskaņojums.
– Jaunībā man arī tā šķita. Toreiz domāju, ka vajag pilnīgu noskaņu, mieru, īpašu sajūtu, totāli atslēgties no ārpasaules. Nereti man pat neaizvilkti aizkari traucēja. Bet dzīve ir iemācījusi, ka tomēr nevar gaidīt iedvesmu, jo tas nav profesionāli. Ja tev ir tās dažas stundas, kas atvēlētas gleznošanai, tās vienkārši ir jāizmanto. Man ir savi mazie rituāli – ieslēdzu mūziku, aizkvēpinu vīraku. Tas palīdz pacelties pāri ikdienas dzīvei un pieslēgties dziļākajai būtībai, kas mīt manī, kaut kam vertikālam, dievišķam. Ar gadiem esmu iemācījusies diezgan ātri ieiet tajā stāvoklī, kas nepieciešams gleznošanai, un izmantot sev doto laika sprīdi.
– Kā rodas tēmas jūsu gleznām? Kur meklējams šo iniciāciju avots?
– Šī informācija būtībā nāk no augšas, no Dieva, bet, lai tai piekļūtu, ir jāstrādā ar sevi. Ikdiena cilvēku ļoti nospiež, nomāc sajūtas. Tāpēc ir svarīgi saglabāt sevī to iekšējo kodolu un nepazaudēt saikni ar dievišķo. Man šajā ziņā daudzu gadu garumā ļoti ir palīdzējusi daba. Tieši dabā es smeļos spēku un iedvesmu. Es ļoti cenšos saglabāt spēju priecāties par mazām lietām – gaismu, kokiem, debesīm, kādu sajūtu. Gleznas bieži vien rodas brīžos, kad daru pavisam ko citu un vienkārši domāju par dzīvi.
– Daudzas jūsu gleznas šķiet ļoti simboliskas, gandrīz kā sapņu vai sajūtu pieraksti. Kā tās piedzimst?
– Reizēm tās atnāk pavisam negaidīti. Piemēram, man ir glezniņa “Es – zaķis”, kurā redzams balts zaķītis pie ugunskura. Ideja radās pēkšņi, kādā dzīves krustceļu brīdī, un es to ātri piefiksēju. Man blakus bija papīrs un zīmulis, es uzreiz uztaisīju nelielu skici. Tā skice ilgi nedeva mieru, līdz galu galā tapa glezna. Līdzīgā veidā atnāca arī “Apcere” (pīpējošā pūce). Bet ir arī ainavas, kas rodas no ļoti konkrētas pieredzes – no vietām, kur esmu bijusi, staigājusi, kaut ko dziļi sajutusi. Dažreiz skicēju uz vietas dabā, citreiz tikai saglabāju sevī emocijas, kādreiz iesāku gleznu dabā.
Vistiešāko dievišķo kontekstu izjūtu Slīteres pusē, kur aiz Kolkas ir vecie lībiešu ciemi. Turp braucu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Es smejos, ka tur ir mana Indija – vieta, kur atveras visas manas radošās čakras. Ik pa laikam tur vienkārši jāaizbrauc. Vienai pašai jāizstaigājas gar jūru, pa mežu, pa kāpām. Jāpasēņo, jāpaklusē, jāpabūt dabā, lai es varētu atkal uztaustīt sevī to dievišķo pavedienu, kas man ir dots. Tieši tad vislabāk saprotu, ko vēlos gleznot, ko esmu piedzīvojusi, kādas sajūtas un sapņi manī dzīvo. Ja netieku pie gleznošanas uzreiz, es vienkārši uztaisu skici. Un reizēm paiet ilgs laiks, līdz pie tās atgriežos. Bet, ja emocija joprojām manī ir dzīva, tad zinu – glezna vēl gaida savu brīdi.
– Vai ar skici vien pietiek? Varbūt arī fotografējat?
– Jā, man ļoti patīk fotografēt. Bildēju ļoti daudz. Bet fotogrāfija vairāk ir kā dokumentāla liecība par vidi, kurā esmu bijusi, – iespēja vēlāk apskatīties detaļas, piemēram, priežu mizas faktūru, zāles stiebrus vai kādu jūras motīvu. Savukārt skice glabā pirmo emocionālo impulsu. To sajūtu visvieglāk ir noķert tieši ar roku – vienā līnijā, vienā kustībā. Tajā brīdī emocija ir ļoti tīra, tieša. Protams, vēlāk lielā formātā šo pašu skici atkārtot nevar, bet var atgūt tās sajūtas enerģiju.
