– Kādas emocionālās, uzvedības vai attīstības grūtības pirmsskolas vecuma bērniem šobrīd novērojat visbiežāk?

– Par mazākajiem bērniem es vispirms runātu ne tik daudz par problēmām, cik par attīstības īpatnībām, kuras pēdējos gados sastopam arvien biežāk. Viens no jautājumiem ir košļāšanas prasmes. Daudzi bērni ir pieraduši pie ļoti smalki sasmalcināta ēdiena. Vecāki bieži neaizdomājas, ka mūsdienu tehnoloģijas, kas atvieglo ikdienu, ne vienmēr nāk par labu bērna attīstībai. Jo mazāk tiek nodarbināts artikulācijas aparāts, jo lielāks risks vēlāk saskarties ar skaņu izrunas grūtībām.

Tāpat novērojam lielās motorikas attīstības izaicinājumus. Bērni mazāk kāpj, skrien un kustas, jo ikdienā ir pieejamas dažādas ērtības, piemēram, ratiņi. Ne mazāk svarīga ir sīkā motorika, kas cieši saistīta ar valodas attīstību. Ja bērnam kavējas valoda, viņam ir grūtāk komunicēt ar vienaudžiem, un savas vajadzības viņš reizēm pauž ar grūdieniem, sišanu vai košanu. Tāpēc mēs vecākiem vienmēr atgādinām: ļaujiet bērniem košļāt, kāpt, skriet, taustīt un iepazīt pasauli ar visu ķermeni.

– Ar kādām grūtībām saskaras vecākie pirmsskolas bērni?

– Lielākajiem bērniem tā bieži ir uzmanības noturība. To noteikti ietekmē digitālā vide. Bērni pierod pie ātri mainīgiem attēliem un nepārtrauktas stimulācijas, savukārt mācīšanās prasa uzmanību, atmiņas darbu un pacietību. Neuzskatu, ka multfilmas pašas par sevi ir sliktas. Svarīgs ir saturs un mērenība. Bērni tehnoloģijas apgūst ļoti ātri, tāpēc vecākiem ir jāseko līdzi tam, ko viņi skatās. Jāatceras arī, ka pirmsskola nav tikai rotaļāšanās. Līdz skolas vecumam bērnam ir jāapgūst ļoti daudz – pašaprūpe, valoda, sociālās prasmes, skaitļi, krāsas un burti. Tas ir nopietns darbs.

– Vai šīs ir mūsdienu tendences, vai arī vienkārši vairāk pamanāt problēmas?

– Man šķiet, ka ļoti daudz ko mēs šodien vienkārši pamanām labāk. Arī pedagogi ir kļuvuši zinošāki un vērīgāki.

– Vai pēdējos gados ir pieaudzis to bērnu skaits, kuriem ir nepieciešams papildu atbalsts?

– Šis ir sarežģīts jautājums. No vienas puses – jā. Arī mūsu bērnudārzā ir vairāk bērnu ar individuāliem mācību plāniem un dažādām uzvedības vai attīstības grūtībām. No otras puses, individuālas vajadzības bērniem ir bijušas vienmēr. Arī pirms divdesmit gadiem visi bērni nemācījās vienādi. Atšķirība ir tā, ka šodien mēs šīs vajadzības precīzāk identificējam un mēģinām pielāgot atbalstu.

Tas, ko patiešām novērojam arvien biežāk, ir emociju pašregulācijas grūtības. Ja bērns nav pirmais rindā, zaudē spēlē vai kaut kas nesanāk, emocijas uzreiz uzvirmo.

Tās var izpausties kā dusmu lēkmes, darba saburzīšana, mantu mešana vai grūstīšanās. Tas nenozīmē, ka bērns ir agresīvs vai slikts. Viņš vienkārši vēl nav iemācījies pārvaldīt savas emocijas.

– Kā bērnudārzā palīdzat bērniem attīstīt emociju pašregulāciju?

