Dienā, kad tiekamies, Lielvārdē tikko nolaidušies četri Vācijas Gaisa spēku iznīcinātāji. Taču pusotru stundu ilgajā sarunā runājam ne tikai par Latvijas debesīm, droniem un pretgaisa aizsardzību. Runājam arī par cilvēku, kuram uzticēta Gaisa spēku vadība, par vectēvu, Latvijas armijas virsnieku, kurš savulaik mazdēlam iedeva priekšstatu par «virsnieka mugurkaulu», par sievu Ingu un bērniem, par gandrīz simtgadīgu lauku māju, skriešanu un grāmatām. Un par to, kas paliek pāri, kad noliek malā pulkveža pakāpi un komandiera amatu. «Es neesmu nekas bez ģimenes,» kādā brīdī saka Edmunds Svenčs.

– Stājoties Gaisa spēku komandiera amatā, sacījāt – ja pirms trīsdesmit gadiem kāds būtu teicis, ka reiz šeit nonāksiet, jūs tam nebūtu ticējis. Kāds bija Edmunds Svenčs pirms trīsdesmit gadiem, un kāpēc izvēlējāties militāro dienestu? 

– Manā ģimenē vīrieši ir bijuši virsnieki. Vislielākā ietekme uz manu priekšstatu par militāro dienestu un virsnieka profesiju bija vectēvam Viktoram Akmentiņam – bijušajam leģionāram un pirmās Latvijas brīvvalsts virsniekam. Viņš dienēja Jātnieku pulkā Daugavpilī. Es laikam biju viens no tiem mazbērniem, kuriem viņš stāstīja visvairāk. Pat mammai un krustmātei viņš par savām gaitām nebija stāstījis tik daudz kā man. Varbūt bija manī kaut ko saskatījis. Tas nebija viens konkrēts stāsts. Tas bija stāstu kopums, kurā varēja ieraudzīt virsnieka mugurkaulu, karavīru brālību, saprast, kāda bija viņu ikdiena, pienākums un atbildība. Bērnībā es tiem stāstiem dzīvoju līdzi un iztēlē gāju kopā ar viņu.

Taču bija arī ļoti pragmatiska puse. Deviņdesmito gadu sākumā mana ģimene nebija pārtikusi. Skolas laikā pagasts man apmaksāja pusdienas. No bērnības man tika teikts: tev jāmācās, citādi iesi grāvjus rakt. Kad ieraudzīju, ko piedāvā Aizsardzības akadēmija, sapratu, ka tur ir divi vienā – augstākā izglītība un stabils darbs. Vidusskolas laikā aizbraucu uz Atvērto durvju dienu. Bija maijs, zāle zaļa, ceriņi zied, Ķīšezers zils, visi formās…

Jaunam puisim tas viss salikās kopā ļoti skaisti – stabilitāte, izglītība, virsnieka tēls, kopības izjūta. Pēc tam jau zināju – iešu uz karaskolu. 

– No kurienes pats nākat? 

– Es sevi saucu par Latvijas kosmopolītu. Esmu dzimis Rīgā, bet bērnībā dzīvoju dažādās Latvijas vietās – Barkavā, Salacgrīvas pusē, Lubānā. Visvairāk bērnības atmiņu tomēr saistās ar Lubānas pusi. Tēvs bija labs ventilācijas iekārtu speciālists, un padomju laikā kolhozi labus speciālistus centās dabūt pie sevis – piedāvāja dzīvokli, darbu ģimenei. Tāpēc ik pēc pāris gadiem pie mūsu durvīm piebrauca kravas mašīna, mēs sakrāvām mantas un braucām uz nākamo vietu. Vēlāk nonācu Engurē, kur beidzot vairākus gadus varēju nemainīt skolu. Tur pabeidzu gan pamatskolu, gan vidusskolu. Engures vidusskola joprojām ir skola, uz kuras salidojumiem braucu. Man tas ir svarīgi. 