– Savā mājaslapā rakstāt, ka jums ļoti svarīgas ir ilgas, vientulīgas pastaigas dabā, mežā, gar jūru.
– Precīzāk būtu teikt – pastaigas dabā vienatnē, jo es dabā nejūtos vientuļa. Kā jau minēju iepriekš, mana lielā, mīļā jūra ir Slīteres piekraste. Citās vietās pie jūras es nejūtu tādu enerģiju. Tur, tajā Ziemeļkurzemes pusē, valda pavisam cita sajūta. Kad dodos tur gājienos gar jūru, galva pilnībā iztīrās no liekām domām. Jūras šalkoņa ir ļoti meditatīva – nomierinoša, atslābinoša. Tā ir mana meditācija – eju ilgā pastaigā, fiziski nogurdinu sevi. Jau agrā jaunībā atklāju, cik ļoti palīdz šādi pārgājieni, – pēc tiem es jūtos ļoti mierīga, emocionāli piepildīta un radoši bagātināta. Pat vismazākās lietas – gliemežvāki, akmentiņi, gaisma, smiltis – mani nomierina un iedvesmo, palīdz sakārtot sevi. Es mēdzu teikt, ka pastaigu laikā salieku sevi atpakaļ pa gabaliņiem kopā kā puzli.
Ejot gar jūru, es arī bieži paņemu kādu izskalotu koku un piemērotā vietā, kur ir slapjas smiltis, zīmēju lielas skices. It kā iezīmēju audekla robežas un ar šo koku uzvelku pirmās kontūras. Tas ir viens no maniem mīļākajiem procesiem. Tajā brīdī sajūta vēl ir ļoti dzīva, īsta. Reizēm es tās smilšu skices arī nofotografēju, lai vēlāk varētu pie tām atgriezties.
– Iegūtajās atziņās minat, ka daba jums ir ne tikai iedvesmas avots, pārdomu un radošuma vieta, bet arī sava veida svētnīca.
– Tā tiešām ir. Lielākā daļa manu darbu dzimuši, iedvesmojoties no būšanas dabā. Pastaigās, mežā, pie jūras man rodas pārdomas par dzīvi. Es ainavu redzu kā apstādinātu mirkļa sajūtu, emocionālu stāstu, kas izpaužas caur metaforām, alegorijām, simboliem. Es ļoti bieži apkārtni neuztveru kā parastu, ikdienišķu ainavu, bet gan jutīgi reflektējošu fonu kaut kādai psiholoģiskai tēlu pasaulei. Tieši tāpēc daba man tik ļoti ir vajadzīga, jo ar tās palīdzību es gan atjaunojos, gan uzlādējos, lai varētu veikt savu radošo un ikdienas darbu. Jā, daba ir mana svētnīca.
Māksliniece vienā no iemīļotākajām pastaigu vietām – jūras pludmalē pie Irbes.
– Jūs esat teikusi, ka gleznojat savas izjūtas, vērojot visaptverošo kosmisko dabas skaistumu un baisumu vienlaikus saistībā ar visu dzīvo. Vai savās gleznās mēģināt atklāt gan dabas daiļumu, gan tās biedējošo spēku?
– Dzīve jau nav nekāda medusmaize, un arī dabā nav tikai skaisti saulrieti un mierīgas vasaras dienas, bet arī vētras, aukstums, lietusgāzes, tumsa. Un tas ļoti atgādina cilvēka dzīvi. Katram no mums šajā ceļā ir kāpumi un kritumi. Tas vijas līdzīgi kā kardiogrammas līkne – augšup, lejup. Mūsu mūža gājums līdzinās dabas procesiem, kas cikliski mainās, un es izjūtu, ka abas šīs parādības pastāvīgi spoguļojas viena otrā. Es dabas norisēs redzu ļoti daudz paralēļu ar cilvēka iekšējās būtības un pasaules ritējumu, un tajā ir skaistums un baisums vienlaikus.
– Jūsu domāšanā jūtama pārliecība, ka realitāte ir daudz plašāka par to, ko uztveram ikdienā ar savām piecām maņām.