– Tas ir ilgs process. Mēs izmantojam dažādas metodes – elpošanas vingrinājumus, «svecītes pūšanu», ķermeņa sasprindzināšanas un atslābināšanas vingrinājumus, «sienas stumšanu», papīra burzīšanu un citas. Galvenā doma ir iemācīt bērnam pamanīt, kas notiek viņa ķermenī brīdī, kad parādās dusmas vai citas spēcīgas emocijas. Svarīgi ir saprast, ka pirmo emociju mēs nevaram kontrolēt. Tā vienkārši rodas. Taču mēs varam mācīties kontrolēt savu rīcību pēc tam.

Ļoti labi darbojas arī pozitīvā pastiprināšana. Kad pedagogs pasaka: «Es redzēju, ka tu biji ļoti dusmīgs, bet tu savaldījies,» bērns saņem apstiprinājumu tam, ka viņa centieni ir pamanīti. Tas prasa ļoti daudz uzmanības no pedagoga, bet tas darbojas. Un vislabāk tas darbojas tad, ja līdzīgu pieeju izmanto arī ģimene. Emociju pašregulācija neveidojas vienā dienā. Tā ir prasme, kuru bērns mācās gadiem ilgi, un pieaugušo uzdevums ir būt blakus, palīdzēt un rādīt piemēru.

PII «Tornīši» vadītāja Indra Podziņa: «Ja bērns aug vidē, kur ir cieņa, pieņemšana un mīlestība, viņam ir daudz vieglāk veidoties par emocionāli noturīgu cilvēku.»

– Kādi ir pirmie signāli, kas var liecināt, ka bērnam ir nepieciešama papildu palīdzība vai speciālista konsultācija?

– Vispirms ir jāvēro bērna pamatvajadzības. Ja pēkšņi mainās miegs, apetīte vai parādās vēdersāpes, galvassāpes, aizcietējumi, caureja vai biežāka slimošana bez medicīniska iemesla, tas var liecināt par emocionālu spriedzi. Tikpat svarīgas ir izmaiņas uzvedībā – bērns kļūst izteikti raudulīgs, bieži piedzīvo histērijas, kliedz, kož, knibinās, savainojas vai dusmās sit galvu pret sienu vai grīdu. Viena pazīme vēl nenozīmē problēmu, taču, ja vienlaikus parādās vairākas izmaiņas vai bērna uzvedība krasi mainās, ir vērts meklēt cēloni un konsultēties ar speciālistu.

– Kā pedagogi saprot, vai tās ir emocionālas grūtības vai, iespējams, fiziska problēma?

– Vispirms vienmēr ir jāizslēdz fiziski iemesli. Piemēram, ja bērns nereaģē, kad viņu sauc, tas ne vienmēr nozīmē uzmanības vai attīstības grūtības – pēc saslimšanas var būt pasliktinājusies dzirde. Pēc tam vērojam bērna uzvedību ilgākā laikā – vai viņš veido acu kontaktu, iesaistās rotaļās, komunicē ar citiem un apgūst jaunas prasmes. Ja bērns ilgstoši neiesaistās kopīgās aktivitātēs vai, neraugoties uz individuālu darbu, nespēj apgūt jaunas zināšanas, tas var liecināt, ka nepieciešams papildu atbalsts.

– Kas notiek, ja bērnudārzā pedagogi pamana šādus signālus?

– Vispirms ļoti svarīga ir novērošana. Mēs nesakām: ir viena pazīme, tātad tūlīt ir diagnoze. Tā nenotiek. Ja grupā ir divi pedagogi, ir svarīgi salīdzināt novērojumus un paskatīties uz bērna uzvedību dinamikā. Tālāk skolotājs nāk pie administrācijas, iesaistām arī logopēdu, speciālo pedagogu vai psihologu, ja tāds ir pieejams. Mēs nelielā darba grupā pārrunājam, kas tas varētu būt, ko mēs redzam, ko jau esam mēģinājuši un ko vēl varētu darīt. Ļoti svarīgi, lai pedagogs ar šo «karsto kartupeli» nepaliek viens. Izglītības iestādē atbalsta komandai ir liela nozīme. Vadītājam un vietniekam ir jābūt iesaistītiem, jāpalīdz pedagogam domāt risinājumus, nevis jāsaka: tiec galā pats.