– Lielākā daļa jūsu militārās karjeras saistīta ar Sauszemes spēkiem un Zemessardzi. Kā kājnieks nonāk Gaisa spēku komandiera amatā? 

– Tas nav standarta ceļš, bet arī nekas ārkārtējs. No pulkvežleitnanta pakāpes virsnieki tiek gatavoti vadīt dažādus spēku veidus un tos integrēt kopīgu uzdevumu izpildei. Kad man piedāvāja šo amatu, biju pārsteigts. Tas nebija manis izplānots karjeras mērķis. Es atsaucos Nacionālo bruņoto spēku komandiera aicinājumam. Mums bija vairākas sarunas, un es sapratu – šajā brīdī esmu vajadzīgs tieši šeit. Stājoties amatā, ar humoru teicu: “Es nenāku mācīt jūs lidot.” Šeit ir ļoti labi speciālisti. Mans uzdevums ir viņos klausīties, pieņemt lēmumus un nodrošināt, lai viņiem būtu viss nepieciešamais uzdevumu izpildei.

Es nāku no kājniekiem – varētu teikt, no pašas zemes. Tā ir vide, kur esi nosalis, nosvīdis, netīrs, reizēm neskuvies un dzīvo tranšejā kopā ar pārējiem. Tur ļoti ātri atklājas cilvēks. Kājniekos nevar būt divkosīgs. Ja esi izgājis šo skolu, saproti, ko nozīmē būt atbildīgam par savējiem. Nevar visu laiku tikai prasīt – kaut kas ir jādod arī pretī. 

– Kad mēģināju sarunāt šo interviju, saņēmu atbildi, ka “Zoom” platformā intervijas jūs nevēlaties sniegt. Kāpēc jums ir svarīgi sarunāties klātienē? Vai tas kaut ko pasaka arī par jums kā komandieri un veidu, kā veidojat attiecības ar cilvēkiem? 

– Jā. Man nepatīk vadīt ar e-pastiem vai vienkārši aizsūtīt ziņu. Man ir svarīgi sēdēt cilvēkam pretī, skatīties acīs un sarunāties. Tad es varu saprast, vai mana ideja rezonē, un vienlaikus otram ir iespēja pateikt savu, kaut ko pielikt mūsu kopējai iecerei. Jo augstāk kāp komandējošajā hierarhijā, jo tas kļūst sarežģītāk. Kad vadi nelielu vienību, tu pazīsti savus cilvēkus, zini viņu dzīvesstāstus. Jūs esat kopā vienos ierakumos, kopā ēdat, dzīvojat un darāt.

Vadot lielu organizāciju, visus vairs nevari pazīt tik personiski. Tad tev jāiemācās sajust kolektīva mikroklimatu – tos “nervu impulsus”, kas pasaka, vai viss ir kārtībā vai kaut kas tomēr nestrādā. Un ir jāuzticas. Tūkstošiem cilvēku nevar izkontrolēt līdz pēdējam sīkumam. Tev jāpaļaujas uz savu komandu, jāprot deleģēt.

Es intrigas nevērpju. Runāju skaidri un atklāti.

Ja man kaut kas patīk, pasaku: ļoti labi, šis bija forši, dari vēl. Ja nepatīk, arī pasaku: šis neizskatījās labi. Un tad izrunājam, kā nākamreiz izdarīt labāk. Ar cilvēkiem ir jārunā, nevis par cilvēkiem. 

– Komandiera amatā standarta termiņš ir aptuveni trīs gadi. Kam pēc šiem trim gadiem būtu jābūt paveiktam, lai jūs pats varētu teikt, ka savu uzdevumu Gaisa spēku komandiera amatā esat izpildījis? 

