Pirms pāris gadiem viena sagadīšanās pēc otras aizveda līdz ziemas peldēšanas entuziastiem. “Arī pirms tam man patika peldēt — ūdenī gāju no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Satiku ziemas peldētāju Agri Vītoliņu, un 2024. gada rudenī izmēģināju iekāpt āliņģī. 2025. gadā ziemas peldētāji brauca uz sacensībām Gdiņā Polijā. Komandā pietrūka viena cilvēka, mani uzaicināja, un piekritu. Savā vecuma grupā paliku 4. vietā.
Konkurentu nav daudz, bet tie, kuri peld, ir ņipri.
Piemēram, šoziem Oulu Somijā, kādam peldētājam palīdzēja aiziet līdz āliņģim, taču tajā viņš bija ātrs — biju apmēram trases vidū, kad viņš jau finišējis.
Lai gan sāku trenēties “Akvavitamīnā”, jūtu, ka esmu gatavs spert soli uz priekšu, šosezon pārstāvēšu Liepājas “VeloRoņus”. Uz sacensībām bieži braucam kopā, turklāt saprotu, ka man vajag nopietnākus treniņus — tā teikt, ir jāmācās peldēt. Māku noturēties virs ūdens, bet sacensībās izšķirošs ir tehniski pareizs peldējums. Kas zina, tad varbūt varēšu mērķēt uz garākām distancēm.
Mazs sapnis ir nākamgad tikt uz pasaules čempionātu Argentīnā, šogad tas notiks Francijā. Pa vidu ir daudz vietējo sacensību, piemēram, “Beberliņos” Liepājā jau otro gadu notiks ziemas peldēšanas pasaules čempionāta posms. Šoreiz tas būs 21. un 22. novembrī,” informē V. Valteris.
Atkal uzvelk botas
Pagājušajā gadā Saldus ziemas peldētāji izdomāja: jāstartē Rozentāla skriešanas svētkos.
“Izmēģināju, un iepatikās. Pēc apmēram 40 gadu pauzes esmu atsācis skriet un aktīvi kustēties.
Šobrīd skrienu piecu kilometru distances. Esmu tā iesācis kustēties: ja divas dienas ir miers, jūtu, ka kaut kā trūkst. Ja vakarpusē redz dullu skrējēju starp Mežvidu apli un Okeānu Novadnieku pagastā, visticamāk, tas esmu es. Ja jau tik tālu esmu aizskrējis, ielecu arī izpeldēties — sanāk apvienotais treniņš,” stāsta saldenieks.
V. Valtera kontā ir “Stipro skrējiens” Cinevillā, šovasar arī Ritma skrējiens Liepājā, Liepājas un Kuldīgas pusmaratons. Pēdējais bija Jelgavas nakts pusmaratons. “Tas bija pirmais skrējiens, kuru izbaudīju. Kas par atmosfēru — cilvēku pūlis, kas domā līdzīgi un ir pozitīvi noskaņoti! Vienkārši stāvi un gūsti enerģiju! Man galvenais nav startēt, piedomāju arī, lai būtu rezultāts. Man šķiet, ka pieveikt piecus kilometrus 33 minūtēs manā vecumā ir pieklājīgs sniegums.
Nākamais šosejas skrējiens būs Ogrē, vēl skatos uz Doles salas izaicinājumu. Nemanot pienāks novembris — tad būs daudz darba Liepājā, lai sagatavotos sacensībām. Ne vien jātrenējas; esmu piekritis palīdzēt arī ar tehniskām lietām, piemēram, āra baseina uzlikšanu.
Piedalos tautas peldējumos arī vasarā — mūsu pašu “Ciecerniekā”, kā arī sacensībās Jēkabpilī, Vilgālē, Kazdangā un Liepājā. Jāatzīst gan, ka šogad nav sanācis laika makšķerēšanai.”
Ziemas peldēšana V. Valterim ir jauna aizraušanās: “Daru to, kas man patīk! Kad tad, ja ne tagad?”