– Kā par bērna grūtībām runājat ar vecākiem?

– Tā vienmēr ir ļoti sensitīva saruna. Mēs nenosakām diagnozes un nevienu nenosodām, bet runājam par konkrētiem novērojumiem – ko esam pamanījuši un kā tas ietekmē bērna ikdienu. Svarīgi ir vecākus iedrošināt, jo mūsu mērķis nav bērnu norakstīt, bet saprast, kā viņam palīdzēt. Bieži vien arī paši vecāki jau ir pamanījuši līdzīgas grūtības. Tad vienojamies par nākamajiem soļiem – nepieciešamības gadījumā konsultēties ar speciālistiem. Viņu rekomendācijas palīdz gan ģimenei, gan bērnudārzam sniegt bērnam atbilstošu atbalstu.

– Cik lielā mērā bērna emocionālo labsajūtu ietekmē vide un atmosfēra ģimenē un vecāku emocionālais stāvoklis?

– Ļoti lielā mērā. Tas sākas jau no rīta. Ja ģimenē valda steiga, stress un spriedze, bērns to paņem līdzi uz bērnudārzu. Mēs redzam bērnus, kuri atnāk jau noraudājušies un satraukti. Īpaši grūti ir tad, ja pieaugušais steidzas, bet bērna temps ir pavisam cits.

Bērni ļoti labi nolasa arī vecāku attiecības. Strīdi ne vienmēr ir skaļi – viņi pamana ķermeņa valodu, noskaņojumu un spriedzi mājās. Tas bērnā rada trauksmi. Bērni mācās nevis no mūsu vārdiem, bet no mūsu piemēra. Ja pieaugušie konfliktus risina ar kliegšanu, bērns iemācās tieši to pašu.

Kā jau minēju, bērnudārzā diena ir gara – daudzi bērni tajā pavada desmit vai pat divpadsmit stundas. Tā ir trokšņaina un emocionāli piesātināta vide. Ja arī mājās nav mierīgas atmosfēras, bērnam vienkārši nav iespējas atpūsties.

Ne mazāk svarīgas ir robežas. Mūsdienās reizēm tiek pārprasta bērna brīvības nozīme. Mazam bērnam robežas rada drošības sajūtu. Ja šodien noteikumi ir vieni, bet rīt citi, bērns apjūk. Viņam ir svarīgi zināt, ko no viņa sagaida.

Indra Podziņa ir pārliecināta, ka veiksmīgs skolas sākums nav tikai jautājums par to, vai bērns prot lasīt vai rakstīt. Tas ir par bērnu, kurš spēj domāt, jautāt, sadarboties, uzticēties sev un vajadzības gadījumā lūgt palīdzību.

– Vai vecāki mēdz bērnu pārāk daudz iesaistīt pieaugušo pasaulē?

– Jā, to redzam diezgan bieži. Bērnam ir jādod iespēja pieņemt vecumam atbilstošus lēmumus, piemēram, izvēlēties, ko vilkt mugurā, taču viņam nav jāuzņemas pieaugušo atbildība vai jārisina pieaugušo konflikti. Ja vecākiem ir domstarpības ar pedagogu vai ģimenē ir sarežģījumi, tie jārisina pieaugušo starpā. Piemēram, par karu, finansiālām grūtībām vai citām sarežģītām tēmām ar bērnu ir jārunā godīgi, bet viņa vecumam saprotamā valodā, neuzliekot viņam emocionālu nastu, ko viņš vēl nespēj izprast.

– Kā bērnudārzs var palīdzēt pamanīt, ka bērns piedzīvo stresu mājās?

