Par ceļu līdz skolotāja profesijai, jauniešu mentālo veselību, starptautiskajiem projektiem un to, kāpēc skolotājs nevar strādāt tikai algas dēļ, – sarunā ar Ievu Gaili.
– Kā jūs nonācāt līdz skolotāja profesijai?
– Ģimenē esmu vienīgā skolotāja, tāpēc daudzi par šo izvēli brīnās. Lai gan jau skolas laikā sacerējumā rakstīju, ka vēlos kļūt par skolotāju, izšķirošais bija manas angļu valodas skolotājas piemērs Jāņmuižas lauksaimniecības skolā. Viņa man noticēja un iedrošināja, sakot: “Tu vari, tev izdosies.” Tad arī sapratu: vēlos būt skolotāja.
Ceļš līdz profesijai gan nebija taisns – pēc neveiksmīga pirmā mēģinājuma iestāties Latvijas Universitātē gadu strādāju Zviedrijā par bērnu aukli un mācījos zviedru valodu, bet pēc tam atgriezos studijās, ieguvu angļu filologa izglītību un vēlāk arī skolotāja kvalifikāciju. Pedagoga gaitas sāku 2006. gadā Siguldas 2. pamatskolā, 2009. gadā sāku strādāt Mores pamatskolā, bet kopš 2011. gada strādāju Siguldas pilsētas vidusskolā.
– Līdztekus darbam klasē jūs daudz iesaistāties starptautiskajos projektos. Kāpēc tie jums ir tik svarīgi?
– Tā ir mana sirdslieta. Darbojos gan “Erasmus+”, gan “eTwinning” projektos. Sākumā tajos iesaistījos kopā ar kolēģi, bet vēlāk pati sāku rakstīt projektus un meklēt sadarbības partnerus. Starptautiskie projekti dod ļoti daudz. Tu izkāp no savas ierastās vides, ieraugi citas skolas, citas mācību metodes un paskaties uz savu darbu citām acīm. Tas ļoti paplašina redzesloku.
Interesanti, ka pēc mobilitātēm gan skolēni, gan skolotāji saka vienu un to pašu: mēs gribam braukt vēl! Man vislielākais gandarījums ir redzēt viņu prieku un motivāciju. Pēc katras mobilitātes dalāmies pieredzē arī skolā. Esmu bijusi darba vērošanā Čehijā, stāstījusi kolēģiem par redzēto, bet skolēni pēc braucieniem gatavo prezentācijas saviem klasesbiedriem. Tādējādi ieguvēji ir visi.
– Skolā strādājat jau kopš 2006. gada. Šajā laikā izaugusi vesela skolēnu paaudze, mainījusies sabiedrība, tehnoloģijas un arī pati skola. Kā, raugoties no savas pieredzes, šo gadu laikā ir mainījušies skolēni – viņu attieksme pret mācībām, savstarpējās attiecības, vērtības un vajadzības?
– Skolēni vienmēr mainās līdzi laikam. Mēs nevaram sagaidīt, ka viņi būs tādi paši kā pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Jaunieši aug citā sabiedrībā, citā informācijas vidē un citos apstākļos. Liela ietekme ir digitālajai videi, taču mainījušās ir arī ģimenes, vērtības un savstarpējās attiecības. Skolotājam tas ir jāpieņem un jāmainās līdzi laikam.
Vienlaikus uzskatu, ka bērniem joprojām ir vajadzīgas skaidras robežas, jo tās rada drošības sajūtu. Mūsdienu skolēni ir daudz atvērtāki – viņi diskutē, uzdod jautājumus un pauž savu viedokli –, taču vienlaikus ir arī emocionāli jūtīgāki. Viņus spēcīgi ietekmē vienaudžu attiecības un sociālie tīkli, tāpēc nereti bērns klasē ir fiziski klāt, bet domās – pavisam citur. Tādēļ skolotāja uzdevums šodien vairs nav tikai mācīt savu priekšmetu, tikpat svarīgi ir pamanīt bērnu, sadzirdēt un vajadzības gadījumā vienkārši aprunāties.
Darba vērošanas mobilitātē Čehijas skolā skolotāja Ieva Gaile (otrā no labās) kopā ar kolēģēm piedalījās “Erasmus+” projekta konferencē, gūstot jaunas idejas un pieredzi mācību darba pilnveidei.
