Palikšu par…burkānu 

Saulgriežu vakarā pēkšņi saņēmām zvanu. “Jums noteikti ir jāuzraksta par šo pāri – viņi ir tik iedvesmojoši, tik aktīvi un labi izskatās!…Nemaz nepateiksi, ka svin savas Dimanta kāzas!” Nu, ja saņemta tāda reklāma, teju vai nav izvēles, tāpēc uzprasījāmies ciemos pie Rūtas un Viļņa Bietēm, kas salīdzinoši nesen – vien pirms pāris gadiem – atgriezušies tuvāk savai dzimtajai pusei. 

Vilnis: – Biete – nu tas ir īstens zemgaliešu uzvārds! 

Rūta: – Šausmīgs! Tikai nesen uzzināju, ka ir arī tāds teiciens “Dabūsi pa bieti!” Tiešām neko tādu iepriekš nezināju. Kad man dzimtsarakstu nodaļā vaicāja, kādā uzvārdā es palikšu, teicu…par burkānu (smejas). Bet mans dzimtas uzvārds ir Budenieks, vecāsmammas dzimta – Veldre. Viņa bija no Džūkstes, dzimusi “Mazstraģos”, turpat kaimiņos “Lielstraģiem”, kur dzīvoja Jānis Straubergs (latviešu matemātikas skolotājs un kultūrvēsturnieks); mācījusies Lancenieku skolā. Mamma Vilma savukārt mācījusies skolā Ozolniekos, vēlāk – beigusi Tukuma ģimnāziju. Te pavisam netālu, “Cērpjos”, dzīvoja mans vecaistēvs, kas bija no Praviņām. Tā nu tagad tā dzīve iegrozījusies, ka esmu atgriezusies šaipusē, ko nekad iepriekš tā nebiju domājusi. Acīmredzot, tas tiešām ir tā – nekad nesaki ”nekad”!

Pati “Cērpjos” nekad neesmu dzīvojusi. Bija karš, un mamma, tikko apprecējās,  sāka dzīvot Rīgā. Kāzas gan viņa tieši “Cēpjos” svinēja. Kaut kad, bērns būdams, es arī te it kā tiku vesta. Vienā reizē pat bijis uzlidojums un vecāmamma mani paķērusi, skrējusi uz pagrabu, pati kritusi…Vēlāk, tieši 1944. gadā, vienam no viņas dēliem – manam krusttēvam – bumba tiešām arī trāpījusi; tepat apglabāts – Arnolds Cērps. Tad vecmamma no savas mājas padzīta ar vienu vienīgu govi, kaut taču bija bijusi īsta lielsaimniecība. Kolhozs viņas kūtī ierīkoja savu govju fermu.  

Vecmamma mira 60. gados, un tagad ir žēl, ka toreiz jau par to tā nedomāja un īsti neinteresējās – nepajautāju, kāda dzīve bijusi. Tagad tikai pavisam nedaudz atminos, ka, lūk, tika pieminēta te viena, te otra apkārtnes māja, bet neko vairāk īsti nezinu, un nav jau arī tagad tā, ka kāds varētu arī ko daudz pastāstīt…  

Apzinīgai meitenei – žiperīgs puisis

Līdzīgi kā Rūtas, arī Viļņa dzimtu pavisam tieši ietekmēja karš. Ģimenes mājas 1945. gadā krievi vienkārši ņēma un nojauca, un vecāki bija spiesti meklēt citu dzīves vietu. Lai izvairīts no represijām , tostarp izsūtīšanas – abi pašķīrās.

Vilnis: – Mamma aizgāja uz Bikstiem – staigāja no vienas uz otru māju, kamēr nostabilizējās. Būtībā viena pati mūs – trīs dēlus – izaudzināja. Beidzām Bikstu skolu, tad – Jaunpili. Viens no brāļiem sāka mācīties Saulaines tehnikumā, un tad mūs vienā gadā paņēma armijā. Vecākais brālis, kurš jau mācījās Rīgā, kaut kā tomēr mācēja no tā izvairīties. Mūs abus pārējos gan izsūtīja katru uz savu pusi. Es dienēju Ukrainā, brālis – Ļeņingradā. Mana dienesta vieta tolaik kotējās augstāk. Bijām pie Azovas jūras, kur trīs mēnešus varējām gulēt un prieka pēc šaut gaisā – darbojāmies tā sauktajā pretgaisa vienība. Tāpat mācību vieta bija Černobiļā un uzturējāmies Čerkasos. Vai vēlāk gribējās atgriezties dienesta vietās, paskatīties, kā tur tagad ir? Īsti kaut kā tomēr nevilka. Nebiju tai vietai tā pieķēries. 