– Es gribētu izdarīt vismaz trīs lielas lietas. Pirmā ir vidējas darbības rādiusa pretgaisa aizsardzības spējas ieviešana. Latvija iegādājas ļoti labas, dārgas un efektīvas sistēmas, kas būtiski stiprinās mūsu gaisa telpas aizsardzību. Tas nav tā – nopērkam sistēmu, noliekam bāzē, un viss strādā. Vajadzīga jauna organizācija, apmācīti cilvēki, radaru, sakaru, apgādes un kaujas atbalsta speciālisti. Vajadzīga infrastruktūra, ekipējuma un ieroču novietnes, mācību telpas, simulatori.

Sistēmai jāspēj sadarboties ar citām NATO valstīm un iekļauties kopējā NATO aizsardzības sistēmā. Es gribētu savā komandiera laikā redzēt pirmo pilnvērtīgo akreditāciju – brīdi, kad varam pateikt: esam nokomplektēti, apmācīti, kaujas gatavi un varam stāties kaujas dežūrā. 

– Kāpēc Latvijai šādas spējas nav bijis jau līdz šim? 

– Te jāskatās vēsturiskais konteksts. Kad es sāku dienestu, aizsardzībai tika atvēlēti aptuveni 0,8 procenti no iekšzemes kopprodukta. Gadu gaitā bija sakrājušās daudzas lietas, kas vispirms bija jāaizpilda un jāsakārto. Turklāt sarežģītu militāru sistēmu nevar šodien nopirkt un rīt ieviest. Ir rindas uz pašu ekipējumu, apmācībām, transportu. Ir vajadzīgs personāls un infrastruktūra. Protams, mēs visi gribētu ātrāk. Taču katra miera diena, kas mums ir, padara mūs stiprākus un noturīgākus. 

3. septembrī pulkvedis Edmunds Svenčs militārajā bāzē “Lielvārde” pārņēma Gaisa spēku karogu. To viņam pasniedza NBS komandieris ģenerālleitnants Kaspars Pudāns. Foto: Armīns Janiks, Aizsardzības ministrija

– Otrā jūsu prioritāte ir jaunieši un valsts aizsardzības dienests. Kāpēc jums tas ir svarīgi? 

– Gaisa spēkos visi valsts aizsardzības dienesta jaunieši ir brīvprātīgi pieteikušies. Man tas šķiet fantastiski. Es pats esmu tēvs un redzu – jaunietis pats izvēlas daļu sava laika veltīt valstij. Tad mūsu pienākums ir viņu pieņemt, apmācīt un izaudzināt.

Ir milzīga atšķirība starp jaunieti pirmajā dienā un to cilvēku, ar kuru tu runā pēc pamatapmācības vai dienesta beigās.

Viņš jau zina, ko spēj, ir pārliecinātāks, noturīgāks, prot strādāt komandā. Mūsu instruktoriem jaunieši reizēm izstāsta lietas, kuras varbūt mājās nekad nepateiktu. Zināmā mērā mēs kļūstam par viņu otro ģimeni. Mums viņiem ir jāiedod pamatvērtības – uzticība, lojalitāte, disciplīna, fiziskā noturība, spēja darboties komandā. Ja pēc dienesta jaunietis aiziet sabiedrībā pārliecinātāks par sevi un spēj ap sevi pulcēt citus, tas jau ir liels ieguvums. 

– Un trešais lielais darbs?

– Bruņoto spēku transformācija. Mainās tehnoloģijas, draudi, demogrāfija un pati kara vide. Mums ir jāatbild uz jautājumu: kādiem Gaisa spēkiem jāizskatās 2028. gadā? Tas nozīmē jaunu ekipējumu, citu struktūru, lielāku valsts aizsardzības dienesta lomu un spēcīgāku rezervi. Man ir svarīgi, lai karavīrs, kurš atvaļinās rezervē, nevis vienkārši pazūd kaut kādā sarakstā, bet zina savu nākamā gada apmācību plānu, savu vienību un cilvēku, kuram zvanīt.

Mēs nevaram Bruņotajos spēkos paši nodrošināt pilnīgi visu, kas valstij ir vajadzīgs krīzē vai karā. Daudz ko nodrošinās uzņēmēji, pašvaldības un sabiedrība. Tā arī ir visaptverošas valsts aizsardzības būtība – katrs izdara savu daļu, lai valsts būtu noturīga. 

