Piemājas saimniecība īpaši  pazīstama ar kuplajām atraitnītēm, kuras iemīļojuši pircēji no tuvākas un tālākas apkārtnes. Saimniecības pirmsākumi meklējami laikā, kad abi vēl tikai sapņoja par dzīvi laukos. Šodien te ir siltumnīca, plašs puķu klāsts, savi pastāvīgie pircēji un pieredze, kas uzkrāta gadu gaitā. Taču aiz skaistajiem ziediem ir smags darbs – rūpes par katru stādu, cīņa ar laikapstākļiem un apziņa, ka dzīvē visam ir savs laiks.

No grāmatvedības līdz puķēm

Taujājot, kā abi nonāca līdz puķu audzēšanai, Ilze stāsta: “Pēc profesijas esmu grāmatvede. Kādreiz strādāju grāmatnīcā “Globuss” par galveno grāmatvedi, un tur iepazinos ar Māri – viņš bija galvenais prečzinis. Vēlāk izlēmām dzīvot kopā. Sākumā dzīvojām Pierīgā, bet tad nolēmām pirkt māju. Tas bija tālais 2007. gads, kad sākām meklēt. Visur bija ļoti dārgi, arī šī vieta nebija lēta, tomēr mūs uzrunāja tas, ka tā atrodas tuvu ceļam. Domājām, ka dzīvosim laukos, bet strādāsim Rīgā. Tomēr viss notika citādāk.

Tajā laikā puķkopjiem nebija nekādas palīdzības. Mēs par naudu, kas mums bija, uzbūvējām lielu, augstu, skaistu siltumnīcu jau 2007. gadā. Sākām faktiski bez kādām dārznieka zināšanām.

Visu apguvām, mācoties caur sūru un grūtu pieredzi un no savām kļūdām. Mēs strādājam tandēmā – cik divatā varam, tik arī darām.”

Saimniecībā audzē dažādas puķes, bet visvairāk puķumīļi to atpazīst pēc skaistajām atraitnītēm, kas priecē jau no agra pavasara.

“Tūlīt sāksies atraitnīšu sezona. Līdz tam gan vēl paspēšu aizbraukt uz Itāliju, kur nosvinēsim klases salidojumu – pagājuši piecdesmit gadi, kopš beidzām Cēsu 1. vidusskolu. Atgriežoties būs jāiestāda atraitnītes. Bet pēc tam došos uz Melnkalni. Pēdējos gados ir izveidojusies tradīcija braukt septembrī uz valstīm, kur ir silts ūdens. Man ļoti patīk peldēt, bet Latvijā ūdens ir par aukstu,”  atzīst Ilze. “Pagājušajā gadā biju Horvātijā un Maltā. Ceļošanu gan es nesauktu par savu vaļasprieku, bet, kopš ir nomaksāts kredīts, varu aizbraukt uz kādu valsti. Māris ir saimnieks mājās sunim un trim kaķiem.”

Puķes, kas norūdītas dzīvei

Latvijas laikapstākļi ir ļoti mānīgi, un katru gadu tie ir pilnīgi citādāki.

“Vienu gadu šķiet – nu tagad gan mēs visu zinām, bet nākamais pavasaris atnāk pilnīgi citāds,” stāsta Ilze. “Latvijā daudzi augi, piemēram, ziemcietes, nepārziemo nevis tāpēc, ka tie izsaltu, bet tāpēc, ka pavasaros ir ļoti lielas temperatūras svārstības. Naktīs ir auksts, bet dienā uzspīd saule un zeme atkūst. Vai arī, kad ir mitrāka zeme, pa nakti atkal uznāk sals, un augs vienkārši nespēj izturēt to slapjumu un ledu uz saknēm.

Ļoti labi atraitnītes ir stādīt rudenī, tad pavasarī tās ir lielākas, kuplākas, jo šīm puķēm patīk aukstums, un viss ir ļoti pozitīvi. Tomēr pastāv risks: ja ir straujas temperatūras svārstības, kad dienā saule zemi sasilda, bet naktī uznāk sals, augšanas un salšanas cikls bojā sakņu sistēmu, un augi var iet bojā. Ir daudz dažādu nianšu, kas ir jāzina.

Mūsu priekšrocība ir vieta, kur tās aug. Siltumnīcā ir savi apstākļi, bet puķes mūsu laukumiņā pie ceļa jau tiek pieradinātas pie vēja, saules un citiem laikapstākļiem. Tās nav tik trauslas kā tikko no siltumnīcas iznestie augi,” pastāsta Ilze.

“Kad cilvēks nopērk šādu stādu un iestāda savā dārzā, dobē vai podā, augam nav tik liels papildu stress. Cilvēkiem ļoti patīk mūsu atraitnītes. Tās parasti izaug kuplas, lielas un skaistas. Es izstīdzējušas puķes negribu pārdot. Protams, daudz ko nosaka arī vieta, kur puķe tiek iestādīta, augsne un kopšana. Bet par augiem ir jārūpējas.”