Rūta: – Un tad nu drīz pēc armijas mēs arī iepazināmies – 1964. gadā draugu kāzās! Viņš, kā varēja noprast, bija tāds diezgan palaidnīgs. Taču man kaut kādā veidā, diezgan apzinīgai meitenei esot, patika tieši tie žiperīgie puiši. Un tā arī tajās kāzās – pēkšņi pa durvīm nāk iekšā divi smaidīgi zēni!…

Vilnis: – Mēs trīs bijām aizgājuši no Jaunpils uz  Kandavas tehnikumu mācīties. Vienu armijā nepaņēmā, un tad nu šis tieši precējās. Kāzas notika Mērsragā. Nācu iekšā un stādījos priekšā: “Mani sauc Vilnis!”

Rūta: – Un es savukārt padomāju: tas gan tāds foršs puika! Bet nu tā līdz galam nemaz tajā dienā neiepazināmies – tik viens otru redzējām. Es tad vēl aktīvi nodarbojos ar sportu un nākamajā rītā vajadzēja jau braukt uz sacensībām.    

Ja navar ar kājām, var taču ar rokām!?

(Mazai, bet būtiskai atkāpei par sportu – tam Rūtas dzīvē bijusi tiešām liela loma. Iesākumā, vēl mācoties Ogres vidusskolā, uzrunājis treneris no Rīgas. Pati brīvnoties, kā vecāki viņai to tad ļāvuši, bet regulāri braukusi viena pati no Ogres uz Rīgu trenēties stadionā “Spartaks”, kas atradās Mežaparkā. Viņas disciplīnas bija sprints, 400 metru skriešana un tāllēkšana.)

– Vēlāk jau tiku iekļauta arī Ogres vieglatlētikas izlasē. Bija jādodas uz treniņnometnēm, lai gatavotos lielākām sacensībām. Skrēju kopā ar puikām un noskrēju ar! Tiku pat uzslavēta, ka, redz, mazais visiem ieliek, un es tiešām arī centos. Centos tik ļoti, kamēr sabeidzu kāju, proti, sarāvu pēdas saites. Tad jau tā ārstēšana kopumā bija tāda, kāda nu bija, un nākamjās sacensībās burtiski paliku tāllēkšnas bedrē – bija sabeigts celis. Daktere tā arī pateica, ja sportu nemetīšu pie malas, – palikšu invalīde.

Tā karjera vieglatlētikā man būtībā beidzās. Taču, ja jau nevar ar kājām, tad taču varu ar rokām!? Kājas gan arī tur lielā mērā jānodarbina, proti, akadēmiskajā airēšanā, kas bija mans nākamais sporta veids, kuram pievērsos. Tāpat trenējos loka šaušanā. Īsāk sakot, bez sporta nevarēju.

Par to arī izmācījos un kļuvu par sporta darbinieku. Biju sporta metodiķe plastmasas rūpnīcā “Ausma”, kā arī pēc tam pie Rīgas izpildkomitejas vadīju sacensības “Ādas bumba” un “Zelta ripa”, kas bija tā kā vairāk jauniešiem un amateriem. Gadījās arī tādas reizes, kad, piemēram, neatnāk sarunātie tiesneši, bet puikas grib spēlēt… Tad nu Vilnis man bija līdzi – liku viņam tiesāt, tostarp hokeju. Pati jau biju ļoti laba slidotāja, toties viņš mācēja slidot vien uz priekšu. Puikas nāk virsū…

Vilnis: – ..paņem mani aiz padusēm un uzsēdina uz hokeja laukuma malas! Saka, lai svilpju no turienes, bet – lai nemaisos pa kājām! Tolaik, kā atminos, tajā šaikā pat spēlēja Balderis (Helmuts Balderis, PSRS hokeja izlases spēlētējs). Maskavas rajona komanda dabūja Rīgā pirmo vietu, un vēlāk jau pat vairāki puiši izsitās arī lielajā sportā. 

