Zvārdes pagasta Putniņos saimnieko bijušais policijas pulkvedis Jānis Kaudze (80). Pateicoties prāta asumam, pašdisciplīnai, godaprātam un cilvēciskumam, viņš padomju laikā ieviesa kārtību vairākās pagrimušās milicijas nodaļās, bet jaunajos laikos studenti viņam aplaudēja par izcilu Kriminālprocesa skaidrojumu.
“Esmu elli izbridis,” zvārdenieks rezumē savu darba mūžu, iesākot sarunu par pirmajiem gadiem pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Laika sprīdi stāstnieks gan tver plašāku, jo “elle” esot sākusies krietni agrāk, jau padomju gados. Darbā redzējis katru sabiedrības riebeklību un ļaunumu, tomēr ticība labajam palika nesatricināta. “Citādi nevarētu tolaik strādāt un tagad dzīvot,” sirmgalvis iekārtojas uz garāku sarunu.
“Milicijā strādāju kopš 1969. gada augusta, uzreiz pēc tam, kad pārnācu no “krieviem”. Biju pie vecākiem Zvārdē, telefonu tolaik nebija katram, tāpēc pa visu kolhozu izgāja ziņa, ka mani meklē. Izrādījās, kara komisariāts milicijai bija devis ziņu, ka es varētu noderēt. Toreiz uz miliču kursiem nosūtīja tikai tos, kuri jau strādāja, lielās skolas bija vēlāk (pabeidzu PSRS Iekšlietu ministrijas Minskas augstāko milicijas skolu un PSRS Iekšlietu ministrijas akadēmiju Maskavā),” Jānis norāda uz lielāko atšķirību starp agrāko un tagadējo kārtību.
Cerējis, ka strādās dzimtajā pusē, taču līdz 1978. gadam noturēts Liepājas rajonā. Jau pirmajās dienās Aizputē dzinis pēdas piecgadnieces izvarotājam un slepkavam. Tajās kardināli izmainījās viņa plāns apgūt agronoma profesiju, un Jānis izlēma mūžu veltīt neģēļu tvarstīšanai.
1978. gadā Latvijas Kriminālpolicijas priekšnieka vietnieks Aloizs Blonskis uzrunāja viņu, lai pārņem vadību Saldus milicijas Krimināldaļā. Tai bija graujoši slikti rezultāti, jāieviešot kārtība. Pēc kultūršoka jaunais priekšnieks sācis stratēģiski plānot, kā nepieļaut savu padoto dzerstīšanos un vāļāšanos publiskās vietās. Slinkākie kolēģi pagastos šķendējās, ka prasot pārāk detalizētas atskaites. Priekšniekam melojuši gandrīz visi inspektori, izmanīgākie pat vilku no meža izmuldējuši! Mazpamazām saldeniekiem paaugstinājās atklāto noziegumu līmenis, vēlākos gados tas stabili turējies ap 80 %.
Pirms 1985. gadā kļuva par visas Saldus milicijas priekšnieku, pastrādājis par priekšnieku Gulbenes rajona milicijā — priekšgājējs bija apzadzies vietējā veikalā, tāpēc atlaists... “Gulbenē bija skaisti, man piedāvāja trīs istabu dzīvokli, volgu, visādi vilināja, bet Zvārdē bija palikusi mana lielā mīlestība Ināra un dēls Jānītis, tāpēc atgriezos Saldū, tiklīdz prasīja pēc manis. 1989. gada sākumā tiku pārcelts uz Jelgavu. Bija sācies traks laiks,” stāsta zvārdenieks un turpmākajā sarunā bieži paliek pusvārdā.
Nacionāli noskaņots bijis pirms Atmodas pirmajām bezdelīgām, tāpēc sistēma vairākkārt mēģināja tikt vaļā no milicijas darba izcilnieka. Jelgavā bijusi pirmā milicija Latvijā, virs kuras plīvojis sarkanbaltsarkanais karogs. Rīgā priekšnieki pārskaitušies, bet Jānis palicis nelokāms.
Paradoksāli, ka spēju haosā un bailēs rīkoties izlēmīgi, viņš uztrenēja padomju armijā.
