Četru bērnu mamma Inese Krūze stāsta par ģimenes dzīves gājumu, galvenajām vērtībām un pārliecību, ka daudzbērnu ģimene nav ierobežojums, bet gan bagātība.
– Kā sākās Krūžu ģimenes stāsts?
– Runājot par apzinātu kopdzīvi ar vīru, nupat rit jau divdesmit pirmais gads. Tad arī tika likts pamats mūsu ģimenei.
– Kā jūs iepazināties?
– Mēs abi vienlaikus Ādažos sākām nodarboties ar ūdenssportu, konkrēti – veikbordu. Toreiz tas Latvijā vēl bija pavisam jauns sporta veids. Abi bijām tajā iekšā ar sirdi un dvēseli – veidojām Latvijas Televīzijas raidījumu ciklu par ūdenssportu Latvijā, kļuvām par treneriem, izveidojām veikborda komandu “1080”. Pateicoties tai, 2009. gadā pirmo reizi vēsturē Latvija tika pārstāvēta Eiropas čempionātā veikbordā aiz laivas, kā arī pasaules čempionātā.
Inese Krūze izbauda traukšanos ar veikbordu.
– Atkāpsimies vēl mazliet pagātnē. Kā veikbords ienāca jūsu pašas dzīvē? Tas tomēr nav gluži ikdienišķs sporta veids.
– Mana pirmā saskare ar veikbordu notika pavisam nejauši, draugu lokā, pašos šī sporta veida pirmsākumos Latvijā. Draugs devās uz Igauniju, kur notika veikborda pasākums, braucu līdzi skatīties, kas tas par zvēru. Kā smejos – nedaudz sasitu galvu, mēģinot pirmo reizi pacelties virs ūdens, un “saslimu” ar šo sporta veidu. Paralēli manai aizrautībai ar veikbordu tam pievērsās arī mans brālis un brālēns, un drīz viņi pieņēma lēmumu veidot sporta bāzi Ādažos. Var teikt, viss process ļoti harmoniski attīstījās. Bija sajūta, ka Krūžu klans saauga ar šo sportu. Mana iesaistīšanās šajā kustībā bija pilnīgi dabiska – arvien vairāk laika pavadīju uz ūdens, laivā, veikborda vidē, gan kā sportiste, gan kā laivas vadītāja, instruktore.
– Cik jums toreiz bija gadu?
– Apmēram divdesmit trīs.
– Vai sports jūsu dzīvē bijis jau kopš bērnības?
– Profesionālā līmenī nesportoju, bet mana ģimene vienmēr bijusi ļoti aktīva. Vecāki nodarbojās ar ūdenstūrismu un airēšanas slalomu – gan kā sportisti, gan kā tiesneši. Tāpēc sports mūsu ģimenē vienmēr bija klātesošs, un aktīvs dzīvesveids likās pašsaprotams.
– Tad jau aizraušanās ar veikbordu nāca pilnīgi dabiski, un bāzes izveide Ādažos droši vien palīdzēja attīstīt šo sporta veidu?
– Jā, un tas bija ļoti nozīmīgs brīdis Latvijas veikborda vēsturē. Tika izveidota profesionāla sporta bāze, kur varēja trenēties un attīstīt savas prasmes. Līdz ar to veikbords vairs nebija tikai nedēļas nogales izklaide – tas kļuva par pilnvērtīgu sporta veidu. Papildus treniņiem bāzē Ādažos organizējām arī daudz dažādu, tajā skaitā starptautisku, sacensību. Paralēli šīm aktivitātēm norisinājās arī mana sabiedriskā dzīve Ādažos. Sporta komanda, ar kuras starpniecību bērniem un jauniešiem tika nodrošināta iespēja aktīvi un pilnvērtīgi pavadīt laiku, sacensības, pasākumi un lekcijas par veselīgu, aktīvu dzīvesveidu kļuva par neatņemamu mūsu ikdienas misiju. Arī akcija “Vesels un stiprs Ādažos” ir daļa no realizētā.
Inese Krūze kopā ar vīru lidojumā uz veikborda dēļa.
– Un kurā brīdī jūsu dzīvē parādījās Madis – jūsu nākamais vīrs?
