Abas vieno interese par bibliotekāra darbu un mīlestība pret Sidgundu – ciemu, kur reiz darbojās skola, dzelzceļa stacija, pasts un kultūras nams, bet šodien bibliotēka palikusi vienīgā pašvaldības iestāde. Anete tic, ka kopīgiem spēkiem Sidgundu iespējams iedzīvināt, un pati jau šodien cenšas ienest košus krāsu triepienus tās ikdienā.
Sidgundas bibliotēka iekārtota daudzdzīvokļu namā Zvaigžņu ielā 5. Tās rīcībā ir tikai piecdesmit seši kvadrātmetri, kuros vieta atrasta grāmatu plauktiem, bērnu stūrītim, datoriem un nelieliem pasākumiem. Taču šīs telpas glabā arī kādas ģimenes stāstu, kas aizsācies pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem.
Irene bibliotēkā sāka strādāt 1981. gada jūlijā, turklāt gluži nejauši. Iepriekšējā bibliotekāre piedāvājusi viņai darbu, jo bibliotēka atradusies līdzās skolai, kur drīzumā bija jāsāk mācīties Irenes dēlam. “Viņa man teica: nu re, abi varēsiet nākt uz skolu!” Irene atceras. Tobrīd viņa bijusi bērna kopšanas atvaļinājumā. Jau strādājot bibliotēkā, Irene apguvusi nepieciešamās zināšanas un nokārtojusi eksāmenus. Tā sācies viņas četrdesmit divus gadus ilgais darba mūžs bibliotēkā.
Sākotnēji bibliotēka atradusies “Sauliešos”, netālu no skolas. Vēlāk tā pārcelta uz kultūras namu, kur apstākļi nebūt nav bijuši viegli. Otrajā stāvā ziemās valdījis aukstums, apkures nav bijis, un telpas nācies sildīt ar krāsniņām, ko sameistarojis Irenes dēls Andris. Ar laiku ēkas tehniskais stāvoklis kļuvis arvien sliktāks – tecējis jumts, bojājušies logi.
Kad pārdošanā nonācis dzīvoklis Zvaigžņu ielā, pašvaldība pieņēma lēmumu to iegādāties bibliotēkas vajadzībām. Lai iegūtu vairāk vietas grāmatām un lasītājiem, likvidēta vannasistaba un nojaukts pieliekamais. Pārcelšanās darbos piedalījusies arī mazā Anete. Toreiz viņa vēl nevarēja iedomāties, ka reiz pati būs šīs bibliotēkas saimniece.
“Es jau zināju, ka tā būs viņa! Zvaigznēs tas bija ierakstīts,” smejoties piebilst Irene.
Kad mazmeita studējusi Latvijas Kultūras koledžā, vecmāmiņa viņai ieteikusi papildus apgūt arī bibliotekāra zinības. Un tiešām – dzīve iegrozījusies tā, ka 2023. gada jūlijā bibliotēkas atslēgas no vecmāmiņas rokām nonāca mazmeitas Anetes rokās.
Sidgundas bibliotēkas vēsture cieši savijusies ar Zuteru ģimenes stāstu. Irene Zutere bibliotēkai veltījusi 42 darba gadus, bet tagad viņas iesākto turpina mazmeita Anete. Lai gan abas strādājušas atšķirīgos laikos un bibliotēka pa šiem gadiem piedzīvojusi lielas pārmaiņas, vecmāmiņas pieredze un padomi Anetei ir bijuši vērtīgs atbalsts.
Starp vilcieniem un grāmatām
Anete ir dzimusi Siguldā, bet izaugusi Sidgundā, bijušajā dzelzceļa stacijas mājā, kur savulaik tirgotas arī vilciena biļetes. Turpat blakus bijusi dzelzceļa līnija Rīga–Ērgļi. “Sešos no rīta vilciens jau rībināja. Es pēc vilcieniem zināju, cik ir pulkstenis. Zināju, kurš vilciens cikos pienāk,” ar smaidu atceras Anete.