– Svarīgākais ir pamanīt izmaiņas bērna uzvedībā – miegā, apetītē, pašsajūtā, raudulībā vai citās reakcijās. Viena pazīme vēl neko nenozīmē, taču krasas pārmaiņas ir signāls, ka jāmeklē cēlonis. Tāpēc ir ļoti svarīga sadarbība ar vecākiem. Mums nav jāzina visas detaļas ģimenes dzīvē, bet, ja zinām, ka notikušas būtiskas pārmaiņas, varam bērnu labāk saprast un atbalstīt. Nereti pietiek ar vienkāršu sarunu, lai vecāki apzinātos, ka bērns ļoti pārdzīvo to, kas notiek mājās.

– Ko ģimene var darīt mājās, lai stiprinātu bērna emocionālo noturību, pašapziņu un spēju tikt galā ar grūtībām?

– Pirmkārt ļoti svarīgs ir pieaugušā piemērs. Bērns mācās no tā, ko redz mājās. Ja mamma dusmās pasaka: «Es jūtu, ka tūlīt no dusmām uzsprāgšu, man vajag mirklīti,» bērns redz vienu modeli. Pieaugušais nosauc emociju un parāda, ko ar to darīt. Bet, ja mamma dusmās cērt durvis vai sakliedzas ar tēti, bērns iemācās citu modeli. Tāpēc svarīgi ir nosaukt emocijas vārdos. Piemēram: «Es redzu, ka tu esi ļoti dusmīgs, jo māsa pirmā dabūja kūku.» Ar to vien bērns jau jūtas pamanīts. Tālāk var piedāvāt alternatīvu: «Ko mēs tagad varam darīt? Tu vari mazliet padusmoties, vari aiziet nomazgāt seju ar vēsu ūdeni, vari padzerties, vari atnākt man līdzi pastaigā ar suni.» Bērnam ir jāiemācās, ka dusmas pašas par sevi nav sliktas, bet ir dažādi veidi, kā ar tām tikt galā. Svarīgi ir arī ļaut bērniem mācīties risināt konfliktus. Brāļu un māsu strīdi līdz zināmai robežai ir normāli – tā bērni mācās attiecības. Protams, nedrīkst pieļaut fizisku iespaidošanu vai pazemojošus vārdus. Bērnam jāmāca: «Es varu būt dusmīgs, bet es nedrīkstu tevi aizvainot vai sist.» Tas ir process. Nevienā ģimenē tas nenotiek perfekti. Bet bērns mācās no tā, kā pieaugušie paši risina savas grūtības. Tāpat var palīdzēt situāciju izspēlēšana. Ir vecāki, kuri vakarā ar bērnu pārrunā dienas notikumus, izstāsta līdzīgu stāstu no savas bērnības vai izspēlē situāciju ar lellēm, klučiem, «Lego» cilvēciņiem. Dažiem bērniem palīdz saruna, citiem – vizuāla izspēle. Katrai ģimenei ir jāatrod savs veids.

– Kā jūs bērnudārzā palīdzat bērniem nomierināties un atgūt līdzsvaru?

– Tas notiek ikdienā – caur sarunām, rotaļām un drošu vidi. Pedagogi bērnus labi pazīst, tāpēc pamana, kad viņiem ir nepieciešams atbalsts. Palīdz arī sensorās aktivitātes. Piemēram, mūsu bērnudārzā ir ierīkota silto graudu kaste, citviet – smilšu vai sensorās istabas. Tur bērns var atpūsties no trokšņa un sakārtot emocijas. Pirmsskola neaizstāj terapiju, taču tā var radīt vidi, kurā bērns jūtas droši un spēj atgūt līdzsvaru.

– Nereti bērna gatavību skolai saista ar prasmi pazīt burtus un ciparus. Droši vien ar to vien ir par maz. Kā saprast, vai bērns arī emocionāli ir gatavs skolai?