– Pēdējā laikā Baltijas valstīs bijuši dažādi incidenti ar droniem un gaisa telpas pārkāpumiem. Cik droši šobrīd var justies Latvijas iedzīvotāji? 

– Militārajā jomā uzbrukumam vienmēr ir zināma priekšrocība – pretinieks izvēlas vietu, laiku un veidu. Mēs varam prognozēt, gatavoties un mācīties no jau notikušajiem incidentiem. Ļoti daudz mācāmies no Ukrainas. Latvijas Gaisa spēkiem ir laba sadarbība ar Ukrainas Gaisa spēkiem, notiek pieredzes apmaiņa. Viņiem ir jaunākā reālā kaujas pieredze, un tas mums ļauj nepieļaut tās pašas kļūdas.

Arī no incidentiem Latvijā esam mācījušies. Ir saīsināts lēmumu pieņemšanas laiks, pilnveidota gaisa telpas novērošana un reaģēšana. Mani kā militārpersonu visvairāk interesē nevis tas, ko jau pazīstam, bet tas, ko pretinieks izdomās rīt. Tieši tāpēc nedrīkst ieslīgt rutīnā. Taču es varu pateikt – šodien mēs esam drošāki nekā vakar. 

– Tieši šodien [saruna notiek 24. septembrī, – B.T.] Lielvārdē nolaidušies četri Vācijas Gaisa spēku iznīcinātāji. Ko tas praktiski nozīmē bāzei un Latvijas drošībai? 

– Man ir vēl viena sabiedroto komanda, ar kuru kopā varam plānot un pildīt uzdevumus. Un, protams, tā ir papildu drošības sajūta. Pēc loģistikas tas mums nav nekas ārkārtējs. Lielvārdes bāze ir sagatavota šāda veida misijām. Varam uzņemt ne tikai iznīcinātājus, bet arī smagākas transporta lidmašīnas. Svarīgākais ir tas, ka sabiedrotie ne tikai kaut ko sola. Viņi savu apņemšanos arī izpilda. 

– Kā jūs raksturotu Lielvārdes bāzes nozīmi Latvijas un Baltijas aizsardzībā? 

– Es gribētu lepni teikt, ka tā ir Baltijas aizsardzības sirds. Protams, esmu šīs bāzes komandieris, tāpēc drīkstu ar to lepoties. (Smejas.) Latvija ģeogrāfiski atrodas Baltijas centrā. Šeit varam uzņemt, izvietot un nodrošināt NATO sabiedrotos, kuri no Lielvārdes var darboties dažādos virzienos. Sabiedroto klātbūtne pieaug, un es domāju, ka turpinās pieaugt. Līdz ar to palielināsies arī Lielvārdes nozīme. Šeit ir labs lidlauks, nepieciešamie servisi un drošības sistēmas. Es ar šo bāzi lepojos. 

– Bet aiz bāzes žoga dzīvo cilvēki. Viņi dzird iznīcinātājus un helikopterus, reizēm dreb māju logi. Ko jūs gribētu pateikt lielvārdiešiem? 

– Man pašam ir paziņas šajā pusē, kuri zvana un saka: “Nu paldies! Tagad atkal pārlidoja pāri manai mājai!” (Smejas.) Es labāk savā valstī redzu spēkus, kurus mēs paši esam uzaicinājuši, nekā spēkus, kuri ierodas pret mūsu gribu. Kamēr uz lidmašīnu spārniem redzam NATO valstu zīmes, es tās sauktu par brīvības skaņām. Es pilnībā saprotu, ka ne visiem militāro lidmašīnu skaņa patīk. Kādam tā var asociēties ar kaut ko draudīgu. Taču, kamēr nav oficiāla paziņojuma par apdraudējumu, tie ir mūsu un sabiedroto karavīri, kuri trenējas, lai spētu mūs aizsargāt.