Turpina pacietīgi  gaidīt 

Bet atgriežoties pie iepazīšanās stāsta, Rūta uzsver, ka tajās pieminētājās kāzās nekāda savstarpēja saskatīšanās pateisībā nemaz nav notikusi. Pat iepazīšanās īsti ne! Staigusies taču uz sacensībām! Tāpat viņu tājā dienā vēl sumināja vārdadienā – meta pat gaisā gaisā…  

Rūta: – Ir pat fotogrāfija, kur var redzēt arī Viļņa rokas pie mešanas – tātad tajā sumināšanā viņš arī piedalījās. Bet…es aizbraucu…

Vilnis: – Viņa jau nemaz tā nevarēja uzreiz aizbraukt, jo es esot aizmidzis sēdus uz viņas somas. Nācies ripināt mani nost. Mocījusies! (Smejas). 

Rūta: – Bet sanāca tā, ka pēc pāris dienām braucu no darba ar vilcienu uz  Pumpuriem, kur vecāki atvaļinājuma laikā bija noīrējuši mājiņu. Kāpju no vilciena laukā…

Vilnis: –…un viena meitenes man piesienas. Bet es tik bolu acis. 

Rūta: – Tā tiešām sanāca, ka es viņu atpazinu un uzsaucu – jautāju, kā tad ballīte beigusies un tā. Pastāstīju arī, ka es te tagad katru dienu braukāju. Parunājāmies, īsāk sakot. Nākošajā dienā es kaut kā Rīgā ilgāk aizkavējos, braucu…

Vilnis: – …un bobītis sēž! 

Rūta: – Jā, Vilnis mani gaidīja stacijā – izrādās, nez cik vilcienus jau bij palaidis garām, tā sēžot. Un tā viss sākās, aizgāja! 

Vilnis: – Kāzas mums bija, var teikt, ka arī tepat netālu – Kalnieciemā, netālu no Lielupes. Tur opaps bija galvenais grātmatvedis Kalnciema kombinātā.

Rūta: – Bet notika kāzas dzīvoklī, kas tomēr īsti ne tā. Taču tajā pašā laikā bija arī mums tur uzbūvēta tāda kā estrādīte. Tas bija 18. jūnijs, un, kā es to atceros, šajā dienā vienmēr ir bijis saulains laiks. Vilnis arī to atceras, un allaž mani sveic ar ziediem. Lielāka svinēšana gan bija tikai Zelta kāzās. Atceramies, bet plaši kāzu jubilejas nesvinējām. 

Vilnis: – Ģimene kopā vairāk sanākam tieši uz Ziemassvētkiem. Bet ja vēl par kāzām, tad atceros, kā nākamjā rītā visi stāv pieturā un gaida autobusu. Viss autobuss pilns! Es arī jautri kāpju iekšā, un šie man: “Nē, nē, – tev taču tagad jāpaliek, esi jau apprecējies! (smejas)” 

Darbā – kā ģimenē

Kā Vilnis, tā Rūta daudz labu vārdu velta abu ilggadējai darba vietai – uzņēmumam “Rīgas ūdens”, kur nostrādājuši līdz pat pensionēšanās gadiem un vēl pat krietnu sprīdi ilgāk – īpaši Vilnis, jo speciālistus, kas visu sistēmu pārzina, nav ja tik viegli aizvietot. Nācies strādāt! Vilnis arī bija no ģimenes pirmais, kas darba gaitas “Rīga ūdenī” uzsāka jau drīz vien pēc armijas. Bet Rūta pievienojusies, vēl esot bērna kopšanas atvaļinājumā. 

Vilnis: – Priekšnieks piespieda tā kā ar pirkstu dēlam un prasa: ”Kas tad te tā mums pīkst?” Sacīja, – ja Rūtai neesot ko darīt, lai taču nākot uz laboratoriju un tur auklē savu bērnu! Mums tādā ziņā bija tiešām ļoti laba un atsaucīga ietāde. Ātri tika iztaustīts, ko katrs prot, ko var un kur viņu iesaistīt, kaut vai tajā pašā sportā. Bijām kā tāda liela ģimene. Un tādēļ, kā es pats smejos, – esmu dzimis 1. janvārī, Mežāzis, tādēļ man ir viena sieva un viens darbs! 

