Paturot to visu prātā, saprotamas ir arī diskusijas Latvijā par to, kādi radošie projekti saņem (un kādi nesaņem) publisko finansējumu. Kultūras nozares politiskās vadības maiņa piešķir papildu motivāciju šādiem pārspriedumiem. It sevišķi, ja politiskā vadība – iepriekšējā un jaunā – ir tik atšķirīgas, kā tas ir jaunās valdības kontekstā. Vieni no Naura Puntuļa ar nepacietību sagaida radikālas pārmaiņas, citi – tieši pretēji – no tādām baidās.
Vai mums pārdomās par šo tēmu var kaut kā palīdzēt starpkaru Latvijas pieredze parlamentārisma (līdz 15. maija apvērsumam) periodā? Tālāk ieskicētajās tēzēs izmantošu vēsturnieka Ginta Zelmeņa pētījumus.
Lai gan parlamentārisma periods daudziem asociējas ar nebeidzamiem un asiem “partiju kašķiem”, kultūras politikā mēs redzam uzteicamu savaldību. Respektīvi, vadīšanos pēc radošo aktivitāšu kvalitātes, nevis dalībnieku “partijas biedra kartes”. Piemēram, lai gan 1928.–1931. gadā Saeimā (un atbilstoši tā laika regulējumam – arī Kultūras fonda padomē) vairākumā bija labējie, arī valdība bija labēja, sociāldemokrātiem pietuvinātajam Strādnieku teātrim Kultūras fonda finansiālais atbalsts tika saglabāts (ik gadu trīsdesmit pieci, pat četrdesmit tūkstoši latu). Jāatzīmē gan, ka sociāldemokrāti šajā jautājumā neizturējās korekti, jo vienalga žēlojās par “strādnieku kultūras apspiešanu”. Lai kā būtu, pat jaunas demokrātijas apstākļos politiskās aprindas Latvijā pirms simts gadiem kultūras politiku centās neputrot ar partiju cīņām.
Cits aspekts, kurā, manuprāt, saskatāma saistība ar mūsdienām, ir tas, ka nereti aiz ugunīgām diskusijām patiesībā slēpjas pašu radošo aprindu pārstāvju intereses un intrigas. Piemēram, publiskajās batālijās par to, vai Latvijas valstij ir nepieciešama Mākslas akadēmija (arī Konservatorija), būtisks dzinulis bija tieši mūsu kultūras dižgaru plūkšanās par valsts naudu.
Negrasos žēlot vai attaisnot politiķus – nedz tolaik, nedz tagad –, tomēr jāatgadina, ka lobiju jēdziens nav tikai, teiksim, enerģētikas jautājumos un ka dažādu kultūras nozares grupu lobiju māka pamatot savas prasības ar cēli un loģiski skanošiem tekstiem ir labi izkopta.
Ņemot vērā to, ka Kultūras ministrijas ziņā ir arī mediju politika, replika par šo sfēru. Latvijas valsts divdesmito gadu sākumā saprotamu iemeslu dēļ aizliedza komunistiskās literatūras izplatīšanu. Aizlieguma izpildīšana reālajā dzīvē tika kontrolēta vāji, un nonāca līdz tam, ka boļševiku Krievijas izdevumus varēja nopirkt pat valsts kontrolētās telegrāfa aģentūras “Leta” grāmatu veikalos. Īsi sakot, ir vērts kaut ko ierobežot tad, ja kāds vēlāk arī gādā par ierobežojumu īstenošanu.
Visbeidzot, vēlams izvairīties no ideoloģisko priekšstatu lietošanas, kad runa ir par tēmām, kur ideoloģija nav nepieciešama. Kad 1921. gadā tika apstiprināts Latvijas Republikas ģerbonis, bija politiķi, kam bija vareni iebildumi pret tā māksliniecisko risinājumu. Lūk, lauva un grifs asociējoties ar “vācu muižniecību”, to vietā jāliek arkls, zobens. Vēl arī sirpis katram gadījumam. Saule ģerbonī nevarot būt zelta krāsā, jo folklorā esot “sidrabota saule”. Un tā tālāk. Ticams, ka visi strīdnieki gribēja tikai labu, tomēr dažkārt pārliecīgs entuziasms ir kaitīgs.