“1965. gadā pabeidzu Saldus 1. vidusskolu. Divas dienas pēc izlaiduma mani aiztrieca aiz polārā loka apsargāt cietumniekus. Katru dienu pieci, seši simti bija jāieved mežā strādāt, apsargi — daži puikas... Tiku augstā činā, taču uzskatu, ka pārnācu salauzts un no dzīves atpalicis, man viss bija jāsāk no nulles,” viņš skarbi izsakās par dienestu.
Zvārdenieka reputācijai lipināja klāt melus, sākot no pavirši sacerētiem līdz pat filigrāniem tamborējumiem. Likumsargs palika nesatricināms — bija pieradis. Jaunībā nesirdījās, ka apkaimē populāru ģimenes trio vairs neaicināja spēlēt balles un koncertus tāpēc vien, ka reiz Jāņa tēvs nospēlēja aizliegtu dziesmu “Klusa nakts, svēta nakts”. Dokumentus augstākajā milicijas skolā pieņēma ar otro piegājienu, jo pirmajā reizē biogrāfiju sabojāja sievastēvs.
Kad Atmodas laikā Jelgavā nogāza Ļeņina pieminekli, līdz Maskavas televīzijai aizskrēja sensācija, ka vietējās milicijas priekšnieks spārdījis pieminekļa sargātājus. Apmelotāji nepamanīja, ka viņš vēsturisko notikumu filmēja. Tikpat baltiem diegiem mēģināja sašūt lietu, lai no Saldus rajona tālāk dabūtu milici, kurš piedalās Baltijas ceļā, Vislatvijas protesta manifestācijā un neatkarības atbalstītāju mītiņos.
“Mani pārcēla uz Jelgavu, lai nolaužu kaklu — tur kriminogēnā situācija bija šausmīga. Priekšnieks zaudēja vietu, jo dežurants nošāvis Krimināldaļas šefu... Iedomājies, kas darījās pilsētā, ja pat milicijā nebija kārtības. Korumpētība kā nekur citur!” atceras likumsargs.
Arī toreiz Jānis saglabāja mieru un izstrādāja taktiku, pirmais solis — personāla revīzija. Divās dienās bija katram pajautājis, vai strādās brīvas Latvijas interesēs. Aptuveni puse jeb 200 miliču izrādījās apšaubāmi vai klaji naidīgi.
Patriotisko vadītāju demokrātijas idejai lojālie rīdzinieki pieņēma savējo pulkā, tāpēc zvārdenieks bijis vēsturisku notikumu epicentrā. Piemēram, 1991. gada augusta puča dienās personiski izsaukts ar vīriem apsargāt Augstāko padomi.
“Liels atspaids bija alternatīvā dienesta puiši — 40 jaunu, spēcīgu, patriotisku zēnu, kuri negribēja iet krievos; milicijai trūka darbinieku, tāpēc nokārtoju, ka viņiem pie mums skaitās dienests. Uz alternatīvā dienesta puišu pleciem iznesām visu pārmaiņu laiku, jo toreiz arī iekšlietu struktūras pamatīgi attīrījās, un pietrūka cilvēku.”
Neatkarības pirmie gadi politikā un ekonomikā bija vētrainām intrigām pārsātināti, tādēļ 1993. gadā Jānis uzrakstīja atlūgumu. Pensija bija tikai 15 latu, tāpēc strādāja meža darbos un gaterī. Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis vēlāk pierunājis atgriezties un sadzīt pēdas no Latvijas neaizbraukušajiem padomju armijas virsniekiem.
“Divus gadus biju Imigrācijas policijas priekšnieka vietnieks. Katru mēnesi aptuveni 1000 virsnieku nogādājām līdz robežai. Krievija savējos nepieņēma, tāpēc izmantojām mazus meža celiņus, lai pārdzītu pāri robežai. Rēķinu, ka palīdzējām uz mājām aiziet aptuveni 10 000 padomju virsnieku. 1998. gadā darbam metu mieru, bet 2003. gadā piekritu ieņemt Latvijas Policijas akadēmijas profesora amatu. Kad augstskolu likvidēja, pensijā aizgāju pavisam. Prāts grib, lai arī tagad joņotu, bet — pietiek. Gods kalpot Latvijai!” tā Putniņu saimnieks.