Rūta: – Iesākumā mans darbs bija laboratorijā, kur bija, piemēram, jāņem un jāpārbauda ūdens paraugi. Paralēli arī, protams, organizēju sporta pasākumus – biju tā saucamais uzņēmuma fizruks.  Un vēlāk jau tiku vēlētā amatā – sāku vadīt arodbiedrību, kur nostrādāju 20 gadus. Vārda tiešā nozīmē biju darba ņēmēju tiesību aizstāvis un, uzskatu, ka ļoti daudz arī panācām – mums bija ļoti labs kolektīvais līgums, kas paredzēja arī to, ka ir atpūtas bāze, balles, ko organizēja arodbiedrība, sacensības, tostarp rudens un pavasara kross. Sacensībās, protams, allaž piedalījās arī Vilnis, jo viņš jau kopumā bija ļoti sportisks un, domāju, pilnīgi visu var darīt. Arvien gan jau var uz rokām nostāvēt! 

Vilnis: – Nu izņēmums ir peldēšana – otrais pēc cirvja!

Rūta: – Es pat atceros tādu gadījumu, kad biju dusmīga, jo tu izstājies no slēpošanas sacensībām, bet darīji to tāpēc, ka bija ļoti auksts un ausis bija burtiski baltas nosalušas. 

Vilnis: – Izlamāja mani vēl par mīkstčauli. (Smejas.) 

Rūta: – Bet viņš vēl arvien visu dara pats – arī pa jumtiem staigā, kaut taču ir darbi, ko varētu uzticēt arī citiem. Bērni par to dusmojas…

Vilnis: – Nu, kā saka, vecums taču nav šķērslis! Ja kusties, tad jau vari visu ko. 

Tā nav mūsu puse!

Liela priekšrocība, kā paši spriež, esot tā, ka Vilnis brauc ar auto. Tas sniedz brīvību un iespēju arvvien vairāk iepazīt arī novadu – Kandavu, Sātus, Pūri un citas vietas. Iesaistījušies arī pensionāru beidrībās, tostarp Tukumā. Kā paši smejot piekrīt, – lai nav tā, ka tikai pļauj un pļauj saimniecības itin plašo teritoriju – lai būtu arī aktīvāka tā sociālā dzīve. Tieši tās, neslēpj Rūta, pārceļoties no Rīgas uz laukiem, viņai iesākumā pietrūcis visvairāk. 

– Bija nu ļoti grūti pierast, ka saviesīgās dzīves īsti te nav. Diezgan pārdzīvoju un, domāju, ja nedēļu tagad nodzīvotu Rīgā, atkal tā varbūt mazliet justos. Tajā pašā laikā šķiet, varbūt pamazām, pamazām, tomēr esmu pieradusi, un viss jau kopumā ar laiku mainās. Kad pirms desmit gadiem svinējām Zelta kāzas, man viss ārkārtīgi patika – bija tiešām ļoti, ļoti skaists pasākums! Tagad – Dimanta kāzās, protams, arī bija skaisti, un iepriekš pati sev galu galā bijus teikusi, ka  noteikti šo kāzu jubileju jāsagaida – atgādināju par to sev katru gadu! Bet, kad beidzot tas pienāca,…tad vairs tik ļoti varbūt arī nemaz negribējās, taču atkāpties jau vairs nevarēja – bija jārīko! Bet tā – jūt tomēr, ka paši, draugi un darbabiedri noveco, daudzi palikuši vieni… Tad nu tagad šķiet, ka diezvai citas jubilejas vairs tā gribēšu.

Vilnis: – Kā, – nē?! Vēl jau arī bleķa kāzas priekšā (smejas)! 

Rūta: – Šajā mājā esam jau gadus sešus un, jāsaka, – pirmo reizi dzīvē ir tā, ka esam vieni paši. Iepriekš Rīgā dzīvojām ar bērniem, pirms tam – ar maniem vecākiem. Taču tagad jau bieži vien ir tā, ka katrs grib to savu stūrītu, un mēs arī – palikām atkal tādi kā jauni un nošķīrāmies.     

