Kur mūsu tēvi jūras mezglā sēja jostas,
Kur jūras viļņos mūsu sirdis rūdījās, –
Tur esam mēs, kas piedzimuši Pāvilostā,
Nekādi vēji tevi neizputinās!
Nēģim Sakā labi klājas
Dienās, kad Latviju pārņēmis ne tikai ievziedu, bet arī “hokeja pavasara” trakums, sazinos ar Valēriju Kurčanovu, kurš jau vairākus gadus zvejo nēģus, un viņš atzīst, ka vismaz Sakā to mazāk nekļūst. Upe te, Piejūras zemienes Piemares līdzenumā, ir ar raksturiņu – tikai sešus kilometrus gara, saplūstot Durbei un Tebrai, un ne velti iemantojusi dziļākās (11 metri) upes titulu. Nēģus gan zvejojot kādu piecu sešu metru dziļumā, pēc tam tos krājot un uzglabājot upē iegremdētos būros, lai uzķertu izdevīgāko to tirdzniecības laiku.
Iepriekšējā nēģu nozvejas sezona (no 1. februāra līdz 1. augustam) bijusi laba, un Valērijs teic, ka nēģim Sakā patīk, līdz ar to arī zvejniekiem klājas labi. Kā kulminācija viņu darbam un visaugstākais novērtējums ir to daudzo simtu Pāvilostas viesu atzinība, ko nēģu zvejnieki un cepēji izjūt pilsētas Nēģu dienā, kad te nav kur adatai nokrist.
Pašlaik Pāvilostā darbojas kādi desmit uzņēmumi, kas saistīti ar nēģu zveju un pārstrādi. Valērijs stāsta, ka tas nav nekāds vieglais darbs, te vajadzīgi vīri ar krampi. Daudz spēka un laika prasa murdu izvietojuma nomaiņa upē. Lai izņemtu un izmazgātu zvejas rīkus un nostiprinātu tos atpakaļ straumē, vajadzīgas vismaz četras stundas. Un arī pie nēģu cepšanas vajadzīgas čadīgas sievas, kuras zina un prot lunkano apaļmutnieku padarīt kraukšķīgu un viedi salikt kārbās pircēju priekam.
Kad nēģis no Sakas izcelts krastā, var sākties visādi kulinārie brīnumi. Mans sarunbiedrs gan atzīst, ka visiecienītākie tomēr ir tradicionāli uz oglēm ceptie nēģi, kas pēc tam pārlieti paši ar savu suliņu, sarindoti koka kublos vai plastmasas kārbiņās, pirms tam tos nedaudz pasautējot, lai mīkstāki un garšas kārpiņām vēlīgāki.
Šajā laikā Sakas skaistumu vislabāk baudīt no vācu valodas skolotāja un burātāja Ģirta Vagotiņa-Vaguļa koka laivām, braucot no jahtkluba augšup pa upi, kur tās līkumos tvanīgi zied ievas un putnu treļļi veido tādu dabas simfoniju, ka neviļus jāpiekrīt Valērijam – ne tikai nēģim, bet arī cilvēkam te patīk, un vēlme atgriezties nēģu zvejas sezonā kļūst arvien noturīgāka.
Valērijs Kurčanovs (no labās) pie nēģu zupas katla.
Kopus darba pamati vēsturiski ielikti jau sendienās
Jau sen caur Sakas grīvu nākuši un gājuši kuģi. Savā laikā hercogs Jēkabs veicināja Sakaslejas ostas attīstību, kas toreiz bija Aizputes tirdzniecības centrs. Šeit kuģos lādēja kokmateriālus, labību un citas preces, veda tās uz ārzemju ostām Baltijas un Ziemeļjūras krastos. Aizputes tirgoņi Sakas ostā tirgojās galvenokārt ar holandiešiem. Ostu gadā apmeklēja no piecdesmit līdz simt piecdesmit kuģiem. Tas ļāva ap ostu izveidoties prāvam miestam ar vairāk nekā sešiem simtiem iedzīvotāju. Diemžēl rosīgo darbu pārtrauca zviedru–poļu karš.
