– Jūsu jaunā programma saucas «Klaviermūzikas kods». Kā jūs pats definētu šo «kodu»?
– Veidojot jauno koncertprogrammu, man bija svarīgi, lai tajā satiktos četri mani mīļākie komponisti – Bēthovens, Šūberts, Šopēns un Ravēls – , kuru radītā mūzika atklāj klaviermūzikas ārkārtīgi lielo daudzveidību, neizsmeļamo skaņu krāsu bagātību un smalkumu. Bēthovenam un Šopēnam es jau esmu veidojis atsevišķas koncertprogrammas, bieži spēlēju arī viņu klavierkoncertus ar orķestri. Klausītāji jau ir iemīļojuši manas šo autoru skaņdarbu interpretācijas. Šūbertu es spēlēju daudz retāk, bet viņš jau kopš skolas gadiem ir viens no maniem iemīļotākajiem komponistiem dvēseliskuma, dāsnuma, sirsnības un garīgā siltuma dēļ, kas caurstrāvo viņa skaņdarbus un dziesmas. Savukārt Ravēls ar savu enigmātisko, irreālo, bet ļoti gleznaino un plastisko pianismu ienesa klaviermūzikā franču smalkumu un modernisma daudzpusīgo, orķestrālo skanējumu.
Katrs no šiem komponistiem ir iedvesmojis neskaitāmus pēctečus, arī daudzus latviešu skaņražus. Viņi visi satiksies šajā programmā, atklājot klaviermūzikā iekodēto milzīgo daudzveidību, ļoti plašās iespējas un dziedošo skanējumu, kas katram no viņiem arī ļāvis mūzikā izpaust savas visdziļākās sāpes un intīmākos sirds noslēpumus.
– Vai ir kāds konkrēts skaņdarbs šajā programmā, kuru jūs vēlētos īpaši izcelt?
– Ar katru skaņdarbu es mēģinu strādāt tā, lai radītu pēc iespējas personiskāku tā interpretāciju, bet, manuprāt, vislielākā koncerta kulminācija būs Bēthovena «Apasionāta», kas ir viena no kaislīgākajām un kontrastainākajām viņa sonātēm. Tajā var sajust īsto Bēthovenu! Manuprāt, klaviermūzikā šis skaņdarbs ir kā ekvivalents viņa slavenajai 5. simfonijai. Savukārt Ravēla «Nakts vīzijas» ir viens no vissarežģītākajiem un virtuozākajiem skaņdarbiem, kas sarakstīti klavierēm visā šī instrumenta vēsturē.
Foto- Reinis Auziņš
– Savos koncertos jūs arī bieži stāstāt par mūziku. Vai klausītājiem mūsdienās ir svarīgi dzirdēt arī stāstu aiz skaņdarba?
– Caur stāstiem es varu aktualizēt svarīgākās lietas, kas man ir īpaši nozīmīgas katra komponista daiļradē. Šo autoru personībām ir tik daudz dažādu šķautņu! Par Šūbertu, piemēram, mēs varam runāt gan kā par smalku dziesminieku, gan kā par ārkārtīgi trauslu dvēseli, kas aizgāja mūžībā traģiski agri. Dziesma viņam bija galvenais un svarīgākais žanrs – tieši Šūberts mūs iemācīja rakstīt vienkāršas, bet ļoti dziļas un daudzdimensionālas dziesmas. Klausītājiem vēlos atklāt katra skaņdarba īpašās šķautnes, lai viņi gluži kā ar laika mašīnu varētu pārcelties uz Šūberta laika Vīni un pa īstam sajust to gaisotni un impulsus, kuros šī mūzika dzima.
– Ja cilvēks uz klasiskās mūzikas koncertu dodas pirmo reizi, kā jūs ieteiktu viņam klausīties – ar prātu, emocijām, iztēli?