Viņas bērnība bijusi piedzīvojumiem bagāta. Ar māsu Signi un citiem bērniem izskraidītas apkārtnes pļavas, ar velosipēdiem izbraukāti visi ceļi, ziemās baudīti nobraucieni no kalniņiem. Bet īpaši mīļa Anetei bijusi bibliotēka, kur saimniekoja ome:
“Mēs tur visu bijām izložņājušas. Grāmatas man nav bijušas svešas kopš bērnības – sākumā krāsojamās un pasaku grāmatas, vēlāk skolas obligātā literatūra. Ome mums grāmatas dāvināja arī dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Tolaik to īpaši neapzinājos, bet tagad saprotu – grāmatas man bijušas līdzās visu laiku.”
Anete absolvēja Sidgundas pamatskolu, pēc tam Suntažu vidusskolu. Desmitajā klasē latviešu valodas skolotāja ieteikusi pamēģināt spēkus teātrī. Tā sākusies aizraušanās, kas turpinās jau divpadsmit gadus – Anete joprojām spēlē amatierteātrī “Sauja”. Pēc vidusskolas viņa Latvijas Kultūras koledžā apguva pasākumu organizēšanu un vadīšanu.
Kādu laiku kopā ar dzīvesbiedru Sandi dzīvojusi Rīgā, taču abi sapratuši, ka lielpilsētas dzīve nav domāta viņiem. “Mēs abi esam lauku bērni. Sandis nāk no Cēsu novada Amatas pagasta. Sākām draudzēties, kad mācījos desmitajā klasē, un joprojām esam kopā,” viņa priecājas. Abi pārcēlušies uz Lauberes pagastu Ogres novadā. Anete strādājusi Rīgā, telekomunikāciju uzņēmuma finanšu departamentā, taču ikdienas braukāšana kļuvusi nogurdinoša.
Pēc aiziešanas no darba kādu dienu saņēmusi vecmāmiņas lūgumu aizvietot viņu bibliotēkā veselības problēmu dēļ.
“Es neatteicu. Pēc tam ome palūdza vēlreiz. Un tā nu es bibliotēku pieskatu jau trešo gadu,” Anete smejas.
Jaunajā darbā viņa atradusi iespēju pašai plānot ikdienu, radīt idejas un tās īstenot.
Lai gan Irene un Anete uzaugušas dažādos laikos, abu atmiņās Sidgunda ir daudz dzīvīgāks ciems nekā šodien. Irene uz Sidgundu pārcēlās 1951. gadā kopā ar vecākiem un brāli. Ģimene nāca no Saulkalnes, abi vecāki bija dzelzceļnieki. Tēvs strādāja uz dzelzceļa līnijām, bet māte bija Sidgundas stacijas priekšniece. Vēlāk Irene apprecējās ar savu skolasbiedru Daini, un ģimenē uzauga divi dēli – Andris un Agris.
Šogad septembrī Sidgundas bibliotēkas rīkotajā Dzejas dienu koncertprogrammā “Sieviete pieciem gadalaikiem” viesojās rakstnieks un dzejnieks Arvīds Dinijs Deģis (no labās) un mūziķis, pasākumu vadītājs Ainārs Ašaks (centrā). Pasākumu organizēja pati Anete, apliecinot, ka bibliotēkas dzīve sniedzas tālu ārpus grāmatu plauktiem.
Divas bibliotekāru paaudzes
Astoņdesmitajos gados Sidgundā bijusi skola, pasts, medicīnas punkts, dzelzceļa stacija, kultūras nams, estrāde un pat trīs veikali. Apkārtnē rosījušās saimniecības, netrūcis darbavietu, un mājas bijušas ļaužu pilnas. “Toreiz cilvēku bija daudz vairāk. Domāju, pat trīs reizes vairāk nekā tagad. Darbs bija, algas bija, dzīve nebija tik dārga. Cilvēki arī vairāk nāca uz bibliotēku, lasīja, bija draudzīgāki. Tagad cilvēki ir ļoti noslogoti – lai varētu iztikt, daudz jāstrādā,” spriež Irene.
Arī Anetes bērnībā ciema sporta laukumi, pļavas un kalniņi vēl bijuši bērnu pilni: “Vasarās te čumēja un mudžēja. Visi kaut kur skrēja, spēlējās. Ziemās ar māsu gājām uz centru, lai kopā ar citiem bērniem brauktu no kalniņa. Tagad vasarā, kad sešos vakarā beidzu darbu, futbola laukumā reizēm redzu vien dažus bērnus.”
Būtisks pavērsiens Sidgundas dzīvē bija pamatskolas slēgšana 2014. gadā.
“Ja pazūd skola, pazūd dzīvība,” secina Anete.