Mēs apzināti necenšamies trokšņot. Cenšamies pēc iespējas ātrāk pacelties vajadzīgajā augstumā un uzdevumus pildīt poligonos. Taču pilotam ir jāprot lidot dažādos augstumos un dažādos apstākļos.

Ja mācīsimies tikai vienu manevru, pretinieks atradīs tam pretdarbību.

Lielu daļu var apgūt simulatoros, bet ir lietas, kas jāizdara reālā lidojumā. Tāpēc varu pateikt paldies iedzīvotājiem par sapratni un atvainoties par neērtībām. Jo labāk lidos mūsu puiši un meitenes, jo drošāk mēs visi varēsim justies. 

– Bāzes attīstība nozīmē ne tikai troksni. Ko tā var dot Lielvārdei un Ogres novadam? 

– Liela militārā bāze kļūst par centru, ap kuru attīstās arī citas jomas – pakalpojumi, uzņēmējdarbība, mājokļi, infrastruktūra. To esmu redzējis Ādažos. Tur militārās bāzes attīstība ir ļoti cieši savijusies ar apkārtējo teritoriju. Parādās cilvēki, kuriem ir vajadzīgi mājokļi, veikali, pakalpojumi, skolas, bērnudārzi. Domāju, ka ieguvēji var būt ne tikai lielvārdieši, bet arī Ogre, Ķegums, Ikšķile un apkārtējā teritorija. Protams, te ir jāsēžas pie viena galda pašvaldībai, uzņēmējiem un aizsardzības nozarei un jāskatās, ko iespējams attīstīt kopā. NATO šeit ir uz palikšanu.

Pats Lielvārdē pagaidām vēl esmu ienācējs. Šī ir mana darbavieta, bet man jau ir dienesta biedri un paziņas Ogrē, Lielvārdē, Ikšķilē. Plānoju tikties arī ar Ogres novada vadību un iespēju robežās piedalīties vietējās norisēs. Mēs neesam no sabiedrības atrauta pasaule. No tautas mēs esam nākuši. Mums ir tāda pati miesa, asinis un domāšana kā ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Sabiedrībai kaut kas ir jādod atpakaļ. 

24. septembrī Lielvārdes militārajā bāzē ieradās četri Vācijas Gaisa spēku “Eurofighter” iznīcinātāji, lai pastiprinātu Latvijas gaisa telpas aizsardzību. Gaisa spēku komandieris pulkvedis Edmunds Svenčs to raksturo kā papildu drošību un apliecinājumu tam, ka sabiedroto solījumiem seko arī darbi. Foto: Gatis Dieziņš, Aizsardzības ministrija

– Liela daļa jūsu dzīves pagājusi dienestā prom no mājām. Ko par to visus šos gadus teikusi ģimene? 

– Ar sievu Ingu esam kopā kopš 2002. gada. No šiem gadiem lielu daļu dienesta dēļ esam dzīvojuši šķirti. Tāpēc man jāsaka paldies Ingai par viņas izturību, pacietību un sapratni. Dažreiz pats sev pārmetu, ka neesmu redzējis, kā bērni aug. Neesmu varējis būt klāt visās viņu problēmās un ikdienas lietās. Mums ir trīs bērni – Līva, Matīss un Viesturs. Tagad viņi jau ir lielāki, un mums ir laba komunikācija. Piezvana, aprunājas, konsultējas.

Sieva ir mūsu centrālais punkts, ap kuru mēs visi rotējam.

Inga strādā sociālajā jomā ar jauniešiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nav izdevies pabeigt skolu vai atrast savu ceļu. Viņa iedrošina jauniešus un palīdz saprast, kādu ceļu dzīvē izvēlēties. Es apbrīnoju, ka viņai pietiek enerģijas ģimenei un vēl tam, lai daļu savas gaismas dotu citiem jauniešiem. Mēs viens otru stiprinām un atbalstām. Manuprāt, attiecībās ļoti svarīgi ir ļaut otram piepildīt savu sapni un iet savas misijas virzienā. 