– Vislabāk ir vienkārši ļauties intuīcijai un uztvert mūziku tā, kā tajā brīdī sirds kāro. Racionālākam klausītājam noteikti patiks to analizēt caur mūzikas uzbūvi un maniem stāstiem, bet tikpat labi var vienkārši atslēgt prātu un ļauties skanējuma plūdumam tīru emociju līmenī. Mūzika jau ar to ir tik brīnišķīga – tā ir emocionālākā no mākslām un vienmēr atrod ceļu pie klausītāja, it īpaši – klātesot koncertā. Bieži vien tieši ar savām dvēseles stīgām varam sajust daudz vairāk, nekā racionāli pētot faktus. Tāpēc šis koncerts ir ne tikai mana personīgā interpretācija, jo katram klausītājam radīsies savs redzējums un savas neatkārtojamās asociācijas par dzirdēto. Tā arī ir tā mūzikas burvība, ka katram Bēthovens ir savs, personisks un neatkārtojams.
– Kad jūs apsēžaties pie klavierēm vienatnē – bez publikas un koncertiem –, kāda mūzika visbiežāk skan?
– Šādos brīžos var skanēt gan improvizācijas, gan kāds sen spēlēts skaņdarbs, kas pēkšņi atgriežas pie manis ar pilnīgi jaunām krāsām, iedvesmu un citu skatījumu. Reizēm man vienkārši gribas atklāt kaut ko nebijušu – tad es nejauši izvēlos kādas notis no savas nošu kaudzītes un ļaujos pārsteigumam. Pēdējā laikā daudz pētu arī ukraiņu komponistu mūziku, kas, īpaši šobrīd, šķiet ārkārtīgi saistoša. Spēlēt to ir bezgala interesanti, jo tā man vienmēr atklāj kaut ko ļoti svaigu, dziļi tautisku un emocionāli piesātinātu.
– Vai gadu gaitā ir mainījies tas, ko jūs meklējat mūzikā, teiksim, tehniskā pilnība, emocionālais patiesums vai vēl kas cits?
– Laika gaitā esmu nonācis pie atziņas, ka man pats svarīgākais ir atrast savu neatkārtojamo balsi klaviermūzikā un vienlaikus maksimāli pilnīgi atklāt paša komponista ieceri, viņa domas, emocijas, sāpes un prieku. Atskaņotājmāksliniekam ir jābūt kā medijam, kurš cauri gadsimtiem savieno ģeniālus prātus ar mūsdienu klausītāju, ļaujot šīm idejām izskanēt tā, it kā tās būtu dzimušas tieši šajā mirklī. Manuprāt, tas arī ir katras izcilas interpretācijas pamatā.
– Jūs ar «Osokinu fondu» organizējat meistarklases un nometnes mūzikas skolu audzēkņiem. Kādēļ jums ir svarīgi veidot šādus pasākumus bērniem?
– Manuprāt, vecums no četrpadsmit līdz sešpadsmit gadiem jauna mūziķa dzīvē ir pats izšķirošākais. Tās ir krustceles, kurās notiek izvēle: nolikt instrumentu malā vai tomēr saprast, ka mūzika ir tavs īstais aicinājums. Ikdienā, domājot tikai par mūzikas skolas ieskaitēm un tehniku, jaunietim bieži vien ir grūti izprast, ko patiesībā nozīmē mūziķa profesija. Tāpēc mēs dodam viņiem iespēju kāpt uz skatuves, spēlēt klausītājiem un sajust to, cik šis ceļš var būt brīnišķīgs un aizraujošs. Mēs parādām, cik lielu prieku sniedz iespēja caur mūziku dāvāt publikai mīlestību, idejas un emocijas. Šī reālā skatuves un festivāla garša iedod jauniešiem milzīgu pārliecību, ka viņi spēs pārvarēt jebkurus šķēršļus sava talanta attīstīšanai. Tādēļ mēs rīkojam meistarklases un nometnes tieši šim vecumposmam – lai viņi paši piedzīvotu to, ka atskaņotājmākslinieka īstais mērķis ir koncerts un interpretācija, nevis tikai tehniskais mācību process.
