Muzeja ierakstā uzsvērts, ka Šuru ģimene Ķekavā bijusi ļoti cienīta un iemīļota. Maša Gita Šura aptieku pārņēma 20. gadsimta 20. gadu beigās un to vadīja līdz 1941. gadam, kad pēc padomju un nacistiskās okupācijas pārmaiņām no amata tika atcelta. Vietējo iedzīvotāju atmiņās aptiekāri raksturoti kā atsaucīgi un sirsnīgi cilvēki, kuri palīdzējuši līdzcilvēkiem arī ārpus darba laika, savukārt abu meitas labi iekļāvušās vietējā sabiedrībā un skolā.
"Aptiekāru ģimene Ķekavā bija ārkārtīgi labi ieredzēta un cienīta", raksta muzejs. "Tas vērojams Veltas Strazdiņas grāmatā “Es vēlos mājās pārnākt” apkopotajā informācijā (citāti no grāmatas pēdiņās):
“Farmaceite Maša Gita Minemane Ķekavā sāka strādāt 1929. g. pēc aptiekāra Ģederta Bērziņa nāves, pamazām no viņa mantiniekiem aptieku atpērkot. Drīz viņa nokārtoja pārcelšanos no telpām Doles Tautas namā uz Īgumiem – ar ieeju no stūra; tika ierīkotas iekšējās vītņu kāpnes, savienojot aptieku ar dzīvokli 2. stāvā.
Balkoniņš virs durvīm (māju restaurējot 20. gs. nogalē, tas nav atjaunots) deva iespēju arī ārpus darba laika apkalpot apmeklētājus: vajadzēja tikai pašķindināt zvaniņu un farmaceite no balkona uzklausīja neatliekamo vajadzību.
Bērni-ganiņi nesa savāktos ārstniecības augus un saņemtos santīmus steidza notērēt Lindes veikala bonbongās. M. G. Minemane 1920. g. nogalē apprecējās ar Īzaku Šuru, kurš aptiekā strādāja par kasieri-fasētāju. Piedzima divas meitiņas, kas 1941. gada janvārī bija 8 un 12 gadus vecas. [Precizējums: saskaņā ar names.lu.lv iekļauto informāciju – 9 un 12 gadus vecas.]
Īgumos atradās arī doktorāts un ārsta dzīvoklis. Šurs un Dr. A. Ligers mēdza kopā muzicēt. Apliecinot abpusējo sapratni, viņi pat bija nopirkuši vienādas cepures. Šī saskarsme beidzās, kad doktorātu 1940. gada vasarā pārvietoja uz nacionalizēto draudzes māju. Fotogrāfs Pēteris Āboltiņš Īgumos īrēja telpu darbnīcai. Viņa skatījumā – "Aptiekāri Šuri – ļoti sirsnīga ģimene. Var pat naktī aizbraukt pasūtīt zāles." P. Āboltiņš fotografējis arī aptiekas iekšskatus, savukārt jūnija karadarbības dienās Šurs bija paglabājis fotodarbnīcas zibspuldzes.
Kas notika tālāk? 1941. gada 15. jūlijā Farmācijas pārvaldes priekšnieka pagaidu vietas izpildītājs iecēlis Edvīnu Rubeni par pārvaldnieku Ķekavas aptiekā, atceļot no šī pienākuma pildīšanas Mašu Šuru. 25. jūlijā privātā vēstulē Rubenis rakstījis - "agrāko Šuru dzīvokli biju spiests īrēt, jo tanī ir telefons", bet apmaksāt šo dzīvokli gan vajadzētu Galvenajai aptieku pārvaldei. Rubeņa ģimene kategoriski atsakoties pārcelties uz Ķekavu, jo - "Cilvēki nav pretimnākoši ne iestādēs, ne privātā dzīvē. Žīdi Šuri pavisam nesen izveda no dzīvokļa virs aptiekas pēdējās savas mēbeles. Pēc tam neviens nav aptiekai ne tuvumā bijis. M. Šura vēl beidzamo reizi runāja, lai ņemot viņu par asistenti, bet es teicu, ka [nesalasāms]. Farmācijas pārvalde tam nepiekrita."” (91.-92.lpp.)
Novadnieki V. Strazdiņas 20. gs. 90. gados savāktajās un grāmatā publicētajās atmiņās ar gaišumu atcerējās ne tikai pašus aptiekārus, bet arī viņu meitiņas: "“Aptiekāri Šuri – ļoti labi cilvēki, ārsta pat nevajadzēja. Meitiņas kā lellītes, skaistas, matiņi lokaini, actiņas brūnas.” “Skolas kolektīvā meitenes iekļāvās labi – nekādas atšķirības no latviešu bērniem. Spēlēja bērnu ludziņās.” “Ebreju, aptiekāru, vecākā meitiņa gāja skolā.” “Šuriem bija guvernante un divas meitenes. Cilvēki slavēja, ka ļoti labi aptiekāri.”" (92.lpp.)
Lai šīs ģimenes piemiņa, kas novadnieku atmiņās saglabājusies viennozīmīgi gaiša, ir par svētību! Lai neaizmirstot tā laika notikumus un Holokaustā bojāgājušos, mēs atgādinām sev cilvēcības un cieņas, kā arī kritiskās domāšanas nozīmi", teikts muzeja ierakstā.
Muzejs norāda, ka, pieminot vairāk nekā 70 000 Latvijas ebreju, kuru dzīvības izdzēsa Holokausts, svarīgi saglabāt atmiņas par konkrētiem cilvēkiem un viņu likteņiem. Tāpat tiek uzsvērta cilvēcības, cieņas un kritiskās domāšanas nozīme, lai līdzīgas traģēdijas nekad neatkārtotos.