Ciemā vairs nav arī pasta un ģimenes ārsta prakses. Palicis viens veikals, daži vietējie uzņēmumi un bibliotēka – vienīgā pašvaldības iestāde. Daudzi iedzīvotāji strādā ārpus Sidgundas, bērni mācās Mālpilī vai Suntažos. Tomēr ir arī pozitīvas pārmaiņas. Bijušo skolas ēku iegādājušies vietējie zemeņu audzētāji, kas pārvērtuši to par “Zemeņu muižu”, kur notiek koncerti un citi pasākumi. Anete priecājas, ka vēsturiskā ēka atguvusi dzīvību. Apkārtnes sabiedriskajā dzīvē savu vietu ieņēmis arī “Māla krogs”.
Irene un Anete pārstāv divas atšķirīgas bibliotekāru paaudzes. Kad Irene sāka strādāt, galvenais bibliotēkas uzdevums bija grāmatu izsniegšana un lasītāju skaita uzturēšana. Viss tika reģistrēts papīra formulāros, grāmatas bija salīdzinoši lētas, un bibliotēkas krājums – krietni lielāks nekā tagad. Pieprasīta bija daiļliteratūra, dzeja, grāmatas par dabu, vēsturi un fantastiku. Bērni labprāt nākuši, jo skola atradusies līdzās.
Anete kopā ar mammu Intu Zuteri pēc amatierteātra “Sauja” pirmizrādes šā gada maijā. Teātris ir viena no Anetes lielajām aizraušanām, savukārt ģimene – viņas stiprais balsts gan uz skatuves, gan ikdienā.
Sākoties datorizācijai, Irenei nācies apgūt datoru, internetu un elektronisko grāmatu uzskaiti: “Sākumā nebija nekādas saprašanas. Mālpilī bija datorspeciālists Salvis. Viņš man teica: “Tu tur neko samaitāt nevari!” Ja kaut ko nesapratu, zvanīju un prasīju, ko darīt. Lēnām mācījos, līdz tiku galā,” ar smaidu atceras Irene. Kad bibliotēkai iegādāti četri datori, tā kļuvusi par iecienītu pulcēšanās vietu bērniem – vieni gatavojuši skolas projektus, citi spēlējuši datorspēles. Pie datora viņi drīkstēja pavadīt stundu, un reizēm bijis tā, ka viens spēlē, bet trīs stāv blakus un skatās.
Šo tradīciju – būt vietai, kur bērni labprāt pavada laiku, – turpina arī Anete, tikai ar savu skatījumu uz bibliotēkas vidi:
“Es negribu bibliotēku veidot kā vietu, kur bērns ienāk un viņam uzreiz pasaka: neskrien, neaiztiec, esi kluss! Es gribu, lai viņš te jūtas labi.
Lai drīkst būt zinātkārs, paņemt grāmatu, pašķirstīt, apskatīties. Man nav grūti pēc tam visu salikt atpakaļ.” Bērnu zonā ir ērti pufi, iespēja klausīties mūziku un neliela pastkastīte, kur var iemest bibliotekārei adresētu vēstuli. Kādā no vēstulītēm bērni izteikuši vēlēšanos pēc “Bluetooth” skaļruņa. Anetei mājās bijis viens nelietots, un viņa to atnesusi. “Ja bērniem tas sagādā prieku, kāpēc ne? Protams, ir robežas – nevar būt pārlieku skaļi. Bet es pati arī labprāt klausos mūziku darba laikā.”
Tikpat svarīgi Anetei ir seniori, kurus viņa mīļi sauc par savām omēm: “Man ir manas omes un mani bērniņi,” viņa pasmaida. “Ir seniori, kuri atnāk ne tikai pēc grāmatas, bet arī tāpēc, ka grib ar kādu parunāties. Reizēm iedzeram tēju, aprunājamies. Cilvēkam vajag, lai viņu uzklausa.”
Šobrīd bibliotēkā reģistrēti 126 dažādu paaudžu lasītāji, un pieprasītākā literatūra ir romāni un detektīvstāsti. “Daudzi visu dienu strādā, un vakarā viņiem negribas lasīt kaut ko ļoti sarežģītu. Gribas paņemt nelielu romānu, atpūsties, varbūt vienā vakarā izlasīt. Mans uzdevums nav cilvēkam uzspiest savu gaumi, bet atrast grāmatu, kas viņam patiks,” stāsta Anete. Sākumā lielākais izaicinājums bijis iepazīt lasītāju gaumi, bet tagad viņa jau zina, kādu grāmatu katram ieteikt, un lasītāji viņas izvēlei uzticas. Ja vajadzīgās grāmatas Sidgundā nav, to var pasūtīt no citas novada bibliotēkas.