– Jā, man šādas sajūtas, neparasti mirkļi jeb tā dēvētie “satori” [dzenbudismā – pēkšņi uznākušas apskaidrības piedzīvošana, – I.N.] brīži bijuši jau bērnībā un jaunībā, kad vēl nezināju to informāciju, ko esmu apguvusi dzīves gaitā. Vēlāk ļoti daudz man palīdzēja Pētera Kļavas lekcijas. Tajās es pirmo reizi sadzirdēju vārdos pateiktu to, ko intuitīvi jau biju nojautusi, – ka realitāte ir plašāka, nekā mēs iedomājamies. Tā nebeidzas ar mūsu fizisko ķermeni, mēs visi esam daļa no kaut kā daudz lielāka, un katrā cilvēkā ir dievišķā gaisma.
Viens no šādiem apskaidrības brīžiem bija Slīterē. Atceros – gāju aukstā, vējainā dienā cauri smilgu pļavai, un pēkšņi pazuda robeža starp mani un pasauli. Viss, uz ko skatījos, šķita daļa no manis pašas, pat kukainis, smilga – viss biju es. Tā bija dievišķa sajūta, kuru man otrreiz dzīvē nav nācies piedzīvot, kad nav robežu, nav sienu, bet viss ir viens vesels. Es to toreiz pierakstīju, uzzīmēju, piefiksēju. Tā sajūta man ļoti spilgti iespiedās atmiņā. Un vēlāk, klausoties Pētera Kļavas lekcijas, man radās pārliecība – beidzot kāds vārdos izskaidro to, ko esmu intuitīvi piedzīvojusi pati. Mēs esam nemateriālas, nemirstīgas dvēseles ar individuālu informācijas saturu, taču “programmatūra” mums visiem ir viena.
– Jūsu gleznās ļoti jūtams pavasaris. Vai tas ir jūsu mīļākais gadalaiks?
– Jā, laikam gan. Pavasaris man dod tādu īpašu enerģiju, dzīvības sajūtu. Liekas, ka pasaule mostas, plaukst un dzīvē vēl viss ir priekšā. Tiesa, man ļoti patīk arī rudens. Ja pavasaris man ir pirmajā vietā, tad rudens noteikti ir otrajā. Mani uzrunā pārmaiņu laiks. Ziema šķiet vairāk aizvērta, plakana, un arī vasarā viss jau ir it kā nobriedis, sastindzis savā pilnībā, iekapsulējies. Turpretī pavasarī daba veras vaļā, savukārt rudenī tā pamazām ieraujas klusuma kokonā. Mani īpaši fascinē tieši īsais brīdis pirms lapu plaukšanas, kad koki šķiet elektrizēti – ar tādām sarkanīgi violetām, okerīgām aurām. Un tad pēkšņi parādās pirmie zaļie pumpuri. Tas ir neticami skaists laiks.
Tieši šajā pavasarī, kad braucu uz Kuldīgu iekārtot kopīgo izstādi “Ultraskaņa 2” ar Alekseju Naumovu, dabā valdīja brīdis, kas man visvairāk patīk, – viss vēl ir caurspīdīgs, gaisīgs, daudzslāņains un tinas sarkanīgi violetos toņos. Tu vari redzēt cauri vairākām dimensijām – krūmiem, zariem, tālāk vēl citus slāņus, mājas aprises, gaismu. Viss savā starpā spēlējas ar ritmiem, krāsām, grafiku. Braucot ar mašīnu, man gribas ik pa brīdim vienkārši apstāties ceļmalā, visu fotografēt un priecāties par to.
– Personālizstādes jums notiek jau kopš 2002. gada – drīz būs vesels ceturtdaļgadsimts!
– Šodien tieši saskaitīju, ka kopumā man ir bijušas četrpadsmit personālizstādes. Patiesībā pirmā izstāde notika vēl laikā, kad mācījos Jaņa Rozentāla Mākslas skolas pēdējā klasē, – kopā ar klasesbiedreni Gundegu Bērziņu Cēsu muzeja Izstāžu namā. Tas bija 1992. gadā. Vēlāk sekoja citas personālizstādes, viena no tām bija Francijā, Dižonā. Savukārt līdz 24. maijam Kuldīgas Mākslas namā vēl skatāma mana un Alekseja Naumova kopējā izstāde.