– Skolotāji bieži ir pirmie pieaugušie, kuri pamana, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā. Cik aktuāla šobrīd skolās ir jauniešu mentālā veselība, un kādas problēmas jūs savā ikdienā novērojat visbiežāk?
– Sarunājoties ar skolēniem, atklājas ļoti daudz raižu, ko viņi cenšas noslēpt. Skolā redzam tikai daļu no tā, kas ar bērnu notiek, jo daudz kas paliek ārpus mūsu redzesloka – sociālajos tīklos vai ārpus skolas. Bieži par problēmām uzzinām tikai tad, kad tās jau ir samilzušas. Visbiežāk redzam trauksmi, stresu, nedrošību un bailes, it īpaši pirms pārbaudes darbiem vai publiskas uzstāšanās. Lielu ietekmi atstāj arī vienaudžu attiecības un sociālie tīkli. Tāpēc, kā jau teicu, skolotāja uzdevums šodien nav tikai mācīt savu priekšmetu, – tikpat svarīgi ir pamanīt bērnu, uzklausīt un būt tam pieaugušajam, kuram viņš var uzticēties.
– Kā panākt, lai pusaudzis atveras un sāk runāt?
– Viss sākas ar uzticēšanos. Ja skolēns klasē jūtas droši un zina, ka netiks nosodīts, pamazām rodas vēlme runāt. Ne visi ir gatavi uzreiz izstāstīt, kas noticis. Tāpēc izmantoju dažādus veidus. Dažreiz palūdzu uzrakstīt vienu vārdu uz mazas lapiņas. Citreiz uzaicinu aprunāties starpbrīdī vai uzrakstu ziņu telefonā. Svarīgi ir tas, lai pārējie neredzētu, ka bērns nāk runāt. Pusaudžiem tas ir ļoti būtiski. Un viņi izmanto šo iespēju. Gandrīz vienmēr pēc stundām klasē paliek kāds, kurš vēlas aprunāties.
– Ko visbiežāk skolēni slēpj?
– Ļoti bieži tās ir problēmas ģimenē. Vecāku šķiršanās, konflikti, pārcelšanās, sarežģītas attiecības – tas viss ļoti ietekmē bērnus. Skolā mēs reizēm redzam tikai sekas. Dažreiz bērns ar savu uzvedību vienkārši cenšas pievērst uzmanību. Tāpēc vienmēr cenšos saprast, kas slēpjas aiz konkrētās rīcības.
– Ko jūs ieteiktu vecākiem?
– Runāt ar skolotājiem. Nav jāizstāsta visa ģimenes dzīve. Pietiek pateikt, ka šobrīd ģimenē ir sarežģīts periods vai bērns ir emocionāli jūtīgāks. Tad skolā mēs daudz labāk spējam viņam palīdzēt. Dažkārt tieši skola ir tā vieta, kur bērns jūtas visdrošāk.
Klases audzinātāja Ieva Gaile kopā ar saviem 9. klases absolventiem izlaidumā šogad 20. jūnijā. Skolotāja atzīst, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir piedzīvot, kā jaunieši izaug par personībām.
– Kā skolā palīdzat bērniem, kuriem ir bail uzstāties klases priekšā?
– Tā ir ļoti aktuāla problēma. Ja nepieciešams, meklējam dažādus risinājumus, piemēram, ļaujam prezentēt pāros, vienojamies par īpašu signālu, kad skolēns pats ir gatavs atbildēt, vai atrodam citu piemērotu brīdi. Man ir svarīgi, lai bērns pamazām pārvar šīs bailes, nevis paliek ar tām viens. Un katrs mazais panākums ir jānovērtē. Ļoti bieži bailes rada nevis pati uzstāšanās, bet gan doma, ko pēc tam teiks klasesbiedri. Tāpēc klasē ļoti daudz runājam par cieņu. Mēs nesmejamies par citu kļūdām.
– Mūsdienās skolotājiem nākas ne tikai konkurēt ar telefoniem un sociālajiem tīkliem, bet arī noturēt skolēnu uzmanību un interesi visas stundas garumā. Kā jums izdodas bērnus ieinteresēt mācību procesā?