Sidgundas bibliotēkā ne tikai lasa grāmatas, bet arī izzina un atklāj ko jaunu. Vienā no Anetes rīkotajām tikšanās reizēm viesojās rokrakstu analīzes speciāliste Irita Rozentāle, kura klātesošos iepazīstināja ar viņu rokraksta noslēpumiem.
Lai ikdienā vairāk krāsu
Anete ir pārliecināta, ka bibliotēkas loma neaprobežojas tikai ar grāmatu izsniegšanu. Viņa rīko izstādes, pasaku vakarus, radošās nodarbības un tikšanās, liekot lietā gan kultūras koledžā apgūtās zināšanas, gan teātra pieredzi. Arī dekorācijas lielākoties top pašas rokām – kartona kastes pārtop pasaku tēlos un ziedos, bibliotēkas durvis maina rotājumus līdz ar gadalaikiem, bet bērnu pasākumos Anete pati mēdz iejusties dažādos tēlos.
Tomēr ne vienmēr ieguldītais darbs vainagojas ar cerēto atsaucību: “Reizēm tu izdomā pasākumu, gatavojies, ieguldi laiku un sirdi, bet atnāk divi cilvēki. Sākumā es to ļoti pārdzīvoju. Domāju: ko es daru nepareizi? Vai cilvēkiem tas nav vajadzīgs?” atklāj Anete.
Lai uzrunātu iedzīvotājus, viņa gatavo afišas, informē sociālajos tīklos un reizēm pati izstaigā ciemu, ievietojot aicinājumus pastkastītēs. Taču ar laiku sapratusi, ka ne visus iespējams ieinteresēt:
“Es nevaru nevienu ar varu atvest uz bibliotēku. Trešajā darba gadā esmu iemācījusies ar to sadzīvot.
Protams, sirsniņa reizēm nodreb. Man pašai šķiet, ka daru par maz, kaut citi saka: tu jau tik daudz dari!” Tomēr vēlme iepriecināt cilvēkus ir spēcīgāka par vilšanos, ko reizēm nākas piedzīvot. “Apkārt jau tā ir pietiekami daudz pelēkuma. Cilvēkus nospiež ikdiena, rūpes, viss, kas notiek pasaulē. Ja es varu būt kaut neliels krāsas stariņš un cilvēks no bibliotēkas aiziet ar smaidu, mans darbs ir padarīts. Ja viņš atgriežas vēlreiz – tas man ir vislielākais gandarījums.”
Anetes paveikto novērtē ne tikai pašvaldība un kolēģi, bet arī vietējie iedzīvotāji, kuriem viņa velta savu darbu. 2025. gadā Anete saņēma apbalvojumu “Siguldas novada Gada novadnieks” par ieguldījumu kultūrā un kopienas veidošanā.
Šogad oktobra sākumā Anete saņēma sertifikātu par dalību “Erasmus+” pieaugušo izglītības mobilitātes projektā Patrasā Grieķijā, kur darba ēnošanas laikā organizācijā “Achaia Adult Education Institute” iepazinās ar pieaugušo izglītības darba metodēm un guva jaunu profesionālo pieredzi.
Nelielās bibliotēkas vadīšana Anetei netraucē meklēt jaunas idejas un pilnveidot profesionālās zināšanas. Programmas “Erasmus+” ietvaros viņa piedalījusies pieredzes apmaiņā Polijā un Grieķijā, kur iepazinusi pieaugušo izglītības iespējas un citu valstu bibliotēku darba metodes.
“Man svarīgi nav tikai aizbraukt un apskatīties, kā citi strādā. Es gribu atvest mājās idejas, ko varam izmantot arī savā bibliotēkā,” viņa saka. Pēc Polijā gūtās pieredzes Sidgundā tapušas “Digitālās pirmdienas” – četru nodarbību cikls, kurā pieci seniori apguvuši datorprasmes un digitālo rīku izmantošanu.