– Vai jau domājat par nākamajām izstādēm?
– Šobrīd laikam vairāk esmu pārdomu un pauzes periodā. Mans fiziskais ķermenis vienkārši signalizē, ka vajag mazliet apstāties. Man dzīvē patlaban sanācis tā, ka pašrealizācija un radošā piepildījuma lietas nostājušās augstāk par ļoti praktiskām vajadzībām. Bet gleznošana prasa milzīgus resursus – gan emocionālus, gan fiziskus, gan materiālus. Tas ir dārgs un laikietilpīgs process, īpaši tāpēc, ka strādāju lēni un ļoti detalizēti.
Tāpēc šobrīd man vairāk nepieciešams sakārtot dzīves pamatus – mājas sajūtu, stabilitāti, veselību. Bērni jau pamazām aiziet savā dzīvē, meitiņa jau dzīvo patstāvīgi, dēlēns vēl ir kopā ar mani. Tagad ir iestājies laiks, kad gribas mazliet apstāties un saprast, kā dzīvot tālāk.
Ilze Raudiņa ar bagātīgu beku ražu.
– Paralēli glezniecībai esat zīmējusi bildes bērnu grāmatām.
– Jā, esmu ilustrējusi divas bērnu grāmatas izdevniecībai “Liels un mazs”. Vienā ietērpu attēlos Rūdolfa Blaumaņa dzejolīti “Mazās Martas dziesma”, bet otrs izdevums bija Ievas Auziņas grāmata “Glābējcūka”, ko viņa sarakstīja kā veltījumu savu bērnu bērnībai.
Ilustrāciju radīšana šai grāmatai bija ļoti interesants process, jo grāmatas autore mani uzaicināja arī pie sevis uz Slovēniju, pie Itālijas robežas, kur dzīvoja viņas ģimene. Tur es varēju iepazīt vidi, fotografēt, sajust atmosfēru un tikai tad veidot ilustrācijas. Par šīm ilustrācijām 2018. gadā pat saņēmu nomināciju konkursā “Zelta ābele” par gada skaistākajām bērnu grāmatu ilustrācijām.
– Ar ko gribētos noslēgt mūsu sarunu?
– Dzīve īstenībā nav viegla, tomēr tā ir jādzīvo. Man šķiet, ļoti svarīgi ir veidot atvērtu un pieņemošu attieksmi, raudzīties uz pasauli brīvāk un ikdienā pamanīt mazos prieka mirkļus – apzināti mācīties priecāties par vienkāršām lietām.
Un man šķiet – īpaši šajā laikā, kad pasaule mutuļo karos un citās negācijās –, ka mums jābūt pietiekami drosmīgiem domāt dziļāk, ieklausīties savā iekšējā klusumā un nezaudēt savu autentiskumu. Turēties pie augstākas eksistences jēgas, kas ir senāka un uzticamāka par tehnoloģiju progresu. Būt patiesiem, lai mūsu dzīvei būtu pievienotā, nevis tikai patērētā vērtība. Alegoriski sakot – jo tīrāku uzturēsim savu mikrokosmosu, jo harmoniskāks kļūs makrokosmoss. Visi kari un nesaskaņas sākas nesakārtotos mikrokosmosos.
Būtiskākās pēdas, ko uz šīs zemes varam atstāt, ir mīlestības pēdas. Sirdsapziņa ir mūsu galvenais dosjē.
Runājot par iedvesmu, vēlos uzsvērt, ka mani bieži neuzrunā grandiozi skati vai Holivudas cienīgi saulrieti. Mani daudz vairāk saista mazas, ikdienišķas detaļas. Piemēram, vakar, braucot ar automašīnu, lauka vidū pamanīju vientuļu koku, kas savus zarus bija izpletis kā pāva asti un vienlaikus atgādināja cilvēka plaukstu ar plaši izplestiem pirkstiem. It kā sīkums, bet tajā bija kaut kas ļoti dzīvs, patiess un pat mazliet humorīgs. Tieši šādas mazās lietas palīdz uzturēt sevī dzīvesprieku, spēju pamanīt un brīnīties, padarot dzīvi interesantāku.
Svarīgi ir nepazaudēt gaišumu sevī.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