Vilnis: – Bērni jau saka, ko mēs te tā vieni paši, īpaši ziemā? Bet patiesībā jau tieši ziemā te ir labi. Kaut vai apkure – nesalīdzināmi lētāka! Kad mājā ienācām, tad te viss, kas nepieciešams, jau bija. Un, ja vajag, tad jau aizbraucam arī uz Rīgu vai Jūrmalu – Sloku, Asariem pie bērniem. Starp citu, bija laiks, kad pa vasarām dzīvojām arī Skultē. Znota vecākiem tur bija māja. Vecāki nomira, bija kādam tur jāpadzīvo uz vietas. Tad pie mums ciemos kāds atbrauca labi, ja vienu reizi! Teicu uzreiz, ka tas tādēļ, ka tā jau īsti nav mūsu puse. Un, lūk, tagad tomēr esam savā pusē un satiekamies daudz biežāk. 

Ko viens iesāk, to otrs pabeidz 

Vēl, ja neskaita organizēšanu un dažādas sacensības, abiem allaž paticis daudz ceļot. Iesākumā Vilnis bijis tāds kā piesardzīgāks, bet vēlāk izbraukājušies krustu šķērsu un vēl tagad dodas izbraucienos. Tāpat spriež, ka daudz kam un daudz kur savā ģimenē abi pieejot tieši ar humoru. 

Rūta: – Labi satiekam! 

Vilnis: – ..caur kašķi! (smejas)

Rūta: – Nu, nē. Bieži vien ir pat tā, ka es kaut ko iedomājos – dziesmu vai pantiņu, un tajā pašā brīdī Vilnis to skaita. Teju vai tāda kā domu lasīšana! Tas tā mums bijis visa mūža garumā. Un pat ja par kaut ko reizēm tiešām sastrīdamies, tad arī – ne uz ilgi laiku. Viens vai otrs drīz vien pienāk klāt un strīdu pārtrauc, kaut vai vienkārši noglāstot plecu. 

Mūsu saime nav tik liela, kā varbūt varētu būt bijusi. Ir izaudzināti divi bērni. Vecākais ir dēls Madis, kurš, starp citu, kādu pusotru mēnesi pēc piedzimšanas bija bez vārda, jo nevarējām to izdomāt. Vilnis, kā vēlāk, izrādījās, to bija nokārtojis bez manas ziņas –  bija pazinis kādreiz kārtīgu puisi vārdā Madis.  Bet, jāatzīst, ka iesākumā nevarēju pie šī vārda pat īsti pierast…Bet meitu nosaucām par Mairu, un bija mums pat suns – Moris. Visi uz “M“ –  ļoti saskaņoti (smejas). 

Paši tā kā visu laiku nodarbojāmies ar sportu, tad to darījām arī kopā ar bērniem, un viņi to lielā mērā ir pārņēmuši – darbu arī saistījuši ar policiju, armiju. Un tāpat ar mazbērniem, kuru mums ir trīs. Mazdēls Edvards profesionāli nodarbojas ar basketbolu – bijis jauniešu izlasēs un tagad spēlē klubā Liepājā, mazmeita Samanta amatierlīgā spēlē volejbolu; visi dodas slēpot un tā tālāk. Ir ļoti aktīvi.     

Kur mums varbūt abiem ar Vilni tomēr nesaskan – man pavisam nepatīk makšķerēt. Atceros, kā vēl jaunībā nobraucām kaut kur ezera vidū, sēžam, bet man jau sāk apnikt, – cik tad ilgi var!? Vai arī es sēžu, ieriktējusies ezera malā, bet Vilnis aizklīdis tiktāl, ka vienai jau pavisam nemolīgi…Tas tā – viens. Bet ir jau arī tas, ka viņam makšķerēt patīk, bet pats zivis nemaz neēd (līdzīgi ir arī ar sēnēm). Tad nu man allaž tā tīrīšana, taču, nedod dievs, ja zivs pakustēsies! Tādai maziņai varbūt vēl galvu varu nogriezt, bet lielākai, – nu nē! Tādēļ kādā brīdī Vilnis to pats pārņēma, taču, acīmredzot, arī ne parāk patika tā tīrīšana, līdz at to makšķerēšana tomēr šobrīd gājusi mazumā. Un vēl Vilnis negrib klausīties, kad lasu savu dzeju, kuru salīdzinošu nesen esmus sākusi rakstīt… 

Taču… pats galvenais, ko tiešām gribas pateikt un kas ir tas svarīgākais –  tā ir mūsu saticība, pielāgošanās, palīdzība otram, kopējas intereses, aizraušanās, visbeidzot, humora saglabāšana – visu šo 60 gadu garumā!