– Nav viena testa, kas to parādītu. Bērns ir jāvēro ikdienas situācijās. Vai viņš neapjūk, ja kaut kas nenotiek pēc plāna, vai prot pajautāt palīdzību, atrast vajadzīgo, izpildīt vienkāršu uzdevumu, sakārtot savas lietas un pieņemt nelielus lēmumus. Ne mazāk svarīgas ir komunikācijas prasmes – spēja uzrunāt pieaugušo, sadarboties ar citiem un pamanīt, ka arī kādam citam ir nepieciešama palīdzība. Pirmsskolā mēs šīs prasmes attīstām ikdienā – daudz sarunājamies, mudinām bērnus izteikt savu viedokli, uzdot jautājumus un nebaidīties kļūdīties. Galu galā – veiksmīgam skolas sākumam svarīgāka par lasītprasmi ir zinātkāre, patstāvība un spēja meklēt palīdzību.

– Ko vecāki praktiski var darīt mājās, lai palīdzētu bērnam sagatavoties skolai?

– Pirmkārt sarunāties. Arī par pavisam vienkāršām lietām. Piemēram, bērns atnāk mājās ar zīmējumu. Nevajag ne pārspīlēti sajūsmināties, ne arī uzreiz nolikt malā. Var pajautāt: «Pastāsti, ko tu domāji, kad šo zīmēji?» Tā ir saruna, un tā bērnam ir ļoti svarīga. Var spēlēt vienkāršas vārdu spēles, braucot mašīnā vai stāvot rindā veikalā. Piemēram: «Es saku – kāja, tu saki…» Bērns atbild: «Zeķe.» Tur nav pareizu vai nepareizu atbilžu. Bet tā attīstās valoda, domāšana, asociācijas, un vecāks sāk labāk izprast, kā bērns uztver pasauli. Var rakstīt viens otram zīmītes. Bērnam ir vieglāk saprast, kāpēc vajadzīga rakstīšana, ja tā ir saistīta ar reālu dzīvi. Piemēram, «konfektes ir tur» vai «tikos un tikos iesim ārā». Bērniem patīk dārgumu meklēšana – kartes, norādes, uzdevumi. Tas attīsta gan lasīšanu, gan orientēšanos, gan domāšanu. Veikalā var lūgt bērnam atrast produktus, kas sākas ar konkrētu burtu. Braucot pa pilsētu, var lasīt ielu nosaukumus, veikalu izkārtnes, pieturu nosaukumus. Tas viss notiek caur spēli. Nav vajadzīgi īpaši līdzekļi vai milzīgs laiks. Galvenais ir izmantot ikdienas situācijas, lai bērns mācītos domāt, runāt, lasīt, jautāt un būt aktīvs.

– Kādas ir biežākās kļūdas, ko vecāki pieļauj, gatavojot bērnu skolai?

– Visbiežāk redzu divas galējības. Vieni bērnu pārlieku intensīvi gatavo skolai, otri – vasarā mācīšanos pilnībā noliek malā. Patiesība ir pa vidu – bērnam ir jāatpūšas, bet svarīgi ir ikdienā uzturēt prasmes caur lasīšanu, spēlēm un sarunām. Nevajag arī salīdzināt savu bērnu ar citiem vai pārspīlēt ar uzdevumiem. Dažkārt dažas minūtes kvalitatīva darba ir vērtīgākas nekā pusstunda ar asarām. Ļoti svarīgs ir arī vecāku piemērs – ja mājās lasa grāmatas, bērns daudz vieglāk pieņem lasīšanu kā dabisku ikdienas daļu. Un vēl – nekad nevajag biedēt bērnu ar skolu. Tā vietā labāk radīt pozitīvu priekšstatu, stāstot par jaunām zināšanām, draugiem un interesantiem piedzīvojumiem.

– Ko vecāki var darīt vasarā pirms pirmās klases?