Kopš 2025. gada aprīļa Anete veic arī klientu apkalpošanas centra speciālista pienākumus. Bibliotēkā iedzīvotāji var saņemt palīdzību valsts un pašvaldības e-pakalpojumu izmantošanā – sagatavot iesniegumus, elektroniski parakstīt dokumentus vai deklarēt dzīvesvietu. Īpaši nozīmīgi tas ir senioriem, kuriem vairs nav jādodas uz Mālpili, lai nokārtotu ikdienišķas formalitātes.
Ar pašvaldības atbalstu bibliotēkā uzlaboti arī apstākļi – atjaunota bērnu zona un datortelpa, ierīkots jauno grāmatu stends, bet eļļas radiatoru vietā uzstādīts siltumsūknis.
Īpaši mīļš Anetei ir darbs ar bērniem. Jau otro gadu viņa sadarbojas ar Mālpils pirmsskolas izglītības iestādi “Māllēpīte”, kur regulāri dodas vadīt lasīšanas veicināšanas nodarbības kopā ar roku lelli Lapsu. Iejūtoties dažādos pasaku tēlos, Anete kopā ar bērniem lasa, rotaļājas un palīdz viņiem atklāt grāmatu pasauli. “Kad eju prom, visi skrien klāt un mani samīļo. Tas ir tik sirsnīgi!” priecājas Anete.
Grāmatu pasauli Anete palīdz iepazīt arī pašiem mazākajiem. Jau otro gadu viņa sadarbojas ar Mālpils bērnudārzu “Māllēpīte”, kur kopā ar roku lelli Lapsu vada lasīšanas veicināšanas nodarbības. Lapsu darinājusi Siguldas iedzīvotāja, bijusī Siguldas novada bibliotēkas kolēģe Dace. Šajā nodarbībā bērni kopā ar Aneti un Lapsu iepazina ziemas pasauli, lasot grāmatas un rotaļājoties.
Vecmāmiņas padoms noder
Lai gan Anete bibliotēkā jau saimnieko patstāvīgi, vecmāmiņas ilggadējā pieredze joprojām ir vērtīgs atbalsts: “Īpaši pirmajā gadā es diezgan bieži zvanīju: om, kā tu to darīji? Kā aprēķināji statistiku? Kā izvēlējies grāmatas? Mēs kopā skatījāmies jaunākos izdevumus, domājām, ko iegādāties. Tagad jau aizvien retāk traucēju vecmāmiņu.”
Irene uzskata, ka līdzās profesionālajām zināšanām bibliotekāram ir nepieciešama arī prasme saprast cilvēkus. Ne vienmēr apmeklētājs pats zina, ko vēlas lasīt, tāpēc svarīgi ir viņu uzklausīt un palīdzēt atrast piemērotu grāmatu. “Bibliotekāram jābūt komunikablam. Cilvēks ienāk, un tev viņš jāsaprot. Ja tā ir sveša vieta, jāparāda viss labākais, kas bibliotēkā ir, lai viņš justos gaidīts,” saka Irene. Arī viņa pati joprojām ir aizrautīga lasītāja un ir pārliecināta, ka drukātā grāmata savu nozīmi nezaudēs. “Man šķiet, ka grāmata atgriežas. Telefonā jau arī var lasīt, bet tas nav tas pats.
Grāmata jāpaņem rokās, jāaptausta. Tad tu sajūti, vai tā ir tava grāmata.”
Prieks par grāmatām Irenei iet roku rokā ar lepnumu par mazmeitu, kura turpina viņas iesākto. Īpaši viņu iepriecina vietējo lasītāju atzinība. “Man sievas saka: Anete lai nemaz nemēģina nekur iet prom! Ko mēs bez viņas darīsim?” Anetei šāda uzticēšanās ir liels gandarījums, jo bibliotekāres darba sākums nebūt nav bijis viegls. Viņa ar pateicību atceras cilvēkus, kuri palīdzējuši apgūt jaunos pienākumus, tostarp kolēģes un Siguldas novada bibliotēkas direktori Jeļenu Ozoliņu.
Anete Dace Zutere kopā ar Siguldas novada bibliotēkas direktori Jeļenu Ozoliņu, 2025. gada 18. novembrī saņemot apbalvojumu “Siguldas novada Gada novadnieks” par nozīmīgu ieguldījumu Sidgundas kultūras un sabiedriskās dzīves attīstībā.