Rūpes nav tikai stādu iestādīšana un aprūpēšana. Ilze pastāsta, ka norit cīņa arī ar skudrām.

“Ir ļoti daudz invazīvu sugu, kas pārņem Latviju, – Kanādas zeltslotiņa, latvāņi. Latvāņi ir atnākuši arī līdz mūsu saimniecības otrai pusei. Paldies dievam, līdz mums vēl ne. Zinu, ka ir jāpļauj, lai nav sēklu, tomēr ne visi to dara, un latvāņi izplatās,” teic Ilze.

“Man lielākā cīņa ir ar skudrām. Cik atminos, agrāk tā nebija, bet tagad tās lien visos podos.

Izmantoju skudru pulveri, bet skudras bieži nejūtas traucētas. Lietoju arī sodu, bet arī tā nav garantija, ka skudras pazudīs. Invazīva suga, kas pārņem Latviju, ir arī Spānijas kailgliemeži. Pie mums, par laimi, to nav. Tā patiesi ir milzīga sērga.”

Puķes jūt mīlestību

Jautāta, kas ir svarīgākais, lai puķes skaisti augtu, Ilze teic, ka mīlestību vajag. Pie ziediem ir jāpieiet. Tie vienmēr prasa mēslojumu, ūdeni un uzmanību. Un cilvēki ir pieraduši, ka “Kļavās” var atrast visdažādākās vasaras puķes, pat tās, kas citur vairs nav atrodamas.

“Lai puķes krāšņi ziedētu un priecētu, mēs izmantojam arī ilgstošas iedarbības mēslojumu, lai augam barības vielas būtu pieejamas ilgāk. Protams, ja neuzlej ūdeni, tad nekas nepalīdzēs. Arī pods ir svarīgs. Jo lielāks pods, jo lielāka iespēja, ka augs ilgāk skaisti augs. Dažkārt cilvēki iestāda ļoti mazā podiņā, tas ātri piepildās, un pēc tam šķiet, ka puķe vairs nav skaista. Bet viņai vienkārši vajag vairāk vietas,” padomos dalās stādaudzētāja.

“Man ļoti patīk veidot arī kontrastus. Piemēram, tumša ipomeja kopā ar gaišiem augiem izskatās ļoti skaisti. Tāpat podos kombinējam begonijas, solēnijas un dažādus zaļumus – dihondras, bakopas, mīlenbekijas un citus augus. Pēdējā laikā podu kompozīcijas tiek vestas arī uz kapiem. Tās cilvēki labprāt izvēlas, jo ir vieglāk kopt.”

Sezona pēc sezonas

“Vasaras puķes pamazām nomaina krizantēmas podiņos. Rudenī pieprasīti ir arī virši. Pavasaris mums ir īpaši smags. Mums pietrūkst darba roku. Vīram ir jākurina siltumnīca visu nakti – principā ik pēc divām stundām. Ja ir aukstāks, tad vēl biežāk.

Darbs ir smags, bet zemes darbi nekad nav bijuši viegli. Un patiesībā nemaz nezinu, ko citu bez puķēm vēl varētu darīt. 

Bet ar gadiem tomēr jārēķinās. Es vēl varu aizbraukt, izkrāmēt busiņu un visu izdarīt, bet jūtu, ka gadi kaut ko dod klāt. Tāpēc saimniecību paplašināt mēs vairs neplānojam. Visam dzīvē ir savs laiks,” uzskata Ilze.

“Arī tirgoties ārpus saimniecības šogad braucu mazāk. Kādreiz braucu daudz vairāk pa tirdziņiem, tagad apmēram astoņdesmit procenti pircēju atbrauc pie mums paši. Mūsu priekšrocība ir tas, ka mēs ticam savam pircējam. Ir iespēja nopirkt arī tad, ja neesam mājās, un daudzi to ir izmantojuši.

Mums ir izveidojušās labas sadarbības ar vietējiem uzņēmējiem. Šogad sāku tirgoties Aizkrauklē pie “Pakava”. Ir pircēji, kuri jau zina – ja vajadzīgas skaistas atraitnītes, begonijas vai citi augi, jābrauc pie mums. Un tas, manuprāt, ir pats lielākais gandarījums, kad cilvēks atgriežas un saka, ka pie mums ir labākās puķes. Droši vien pats svarīgākais ir tas, ka es redzu rezultātu. No maza stādiņa izaug skaista, kupla puķe. Cilvēks to aizved uz mājām, iestāda un pēc tam varbūt atsūta bildi vai pasaka, cik skaisti tā aug. Tas ir patīkami. Jāteic, ka Latvijā vissvarīgākais ir klients, bet pie mums ir ļoti daudz cilvēku, kas mīl puķes. Paldies viņiem par to!”