– Ikdienā var rotaļājoties uzturēt skolai svarīgās prasmes. Vēlams darbināt pirkstu muskulatūru – griezt, vērt, zīmēt smiltīs, palīdzēt virtuvē. Arī skaitīt, salīdzināt, pētīt dabu un lasīt. Tikpat svarīgi ir veicināt patstāvību – ļaut bērnam pašam sakārtot mantas, atrast vajadzīgo vai izpildīt nelielus uzdevumus. Mācīšanās vislabāk notiek caur ikdienas situācijām, spēli un kopā pavadītu laiku, nevis piespiešanu. Ja bērnam patīk izaicinājumi, var veidot kopīgus mērķus. Piemēram: «Ja šomēnes izlasīsim noteiktu skaitu grāmatu, kopā aiziesim uz kino.» Svarīgi, lai balva būtu kopā pavadīts laiks un pieredze, nevis tikai manta vai nauda.

– Kādi būtu trīs svarīgākie priekšnoteikumi veiksmīgam skolas sākumam?

– Ja man būtu jānosauc svarīgākās lietas, tās būtu: prasme meklēt palīdzību, prasme sarunāties, veselīga pašapziņa, zināšanas. Bez zināšanām ir grūti veidot pašapziņu. Bez pašapziņas ir grūti uzdot jautājumus un meklēt palīdzību. Savukārt bez prasmes sarunāties zināšanas vien nepalīdzēs. Veiksmīgs skolas sākums nav tikai jautājums par to, vai bērns prot lasīt vai rakstīt. Tas ir par bērnu, kurš spēj domāt, jautāt, sadarboties, uzticēties sev un vajadzības gadījumā lūgt palīdzību.

Gribu piebilst, ka mēs dzīvojam laikā, kāds vēsturē nav bijis. Daudzos jautājumos bērni tehnoloģiju pasaulē orientējas ātrāk nekā pieaugušie. Tāpēc nav jēgas cīnīties ar bērnu par to, kurš ir gudrāks vai galvenais. Mums jābūt sabiedrotajiem. Man ļoti patīk doma, ko reiz dzirdēju studiju laikā. Pasaulē ir daudz dažādu terapiju – delfīnu terapija, kanisterapija, smilšu terapija un vēl daudzas citas. Taču nekas efektīvāks par mīlestības terapiju vēl nav izgudrots. Ja bērns aug vidē, kur ir cieņa, pieņemšana un mīlestība, viņam ir daudz vieglāk veidoties par emocionāli noturīgu cilvēku.

– Kur vecāki var meklēt uzticamu informāciju par bērnu attīstību un audzināšanu?

– Ļoti vērtīgi resursi ir nodibinājuma «Dardedze» materiāli. Tur ir pieejamas lekcijas, kursi un praktiski ieteikumi vecākiem par bērna attīstību, emocijām un attiecībām ģimenē. Es ieteiktu arī sekot līdzi profesores Zandas Rubenes darbiem un lekcijām. Viņa daudz runā par to, kā mainījusies bērnība, audzināšana un attiecības starp paaudzēm. Vēl viens vērtīgs resurss ir programma «Promehs», kuras izstrādē piedalījusies arī Latvijas Universitātes profesore, sociāli emocionālās mācīšanās programmas autore Baiba Martinsone. Programma piedāvā materiālus par sociāli emocionālo attīstību, attiecībām, emocijām, sērām, bailēm un citām svarīgām tēmām gan pedagogiem, gan vecākiem. Vienlaikus es aicinātu kritiski izvērtēt internetā pieejamos materiālus. Mūsdienās ikviens var izveidot darba lapas vai metodiskos materiālus, taču ne viss ir kvalitatīvs. Mazajiem bērniem nevajag pārāk daudz darba lapu. Viņiem vajag darboties – vērt krelles, šķirot ogas, būvēt no «Lego», spēlēties smiltīs, pētīt dabu, salīdzināt lapas, būvēt torņus no akmeņiem. Daba ir viena no labākajām mācību klasēm.

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026