– Vai jaunie mūziķi šodien domā citādāk nekā jūsu paaudze, kad sākāt karjeru?
– Jā, atšķirība noteikti ir jūtama. Šodienas jaunieši ir daudz brīvāki un atraisītāki, viņi mazāk baidās no skatuves un atrašanās uzmanības centrā. Tā kā mūsdienās viss tiek ikdienā filmēts un publicēts, viņi pie kameras un publikas pierod daudz ātrāk, un mākslai šī iekšējā brīvība ir ārkārtīgi svarīga. Taču diemžēl milzīgā informācijas un izvēļu daudzuma dēļ mūsdienās ir daudz grūtāk nodoties kaut kam vienam tik dziļi un veltīt maksimāli daudz laika savai profesijai. Manā laikā lielākais uzmanības novērsējs bija televizors, bet šobrīd visapkārt ir tik daudz viedierīču, ka mērķtiecīgi noorganizēt darbu prasa daudz lielāku piepūli.
– Ar jūsu iniciatīvu mūzikas instrumenti nonāk arī pie Ukrainas bērniem. Ko, jūsuprāt, mūzika spēj dot cilvēkam brīžos, kad dzīve kļūst ļoti sarežģīta?
– Es domāju, ka mūzika spēj gan dziedināt, gan dāvāt atelpu un laimes brīžus. Tā sniedz sajūtu, ka tavā dzīvē ir kaut kas ārkārtīgi vērtīgs – kaut kas tāds, par ko priecāties, ko sargāt un par ko ir vērts cīnīties. Gluži tāpat kā tuvie cilvēki un mīlestība, arī māksla un cilvēces radītais skaistums ir tās pamatvērtības, par kurām vienmēr ir vērts iestāties.
Foto- Tatjana Vlasova
– Vai māksliniekam šodien ir arī sabiedriska misija, vai arī viņa galvenais uzdevums tomēr ir radīt un spēlēt mūziku?
– Manuprāt, primārais uzdevums noteikti ir radīt un spēlēt, jo tieši caur mūziku – kaut vai tikai ar programmas izvēli – var pateikt ļoti daudz. Piemēram, mūsu jauniešiem ir ārkārtīgi svarīgi spēlēt latviešu mūziku. Kā teicis izcilais komponists Pēteris Vasks, kura jubileju mēs visi šogad svinam, kurš gan cits spēlēs latviešu komponistu radīto mūziku, ja mēs paši to nespēlēsim. Tā patiešām ir liela misija. Tāpat šobrīd, kad Ukrainā jau piekto gadu notiek karš, ir būtiski iepazīt ukraiņu mūziku. Tas ļauj mums atklāt viņu bagātīgo, oriģinālo un dziļo kultūru, kuru ukraiņu tauta ik dienu cenšas nosargāt un par kuru viņi cīnās. Mūziķis arī bez skaļiem lozungiem var paveikt ļoti daudz sabiedrības labā. Mūzika spēj padarīt cilvēkus iejūtīgākus, smalkākus un sirsnīgākus, caur uzrunājošiem skaņdarbiem atgādinot par garīgo dimensiju, – un tā pati par sevi ir ļoti svarīga misija.
– Ja vajadzētu vienā teikumā pateikt, kāpēc cilvēkiem noteikti būtu jāatnāk uz šo klaviermūzikas koncertu, ko jūs teiktu?
– Šis koncerts būs brīnišķīgs ceļojums laikā – mēs viesosimies Šūberta Vīnē, Bēthovena Bonnā, Šopēna Varšavā un Ravēla Parīzē. Tas būs ārkārtīgi emocionāls piedzīvojums – īsta klaviermūzikas manifestācija, kas ļaus sajust šī instrumenta jaudu, dvēselisko smalkumu, orķestrālās krāsas un virtuozitāti.
