Bērnības atmiņu pavedieni
- Mans tēvs strādāja Ērgļos par ķirurgu, bija atzīts ārsts. Vēlāk braukāja strādādams pa visu Latviju. Viņš pirmais uzsāka operēt vēnas. Es papu maz redzēju, tāpēc mirkļi, ko pavadījām kopā, ir dziļi iespiedušies manā atmiņā. Tie bija mani svētie mirkļi, - atmiņu kamoliņu sāk ritināt Andrejs.
- Atceros, ka reiz ziemā braucām ar papu kopā kamanās. Biju kažokā ietīts, zirdziņš sprauslāja, sniedziņš sniga – tā bija īstena paradīze. Bērnība pagāja muižā pie slimnīcas, bērnudārza nebija, un mani uzaudzināja kaimiņu tantes. No tiem laikiem man cieņā ir veci cilvēki un mazi bērni – tie ir mani labākie draugi. Vēl šobrīd es atrodos starp viņiem. Tā ir mana īpatnība, ko daudzi nesaprot, bet tā nu tas ir.
Kad biju lielāks, staigāju pa slimnīcu, kurā tēvs strādāja, un gāju pie tantiņām klausīties par Ērgļu vēsturi, par to, kā te cilvēki dzīvojuši. Tas man šķita ļoti interesanti un daudz vairāk patika nekā pasakas. Uzzināju daudz laba, daudz ļauna, bet to ļauno bērnībā jau neatceras – atmiņā paliek tikai labais. Sliktais sāk nākt prātā tagad.
Pirmā skola, kurā Andrejs mācījās, bija Burtnieku skola, bet ne tā, kas atrodas Burtniekos. Viņa Burtnieku skola atradās Ērgļos. Ar ko šī skola bija slavena? Izrādās, ka 1910. gadā tā tika nodota kā modernākā lauku skola Krievijas impērijā.
- Māsa bija sešus gadus vecāka, teicamniece. Viņa raudāja, ja dabūja trijnieku. Ja tika pie četrinieka, apvainojās, sak, skolotāji ir dumji. Nodomāju, ka es gan negribu tāds būt – gribu būt kārtīgs puika. Esmu dzimis Cēsu apriņķī, kad Ērgļos organizējās slimnīca, kopā ar ģimeni pārcēlāmies šurp. Tēva vecāki ir piebaldzēni, mamma dzimusi un augusi Smiltenē, bet mammas mamma nākusi no Brantu muižas – bijusi liela un svarīga dāma.
Es, mazs knariņš, kopā ar citiem puikām, blandījos pa mežu. Tolaik mežos bija mīnas, bumbas – kā jau pēc kara laikā. Kuram nebija kāda patrona vai pulvera paciņa kabatā, tas nebija puika. Reiz notika nelaimes gadījums tepat netālu uz Upes ielas.
Viens puisis skrūvēja vaļā mīnu, pārējie apkārt stāvēja un skatījās, kā to dara. Mīna sprāga, puisis uzkrita tai virsū, paglābdamas pārējos. Vienam no viņiem tikai šķemba tika kājā, vēl tagad klibo.
Mans paps dabūja dzirdēt, ka es arī aizraujos ar šīm lietām. Sagrāba mani aiz ausīm un aizrāva uz morgu. Kopš tās reizes man kā ar roku noņēma interesi par kara laika atradumiem. Arī motori vairs neinteresēja. Kādreiz gribēju moci, bet arī tas vairs neuzrunāja. Daudzi ņem bēdīgu galu ātruma dēļ...
Andreja kungs atminas, ka viņa klase bija palaidnīga, ar to skolotājiem bija problēmas: - Klases audzinātāja mums bija skolotāja Ķirsīte. Viņa bija mātišķa, ļoti laba, sirsnīga. Varu teikt tikai tos labākos vārdus. Tad no 5. līdz 8. klasei bija cita klases audzinātāja, vēstures skolotāja. Biju labi audzināts, pratu kāju pievilkt, tāpēc visos pasākumos, kad uzstājās mākslinieki, man deva puķes un lika tās viņiem pasniegt.
Vidusskolā mani sāka vazāt līdzi pa slimnīcām, rādīt, kā notiek operācijas. Kur tad es palikšu – skatīšos. Mans vectēvs bija Cēsu aptiekārs; pirmā aptieka viņam bija Dzērbenē, tad Cēsīs un vēlāk Līgatnē un Rīgā. Tēva brāļi arī bija farmaceiti. Man bērnībā patika spēlēties ar penicilīna pudelītēm. Es tās vai nu vācu ārā no miskastēm, vai māsiņas man atnesa. Visas izskaloju, iekrāsoju, man uztaisīja stendiņu, uz kā savietot pudelītes, un tā bija mana aptieka. Tātad aptiekāra gars iekšā jau tolaik sēdēja.
Taču man bija bailes likt farmācijā eksāmenu, jo padomju gados bija pamatīgs konkurss. Matemātika man bija švakā puse, lai gan ģeometrija vēlāk kaut kā aizgāja. Arī mācoties ķīmiju, šīs zināšanas noderēja.
Katra fotogrāfija atgādina kādu notikumu.