Pārlecot pāri gadsimtiem, lapojam Liepājas laikraksta “Kurzemes Vārds” 1934. gada 28. aprīļa numuru, kas vēsta: “Lai jūrmalciemos veicinātu kooperatīvu attīstību, tika nodibināta īpaša zvejnieku kooperatīvu savienība. Šajā sakarībā Pāvilostas, Nīcas, Jūrkalnes apkārtnes un Kurzemes apvienotie zvejnieku kooperatīvi bija iesnieguši Liepājas apgabaltiesā lūgumu apstiprināt jaundibinātās “Lejaskurzemes zvejnieku kooperatīvu savienības” statūtus. Vakar statūtus apstiprināja.”
Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja Irina Kurčanova ļauj mums ielūkoties tā laika norisēs: “1936. gada 21. jūnijā Pāvilostā notiek zvejnieku un zemnieku svētki, kuros atklāja zvejnieku kooperatīva zivju žāvētavu. Svinībās piedalījās zemkopības ministrs Jānis Birznieks, Zemkopības ministrijas Zivkopības nodaļas vadītājs Voldemārs Miezis, Liepājas ostas priekšnieks tālbraucējs kapteinis Jānis Smiltnieks un citi tuvi un tāli viesi. Svētkus vadīja kooperatīva vadītājs V. Egle.
Diemžēl tā paša gada 2. jūlijā pulksten vienpadsmitos, pastāvot ilgstošam karstumam, jaunajā zivju žāvētavā izcēlās ugunsgrēks.
Zivju apstrādes nodaļas vadītājs tolaik bija V. Egle, pēcviņa vadītāja darbu turpināja Meldera, Elcera un Ermaņa kungi.”
Nēģu zveja Sakā. Foto: no Pāvilostas novadpētniecības muzeja krājuma
Zivju apstrādes cehā top smeķīgi gardumi
Pēc Otrā pasaules kara Pāvilostas zivju apstrādes cehu vienu gadu vadīja Cauka, bet no 1960. gada zivju apstrādes nodaļu trīsdesmit piecus gadus vadīja Gunārs Barovskis. Divdesmit vienu gadu par meistari nostrādāja J. Štokmane (Oreniša). Zivju apstrādāšanas nodaļa atradās Sakas upes labajā krastā netālu no jūras. Pie tās varēja piestāt zvejas kuģi un izkraut zivis. Svaigās zivis apstrādātājiem piegādāja Pāvilostas zvejnieku kolhozs “Dzintarjūra” un Liepājas zvejnieku kolhozs “Boļševiks”. 1960. gadā tika rekonstruēta katlumāja, ierīkota centrālapkure, strādnieku ērtībām iekārtoja dušas. 1961. gadā Pāvilostā sāka ražot zivju pusfabrikātus. 1964. gadā sāka darboties nēģu cehs, un šis laiks ir arī aizsākums konservu ražošanai Pāvilostā.
Zivju apstrādes nodaļas darbinieki katru ziemu zāģēja un gatavoja ledu no Sakas upes, Ēdoles ezera un Apriķu dīķiem, lai pietiktu zvejas kuģiem visai vasarai. Liepājas zivju kombināta Pāvilostas nodaļā 1965. gadā darbojās zivju apstrādāšanas, kūpināšanas, konservu, eļļas un nēģu cehs, bija mehāniskā un galdnieku darbnīca. No 1969. gada zivju apstrādātājiem talkā nāca jauns elektroiekrāvējs un moderna zivju griežamā mašīna. Tolaik vienā maiņā varēja apstrādāt 21,6 tonnas zivju.
Kādus zivju produkcijas veidus tad pāvilostnieki piedāvāja patērētājiem? Tās bija atvēsinātas mencas bez galvas un atvēsinātas reņģes, karsti kūpinātas mencas, reņģes un butes, auksti kūpinātas mencas, asari, paltusi, cepti nēģi, reņģes garšvielu maisījumā (kārbās un mucās) un brētliņas garšvielu sālījumā. Līdztekus tika saražota arī tehniskā produkcija – zivju eļļas pusfabrikāti medicīniskām vajadzībām un zivju miltu pusfabrikāti.