Sapnis par dzimto vietu un mājām
Anetes rosība neapsīkst arī pēc bibliotēkas darba laika. Nozīmīgu vietu viņas dzīvē joprojām ieņem amatierteātris – mēģinājumi reizēm ieilgst līdz pat desmitiem vakarā, bet brīvdienas aizrit izrādēs un viesizrādēs. Līdzās teātrim Anetei ir vēl kāda šķietami pavisam atšķirīga aizraušanās – tehnika.
Interese par tehniku Anetei radusies jau bērnībā – ar lauksaimniecības tehniku strādājis gan tēvs, gan vectēvs. Arī tagad Anete ik palaikam labprāt rosās garāžā, kopā ar dzīvesbiedru Sandi darbojoties ar dažādu tehniku. Sandis labi pazīst viņas nemierīgo, idejām bagāto raksturu.
“Sandis jau pēc manas sejas izteiksmes var pateikt, ka man atkal kaut kas ienācis prātā. Tad viņš zina – vai nu būs jāklausās, vai arī būs jāpalīdz!” smejas Anete. Ieceru viņai reizēm ir vairāk, nekā iespējams īstenot, tāpēc svarīgi, lai līdzās ir cilvēks, kurš ne tikai atbalsta, bet arī palīdz saglabāt līdzsvaru.
Runājot par nākotni, Anetei ir divi lieli sapņi. Viens – pašai sava māja laukos. Otrs – Sidgunda, kurā atgriežas dzīvība. Šobrīd viņa ar dzīvesbiedru dzīvo Lauberē, kur pieejams bērnudārzs, bibliotēka, kultūras nams, skola jaunākajām klasēm un citi pakalpojumi. Tieši pakalpojumu pieejamība ir viens no iemesliem, kāpēc šādi ciemi ir pievilcīgi jaunajām ģimenēm.
Tomēr sirdij vistuvākā joprojām ir Sidgunda: “Es negribētu savu māju pilsētā. Gribu laukos, kur ir miers, klusums, daba. Ideāli būtu kaut kur tepat Sidgundas apkārtnē. Te ir tik daudz skaistu vietu, upe blakus.”
Anete vēlētos, lai arī mazajiem ciemiem būtu nākotne. “Man šķiet, ka vajadzētu vairāk ieguldīt nevis lielo pilsētu paplašināšanā, bet mazo ciemu atjaunošanā. Ja ir skola, bērnudārzs, ārsts, pieejami pakalpojumi, cilvēki gribēs šeit dzīvot. Ne tikai seniori, bet arī jaunas ģimenes,” viņa ir pārliecināta.
Jaunās bibliotekāres iztēlē Sidgunda pēc desmit gadiem ir neliels, sakopts un dzīvīgs ciems ar skolu, jaunu bibliotēkas ēku, kopīgiem pasākumiem un cilvēkiem, kuri pazīst cits citu.
“Es gribētu, lai Sidgunda kļūst par tādu mazu, vienkāršu, sirsnīgu vietu, kur cilvēki satiekas, kur notiek gadatirgi, svētki, kur ir kopā būšana.
Lai šeit nav tik daudz pelēko toņu.” Anete, protams, apzinās, ka ar vienas bibliotekāres entuziasmu nepietiek, lai atdzīvinātu veselu ciemu, taču, “ja katrs kaut nedaudz kaut ko izdarītu, piedāvātu kādu ideju, iesaistītos, mēs varētu daudz vairāk. Pāris cilvēku nevar vieni paši uzcelt ciemu no jauna. Vajag visus. Vajag kopienu.”
Pēc desmit gadiem Anete sevi joprojām redz Sidgundas bibliotēkā – cerams, jau plašākās telpās, kur pietiktu vietas gan grāmatām, gan cilvēkiem un jaunām iecerēm. Viņa ir pārliecināta, ka bibliotēku nākotne ir atkarīga ne tikai no lasītājiem, bet arī no cilvēkiem, kas tajās strādā, – viņu entuziasma, radošuma un vēlmes iet līdzi laikam. “Mums ir vajadzīgas jaunas idejas, cits skatījums, drosme kaut ko mainīt. Jo grāmatas ir bibliotēkas sirds, bet cilvēki – gan tie, kas tajā strādā, gan tie, kas to apmeklē, – ir tās dzīvība.”
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