Dzīves gājums
Jaunībā viņš nodarbojās ar tā saucamo GDA daudzcīņu (kompleksas sporta sacensības, kas balstījās uz Padomju Savienībā izveidotu fiziskās sagatavotības programmu “Gatavs darbam un aizsardzībai”). Sportiskas gaitas pārtrauca, kad parādījās sieva un piedzima meitas. Ikdienas darba un ģimenes pienākumu rutīnā vēlme un vajadzība kustēties pazuda. Pirms pieciem gadiem izšķīrās — dzīve sagriezās kājām gaisā. Tad ikdienā atkal ienāca sports.
“Pensijā aizgāju pirms gada, taču mājās sēdēšana nav domāta man. Vēl gribu šiverēt.
Turklāt ar pensiju vien var tikai izdzīvot. Ja gribu braukt uz sacensībām un piedalīties skrējienos, jāturpina pelnīt, citādi nevarētu atļauties. Ieskatam jāsaka: lai piedalītos pasaules čempionātā ziemas peldēšanā Francijā, nepieciešami 500 līdz 600 eiro, bet sacensības Argentīnā — par vienu nulli vairāk,” atklāj ziemas peldētājs.
Ja padomā, ūdens bijis vairākos nozīmīgos V. Valtera dzīves pagriezienos: “Esmu dzimis laikā, kad bija obligāti jādien Padomju armijā. No 1978. līdz 1980. gadam netālu no Volgogradas dienēju sapieros-ūdenslīdējos. Dienēju arī Latvijas armijā — robežsargu pirmajā Vārves iesaukumā, armijā biju līdz 1994. gadam. Līdz 1997. gadam Striķu skolā biju sētnieks, darbmācības un fizikas skolotājs, līdz saņēmu piedāvājumu strādāt par valsts aizsardzības mācības pasniedzēju Kalnu vidusskolā. Tur darbojos līdz 2006. gadam. Vēlāk 18 gadus laboju printerus Saldū.
Esmu pieradis būt nemitīgā kustībā — citādi nemāku. Tagad strādāju Lutriņu pagasta pārvaldē par šoferi, pildu arī saimnieka pienākumus. Šobrīd darba daudz, jo no bijušās pagastmājas pārvalde pārjurģojās uz skolas ēku, tur vieta ierādīta arī citām pašvaldības iestādēm.”
Laiks arī vaļaspriekiem
Jautāts par sportista diētu, V. Valteris atzīst — var atļauties ēst, kad un cik grib. Svars sportisko sniegumu neietekmē. Ja ir laiks un iedvesma, labprāt rosās virtuvē un pats gatavo maltīti. Kulinārija viņam tīkams hobijs.
Kopš 11 gadiem, kad krusttēvs uzdāvināja fotoaparātu “Smena 8M”, V. Valteris aizraujas ar fotografēšanu. Ļoti iepatikās, tādēļ pa druskai bildē visu mūžu gan savām, gan darba vajadzībām. “Šur tur parādās arī manis bildēti attēli no kultūras un sporta pasākumiem. Šobrīd man ir “Canon” kamera. Lai cik labs būtu telefons, kvalitatīvākas būs bildes, kas uzņemtas ar fotoaparātu,” secinājis V. Valteris.
V. Valteris, par sevi stāstot, bieži piesauc Vērša dabu: “Esmu dzimis 21. aprīlī — Vērša zīmē, lai gan turpat ir arī Auns. Iespējams, ragainās dabas dēļ esmu dzīvē guvis sasniegumus. Citreiz Vērša daba bijusi iemesls konkrētu lēmumu pieņemšanai.
Mīksti sakot, esmu nedaudz spītīgs. Ja redzu reāli sasniedzamu mērķi, to sasniegšu.
Lūk, mērķis nopeldēt 100 metrus 0 grādu aukstā ūdenī ir izaicinošs, taču sasniedzams!”