Plašā farmācijas pasaule
- Vidusskolā dzīvoju lustīgi, pēc tam "aizgāju uz mediķiem". Tur bija varens konkurss. Ķīmijā dabūju četri, fizikā trijnieku. Kur tad vairs tālāk startēsi?! Atmetu ar roku, gadu nostrādāju Ērgļu aptiekā, dejoju pagasta deju kolektīvā. Ar māsas palīdzību sarunāju privātstundas, skolotājs teica, ka ķīmiju es labi zinu, bet vajag iemācīties plānveidīgi sakārtot atbildes, jo es runājot mazliet haotiski. Tā viņš man iemācīja šo pieeju un ķīmisko domāšanu.
Pirms mani iesauca armijā, dažus mēnešus nostrādāju asins pārliešanas stacijā. Atgriežoties no armijas, sāku visu no gala. Mans armijas čoms strādāja ķīmiskajā cehā, radiotehnikā; es gāju kompānijā ar viņu. Esmu gatavojis kodināšanas šķīdumus, bijis laborants, taisījis impregnēšanas šķīdumus, lējis svecītes. Gadu nostrādāju, bet radiotehnika paliek radiotehnika. Septiņos no rīta jau bija jābūt klāt darbā un pamēģini tik nokavēt – ieradīsies piecas minūtes vēlāk, prēmija nost!
Pie vecākiem braucu ļoti bieži, biju kārtīgs dēls. Sestdienas un svētdienas galvenokārt devos uz Ērgļiem un pirmdienu rītos regulāri kavēju darbu piecas vai desmit minūtes, jo ātrāk no vilciena netiku. Pārcēlos uz citu darbu, nostrādāju četrus gadus Zinātņu akadēmijas neiroloģiskās ķīmijas institūtā jeb ZAŅĶĪ, kā mēs to saucām. Tur bija ļoti labs kolektīvs. Vienu laiku laboratorija atradās Vecrīgā, vēlāk Salaspilī. Es strādāju ar rentgena iekārtu, pētīju kristālus un vielu tīrību. Šad tad sienu puzurus, bet nedaru to latviskā variantā – man sanāk heksaedrs, oktaedrs – ietekmējos no tiem laikiem.
1974. gadā Andrejs apprecējās. Sievai, kura strādāja radiotehnikā par skaitļotāju, alga bijusi tīri laba, bet Andrejam tā pašvaki. Nākamā viņa darbavieta bija "Grindex", kas tolaik, protams, tā nesaucās. Toreiz tā bija Latvijas PSE Zinātņu akadēmijas organiskās sintēzes institūta eksperimentālā rūpnīca, un Andrejs strādāja par daudzstadijas smalkās organiskās sintēzes ķīmisko iekārtu un aparātu apkalpotāju. Tagad šo arodu sauc reaktoru operators.
- Apguvu preparātu izgatavošanu, darbs piņķerīgs, aparatūra smalka. Katru gadu bija jāliek eksāmeni, neviena pudelīte nedrīkstēja būt bez uzrakstiem, visam vajadzēja būt tīram. Tā bija ķīmiķu kārtība.
Slavenākās zāles, ko es gatavoju, bija ftorofūrs – pretvēža līdzeklis. Padomju laikos tās par bargu naudu tika sūtītas uz Japānu.
Mēs neprotam savlaicīgi "uzķert" šo slimību, bet japāņi māk vēzi agrīnā stadijā atrast. Tolaik dzīvoju Imantā, netālu dzīvoja aktieris Pēteris Liepiņš, kurš divus gadus pirms manis beidza Ērgļu vidusskolu. Mēs bieži satikāmies, šad tad paviesojāmies kādā bāriņā – viņš pēc izrādes, es pēc darba. Bijām labi čomi. Pētera brālim Edgaram bija kuņģa vēzis, divreiz operēja. Pēteris prasīja, vai varu sadabūt ftorofūru. Protams, sadabūju, taču palīdzēt tas vairs nevarēja, jo vēzis jau bija pārāk vēlīnā stadijā. Dzīvi pavilka tikai par kādu mēnesi.
Nākamais slavenais preparāts bija kvaterīns, no kura vēlāk izveidojās visiem labi zināmais mildronāts.
Kur sirds rod prieku
Andreja kunga hobiju pūrs, gluži tāpat kā darba mūžs, ir ļoti bagātīgs. Jau kopš bērnības viņš makšķerējis tikpat aizrautīgi kā vecāki, turklāt mamma pat vairāk zivju ķērusi nekā tēvs. Mammas tētis arī bijis liels makšķernieks. Pa dienas vidu Andrejs labprāt pasēž dambja malā – kā viņš saka, ir zivtiņa vai nav, bet svaigā gaisā daudz labāk atrasties nekā dzīvoklī. Tas taču paša priekam un labumam. Kad veselība bijusi stiprāka, ņēmis visur līdzi fotoaparātu, bildējis skaistas vietas, kas pašam gājušas pie sirds. Daudz bilžu krājumos vairs nav palicis, lielu daļu atdāvinājis.
Vienā no jubilejām Andrejam uzdāvināts albums ar pastmarku sēriju – tā "āķis bijis lūpā" – vajadzēja krāt markas iekams albums pilns. Nu jau tas arī krietni patukšojies, jo prāvu skaitu pastmarku uzdāvinājis mazbērniem. Savulaik krātas arī šiltītes no maizes iepakojumiem, pavisam kopā 560. Savu ikdienu Andreja kungs piepilda, būdams viens no Tautas mūzikas kopas "Pulgosnieši" kolektīva dalībniekiem. Visi bērni ir dejotāji, no mazbērniem nedejo tikai viens.