– Man ir svarīgi, lai skolēni stundā justos labi. Tāpēc stundas sākumā bieži pajautāju, kā viņi šodien jūtas – skalā no viens līdz pieci vai no viens līdz desmit. Atbildu arī pati. Tas ļauj saprast klases noskaņojumu. Izmantoju arī dažādus digitālos rīkus, piemēram, “ClassDojo”, kas nejauši izvēlas skolēnu atbildei. Tas nozīmē, ka ikviens ir iesaistīts. Savukārt stundas beigās skolēni uzraksta īsu atgriezenisko saiti – ne tikai par to, ko ir iemācījušies, bet arī par to, kā jutās stundā. Tas man palīdz saprast, ko nākamreiz darīt citādi.
– Ikdienā skolotājs uzklausa skolēnus, risina konfliktus un nereti kļūst par pirmo pieaugušo, pie kura bērns vēršas pēc palīdzības. Tas prasa arī lielu emocionālo noturību no paša pedagoga. Vai skolotājs skolā ar šiem izaicinājumiem nav palicis viens?
– Ļoti svarīgi ir kolēģi. Mēs daudz runājam savā starpā, apspriežam situācijas un meklējam risinājumus kopā. Ja nepieciešams, piesaistām sociālo pedagogu vai psihologu. Skolotājs nevar un nedrīkst mēģināt visu atrisināt viens.
Maijā Siguldas pilsētas vidusskolas skolēni kopā ar skolotāju Ievu Gaili (pirmā no labās) “Erasmus+” mobilitātes laikā viesojās Čehijas skolā, piedalījās mācību stundās un starptautiskās aktivitātēs.
– Latvijā jau vairākus gadus runā par pedagogu trūkumu un grūtībām skolām piesaistīt jaunus skolotājus. Kā, jūsuprāt, jaunus cilvēkus patiešām varētu ieinteresēt izvēlēties skolotāja profesiju un, vēl svarīgāk, palikt tajā ilgtermiņā?
– Tas nav vienkāršs jautājums. Protams, atalgojumam ir nozīme. Lai nopelnītu pietiekami, skolotājam jāstrādā ar lielu slodzi. Tomēr es domāju, ka šajā profesijā nevar strādāt tikai algas dēļ. Šeit vajadzīga misijas sajūta. Jaunajiem pedagogiem ļoti svarīgs ir mentors un iespēja vērot pieredzējušu skolotāju darbu. Es pati esmu bijusi mentore jaunajām kolēģēm un redzu, cik daudz tas dod. Svarīgākais ir saprast, ka neviens nav viens.
– Ja jums būtu iespēja kaut ko mainīt Latvijas izglītības sistēmā, kas tas būtu?
– Gribētos skaidru ilgtermiņa redzējumu. Dažkārt šķiet, ka lēmumi tiek pieņemti pārāk īsam laikam. Pietrūkst skaidras atbildes – uz kurieni mēs ejam un ko vēlamies sasniegt. Gribētos, lai vairāk tiktu uzklausīti skolotāji, kuri ikdienā strādā klasēs. Mēs redzam, kas darbojas un kas ne. Skolotāju pieredze var būt ļoti vērtīga.
– Kas jums pašai dod spēku turpināt šo darbu?
– Man šķiet, ka esmu skolotāja pēc aicinājuma. Vislielākais gandarījums nav desmitnieki. Vislielākais prieks ir redzēt bērna izaugsmi. Kad devītklasnieki aiziet no skolas, redzi, cik ļoti viņi pa šiem gadiem ir izauguši – ne tikai augumā, bet kā personības. Es uzskatu, ka zināšanas cilvēks dzīves laikā vienmēr var papildināt, bet vērtības paliek. Tieši tāpēc es joprojām ar prieku eju uz skolu. Protams, arī man ir jāatjauno spēki. Dziedu korī, patīk nūjot, vingrot, lasīt grāmatas, apmeklēt teātri un ceļot. Esmu sapratusi – ja skolotājs pats ir noguris un emocionāli iztukšots, viņš nevar pilnvērtīgi kaut ko dot bērniem. Tāpēc rūpes par savu mentālo veselību ir tikpat svarīgas kā rūpes par skolēniem.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