Turpina I. Kurčanova: “1976. gadā zivju apstrādes cehu pievienoja zvejnieku kolhozam “Boļševiks”, bet divus gadus vēlāk to nopostīja ugunsgrēks. Jaunā ceha celtniecību uzsāka nekavējoties, un tā no jauna Pāvilostā tika uzceltas ūdens bioloģiskās attīrīšanas ietaises, katlumāja, zivju apstrādes cehs, zivju saldēšanas un saldētās produkcijas uzglabāšanas kameras, saldētavas kompresoru ēka, elektrokāru garāža, noliktavas un palīgtelpas. Noasfaltēja uzņēmuma teritoriju. 1979. gada 11. janvārī atklāja zivju cehu ar 49 strādājošajiem, janvārī tika saražotas 294 885 kārbas preservu.”
Ritēja ražīgi darba gadi, un no 1984. līdz 1989. gadam zivju apstrādes cehā strādāja 60 darbinieki. 1993. gadā ražošana samazinājās, jo trūka pieprasījuma preservu produkcijai, pircēju maksātspēja bija zema. Nelielos daudzumos šajos gados zivis fasēja stikla tarā – 0,5 litru un 0,25 litru burciņās.
1999. gadā zivju apstrādes cehā strādāja 30 darbinieki un diennaktī varēja sasaldēt 18 585 kilogramus zivju. Preservu cehā valdīja klusums, jo pēc šīs produkcijas vairs nebija pieprasījuma.
Zivju apstrāde Pāvilostā jau izsenis bijusi cienīta nodarbe. Foto: no Pāvilostas novadpētniecības muzeja krājuma
Iniciatīvu pārņem paši zvejnieki
Neatkarības gados, sairstot kopīgai zivju apstrādes industrijai, iniciatīvu produkcijas ražošanā un tirdzniecībā pārņēma paši Pāvilostas zvejnieki. Viens no viņiem ir Jānis Pētermanis – 2024. gada zivsaimniecības gada balvas “Lielais loms” ieguvējs nominācijā “Gada uzņēmums jūras piekrastes un iekšējo ūdeņu zvejniecībā”.
Viņa vadītā zvejnieku saimniecība “Kaija” aktīvi darbojas jau kopš 1997. gada, un panākumu pamatā ir ģimenes vienotība. Jānis Pētermanis atzīst, ka pieprasījumu pēc zivīm, it īpaši vasaras karstajā sezonā, nav iespējams apmierināt. Zvejo viņš pats, palīdz jaunā paaudze, bet zivju jūrā ir tik, cik ir. Izejviela pārstrādei esot jāiepērk no citiem zvejniekiem, jābrauc uz Liepāju, jo ikdienā tik lielu lomu, kas apmierinātu atpūtnieku ēstgribu, vienkārši nav.
Kopš 2007. gada Pētermaņi ir atvēruši zivju pārstrādes ražotni turpat Pāvilostā, kur kūpina un apstrādā zivis, blakus esošajā veikaliņā viņi piedāvā arī svaigas zivis, nu klāt nākusitirdzniecības vieta veikalā “Zivju māja” Jūrkalnē. Sākuma gados bijis stends “Pāvilostas zivis” Liepājas Pētertirgū, taču ar laiku sapratuši, ka tas vairs neatmaksājas.
Vasarā esot liels pieprasījums pēc plekstēm, mencu palicis ļoti maz, pavasaros finanses līdzsvaro reņģu zveja. Glābiņš esot arī apaļais jūrasgrundulis, kas, te ieklīdis, tomēr pilda zvejnieku makus. Lietuviešu priekam pavasaros zvejojot un kūpinot vējazivis.
Zvejniekam izveidojusies ilggadēja sadarbība ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu “BIOR”, viņš iesaistījies arī nēģu iezīmēšanas projektā. Un tieši par nēģiem būs mūsu nākamais stāsts.
Nēģu ķeršanai Sakā tiek konstruēti īpaši murdi.
