Nepatīkamais pārsteigums – vēlētāju mazā aktivitāte. Šoreiz taisnība bija Edgaram Rinkēvičam, kurš publiski atgādināja, ka izvēles iespējas ir gana plašas. Turklāt vismaz manā informatīvajā burbulī bija pietiekami izskaidrots, ka, pat ja jums ir aizdomas, ka jums simpātiskais saraksts piecu procentu slieksni nepārvarēs, ir jēga par to balsot, lai šie cilvēki saņemtu valsts finansējumu. Tātad – lai viņiem būtu vieglāk arī turpmākajos gados uzturēt jums simpātiskas idejas.
Šis loģiskais arguments tomēr nenostrādāja. Iemesls diez vai varētu būt apmierinātība vai – tieši pretēji – pilnīga bezcerība. Ticamāk, ka paprāva daļa sabiedrības uzskata, ka patiešām svarīgie jautājumi – drošība, ekonomika – ir vairāk atkarīgi no “lielajiem puišiem” ārpus Latvijas nekā no pašmāju varas. Daļēji tas tā ir, tomēr man šķiet, ka nevajadzētu arī pārspīlēt.
Ja mēs kā mazas un ne visai ietekmīgas valsts pilsoņi paši ieņemam tik pasīvu pozīciju, tas tikai baro nolemtības sajūtu.
Protams, par vēlēšanu lielāko pārsteigumu – kādam patīkamu, citam ne visai – tiek saukts “Apvienotā saraksta” panākumu mērogs. Proti, tas, ka “Apvienotajam sarakstam” veiksies labi, tika prognozēts. “Jaunās Vienotības” līderi lielai daļa Latvijas sabiedrības ir tā apriebušies, ka premjera Andra Kulberga lielākais plus varēja šķist jau tas, ka viņš ir Kulbergs un nav no “Jaunās Vienotības”.
Kulbergs komunicē publikai saprotamākā valodā, un tas arī ir svarīgi. Viņš vismaz izsakās izlēmīgāk, un tas izdevīgi atšķiras no viņa priekšgājēju un konkurentu miegainības, kas rada atrautības no realitātes iespaidu. Arī tas ir svarīgi.
Vai tas ir pietiekami, lai “Apvienotais saraksts” gūtu atjaunotās valsts vēsturē lielāko pārstāvniecību Saeimā? Izrādās, ka pietiek. Turklāt svarīgi, ka lielu avansu saņēmis ne tikai par fenomenu nodēvētais Kulbergs (varbūt viņš šo apzīmējumu attaisnos), bet arī viss “Apvienotais saraksts”, lai gan tajā netrūkst cilvēku, kuri sevi Latvijas politikā ir jau parādījuši pilnā krāšņumā.
Protams, daudz būs atkarīgs no tā, kādi tieši “Apvienotā saraksta” pārstāvji ieņems amatus lēmējvarā un izpildvarā.
“Apvienotajā sarakstā” netrūkst gan jēdzīgu cilvēku, gan nepārprotamu konjunktūristu, turklāt ne visai gudru.
No šī viedokļa raugoties, Kulberga fenomens – ja tiešām ir tā, ka “Apvienotā saraksta” panākumi ir viņa nopelns – vismaz teorētiski ļaus viņam eksotiskākos kadrus pie, kā saka, reālas teikšanas nelaist, tomēr tikpat labi var gadīties, ka tā nenotiek.
Neatkarīgi no katra politiskajām simpātijām diezgan laba ziņa ir arī tā, ka nākamā koalīcija būs ideoloģiski viendabīgāka. Plašas koalīcijas ir dažās Eiropas valstīs, tomēr, piemēram, Vācijā (kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti) tā ir savstarpēja mocīšana un mocīšanās, bez kuras, ja iespējams, labāk iztikt.
Lai kā būtu, vēlētāji ir izsnieguši pamatīgu avansu Kulbergam un “Apvienotajam sarakstam”, savukārt tas, cik pamatoti tas noticis, būs redzams tuvākā pusgada laikā. Runa pat nav par valsts budžetu – tas būs nepatīkams, lai kurš būtu valdībā. Runa ir par braši pieteiktām, vajadzīgām reformām, piemēram, valsts pārvaldē un iepirkumos.