– Ko jums pašam nozīmē ģimene? 

– Es neesmu nekas bez ģimenes. Man vajadzīgs mans pamats. Tā laikam ir mana sūtība šajā pasaulē. Profesionāli es atdodu sevi valstij un dienestam un daru to no sirds. Bet ģimene man ir viss. Ja man būtu jāizvēlas starp ģimeni un armiju, es nešaubītos – ģimene. Tāpēc katru nozīmīgu karjeras lēmumu esam pārrunājuši. Man ir svarīgi, lai tad, kad kādreiz dienestu beigšu, man joprojām būtu ģimene, kuru profesionālās karjeras dēļ neesmu pazaudējis. 

– Dienests jūs tagad atvedis uz Lielvārdi, bet kur ir jūsu mājas? 

– Mūsu mājas ir Talsu novadā, laukos. Kad piedzima vecākā meita, sapratām, ka dzīvoklis nav domāts mums. Abi ar sievu esam auguši laukos – gribējās savu māju, pļavu, suni, kaķi, visu klasisko lauku dzīvi. Nopirkām gandrīz simt gadu vecu guļbaļķu māju un kādus desmit gadus to atjaunojām. Tagad zinu, kur palika visas manas brīvdienas, prēmijas un liekā nauda. (Smejas.)

Bet tagad tas īpašums dod atpakaļ. Ja esmu nomākts, noguris vai jūtos nevesels, atbraucu mājās, paiet pusstunda, izdzeru tējas krūzi un jūtu – atkal esmu uzlādējies. Mājas ir mana poverbanka. 

– Kāds Edmunds Svenčs ir tad, kad nav jābūt komandierim? 

– Man ļoti patīk dabā. Esmu mednieks. Pirms pāris gadiem no jauna atklāju skriešanu. Piedalos pusmaratonos, nakts skrējienos. Maratonists gan neesmu. Esmu diezgan sportisks pēc dabas. Esmu sapratis – kustībā ir dzīvība. Visu laiku ir jākustas. Ja nekustēsies, sāksi sabirt pa gabaliem. Es nevarētu stundu vai divas vienkārši nosēdēt bezdarbībā. Sāktu pats sevi urdīt: ko tu sēdi? Tev taču kaut kas jādara! Aizej salabo to, ko jau sen gribēji salabot. Taču man ļoti patīk arī lasīt. 

– Ko lasāt?

– Vēsturi. It īpaši militāro vēsturi, biogrāfijas, ģeopolitiku. Man ir maģistra grāds vēsturē.

Man jāspēj saprast pasauli apkārt. Es nevaru koncentrēties tikai uz savu “kastīti”.

Man jādomā, kādi būs nākotnes apdraudējumi un kā tiem labāk sagatavot savu vienību. No latviešu literatūras ir viena grāmata, pie kuras varu atgriezties atkal un atkal, – Edvarta Virzas “Straumēni”. Tur ir tā ideālā, idilliskā Latvijas puse, kuru paturu sev sirdī. 

– Lasāt par karu, vēsturi un varoņiem. Vai pats sevi sauktu par varoni? 

– Nē. Neviens pats sevi nedrīkst saukt par varoni. Par varoni tevi nosauc citi. Kad pasniedzu apbalvojumus saviem karavīriem, mēdzu teikt: “Varoņiem ir jāzina, ka viņi ir varoņi. Un tautai ir jāzina, kuri ir viņas varoņi.” Bet to es saku par otru cilvēku. Ir labi, ja par tevi kāds var pateikt kaut ko labu. Protams, ne visi par tevi vienmēr teiks labu – tāda ir dzīve. Es esmu lepns cilvēks, bet negribētu būt iedomīgs. Dzīve mani ir pietiekami daudz reižu nolikusi pie vietas, kad esmu bijis pārāk iedomīgs.