Nēģu diena Sakas krastos uzņem apgriezienus
2018. gadā Pāvilostas muzeja vadītāja Irina Kurčanova sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Liepājas biroja vadītāju Alekseju Kačanovu aizsāka tradīciju svinēt Nēģu dienu Pāvilostā. Ar katru gadu, it īpaši pēc Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem, šie svētki uzņem apgriezienus, kļūst arvien jaudīgāki. Zvejnieku saimniecības “Saiva” īpašnieks Valērijs Kurčanovs atklāj, ka nēģus svētkiem krājis pusotru mēnesi. Viņa un kolēģa Eināra Vārsberga gatavotie nēģi piesaistījuši garu apaļmutnieku cienītāju rindu, jo grilēti nēģi daudziem ir pārpasaulīga delikatese.
Turpat blakus tirgoti arī kūpināti nēģi, sievas Pāvilostas Kultūras nama vadītājas Silvas Vārsbergas vadībā vārījušas nēģu zupu. Ko tad katlā bez nēģiem liek iekšā? Saimnieces stāsta, ka nēģu zupā neiztiek bez burkāniem, kartupeļiem, sīpoliem, ķiplokiem un dažādām garšvielām. Beigās katlā berot uz oglēm ceptus nēģus, virumam piešaujot tradicionālo “Dzintara” kausēto sieru. Vairāk nekā simt litru lielais katls drīz esot tukšs, un te nu jāteic tāpat kā sēņotājiem: rīta stundai zelts mutē!
Sakas krastos Nēģu dienā tradicionāls ir tirgus ar devīzi “Baudām Latvijas garšas un amatu prasmes”, meistarklase kopā ar Kuldīgas restorāna “Kopa” pavāru Žani Raivo Behmani un fotoizstādes “Jūras vārti pirms 100 gadiem” un “Nēģu zvejnieki”, kas apskatāmas muzejā. Turpat skatāma ekspozīcija “Jūriņ’ prasa smalku tīklu” un ar 3D brillēm var iziet zvejā. Pie muzeja darbojas radošās darbnīcas bērniem, turpat lielā akvārijā var vērot nēģu, kas vēl rīta pusē dzīvojušies Sakas ūdeņos, rotaļas.
“Pāvilostas nēģis” – viss labais ir sen aizmirsts vecais. Zīmols ir atgriezies, un, šķiet, uz palikšanu.
Nēģu diena Pāvilostā parasti notiek Patriotu nedēļā novembrī, starp Lāčplēša dienu un valsts proklamēšanas svētkiem, tādēļ īpaša loma ir arī bērnu un jauniešu patriotiskajai audzināšanai, iepazīstināšanai ar senajiem piejūriešu arodiem – piekrastes zveju un nēģu ķeršanu Sakā. Muzejā izstrādātas vairākas kultūrizglītojošas un arodprasmes nodarbības dažādu vecumu skolēniem programmā “Latvijas skolas soma”.
Te nu vietā piebilst, ka nēģu zvejošanas tradīcija Pāvilostā ir gandrīz simt gadus sena. Sākot ar 1963.–1964. gada sezonu, atsākās aktīva nēģu zveja Sakā. Padomju gados to atdzīvināja viens no šejienes aktīvākajiem zvejniekiem Arvīds Zvaigzne. Gardo Sakas upes delikatesi tomēr varēja iegādāties ne tikai partijas un valdības nomenklatūra, bet arī vietējie iedzīvotāji, jo no 1964. gada līdz 70. gadu vidum Pāvilostā darbojās nēģu pārstrādes cehs.
Tagad, izstāvot garas rindas Nēģu svētkos, cepti, grilēti un kūpināti nēģi ir pieejami vai ikkatram, bet to cena gan sasniegusi 35 eiro par kilogramu. Jā, nēģus, tāpat kā melnos un sarkanos ikrus, neēdam katru dienu. Kā redzams, reņģe vēl arvien Dižjūras krastā negatavojas atdot savas pozīcijas, jo tā ir piejūriešu otrā maize, kamēr nēģis lai rotā mūsu tradicionāli latvisko svētku galdu.