– Lai saprastu visu stāstu, jāsāk ar cilvēkiem, kas kopīgi izveidoja veikborda bāzi “Promobius”. Tie bija mans brālis Juris Krūze, brālēns Oskars Krūze un Egils Grasmanis, kurš ievilka mani šajā sporta veidā. Es biju piekritusi kļūt par laivas vadītāju, instruktori – ieguvu laivas vadītāja apliecību un nepieciešamās iemaņas, lai strādātu bāzē –, bet bija skaidrs, ka ir vajadzīgs kolēģis. Tad kādu dienu Egils atveda Madi. Pirmoreiz sasveicinājāmies kā kolēģi pie tikko atvestās īstās veikborda laivas. Protams, tajā brīdī vēl nebija nekādu domu par kopīgu ģimeni.
– Kā no kopīgas aizraušanās izveidojās romantiskas attiecības?
– Mēs vienkārši ļoti dabiski saaugām kopā. Pat grūti pateikt, kurā brīdī ikdienas saskare pārauga attiecībās. Atceros, ka Renārs Bīrmanis, kurš Latvijā pazīstams kā dēļu sportu profesionālis un arī veikoja pie mums, reiz pajautāja: “Jūs esat pāris vai nē?” Tad vēl paši sevi nesaucām par pāri, lai arī tāds iespaids varēja rasties. Būtībā tā arī bija, jo viss dienas ritējums bija kopīgs. Bāzē sākumā bija tikai laiva, līdz ar to naktis pavadījām pie upes, to sargājot. Kopīgi saullēkti, nakts izklaides, braucot pār veco Kadagas dzelzs tiltu, izjaucot nakts mieru Ādažos, veikošana pa spoguļgludo ūdens virsmu rītausmā, kad migla ceļas no upes… Šie skaistie mirkļi rakstīja vienojošu stāstu. Jau no pirmās dienas viens otra klātbūtnē jutāmies ļoti labi – patiesi, tāpēc ir grūti izcelt konkrētu brīdi, kad sākās romantiskās attiecības. Tās vienkārši kļuva par dabisku mūsu dzīves turpinājumu.
– Interesanti, ka neesat pieņēmusi vīra uzvārdu, bet esat Krūžu ģimene. Kā radās šāds lēmums?
– Paralēli sportam mēs ļoti daudz domājām arī par latvietību un mūsu tautas dzīvesziņu. Vīra uzvārds nebija sevišķi latvisks, un viņam pašam šķita skaisti, ka bērni varētu augt ar uzvārdu Krūze. Tas bija vīra ierosinājums, un tā arī kļuvām par Krūzēm.
– Cik liela tagad ir jūsu ģimene?
– Mums ir četri bērni. Vecākais ir Viktors Madis – viņam šobrīd ir pilni deviņpadsmit gadi. Nākamā ir meita Izolde – viņai drīz būs sešpadsmit gadi. Pēc tam seko Austris, kuram ir trīspadsmit, bet jaunākajam, Sidrabam, ir divarpus gadu.
Inese (priekšplānā no kreisās), Izolde, Viktors, Oskars un Madis Krūzes veikborda pasaules čempionātā Itālijā.
– Kā ģimenes tapšanas process ietekmēja jūsu saistību ar veikbordu?
– Veikbords bija ļoti nozīmīga un interesanta mūsu dzīves sastāvdaļa. Gaidot Viktora nākšanu pasaulē, vēl braucu ar laivu un vizināju sportistus, un vēlāk pati kopā ar viņu esmu stāvējusi uz dēļa. Arī pēc meitas piedzimšanas mēs turpinājām aktīvi darboties. Tiesa, kļūstot par mammu, manī parādījās vairāk atbildības pret sevi – guvu nozīmīgu traumu, un šis atgadījums mani psiholoģiski piebremzēja. Ādažos arī ne visiem patika, ka pa upi brauc laiva, līdz ar to bija jārod risinājums. Tādēļ esošā bāze drīz pārtapa par kabeļveikborda bāzi, un mūsu gaitas tajā noslēdzās. Mans sporta veids ir veikbords aiz laivas, un tā tas arī paliks. Šobrīd veikbords man asociējas ar ļoti skaistu dzīves posmu, pie kura noteikti vēl atgriezīšos hobija līmenī.
– Vai jūs abi ar Madi esat ādažnieki kopš dzimšanas?
– Nē, Madis ir rīdzinieks, lai gan vasaras pavadījis Carnikavā. Interesanti, ka vēlāk sapratām – mums ir bijuši kopīgi paziņas un draugi, taču līdz veikbordam mūsu ceļi nekad nebija krustojušies. Es pati arī neesmu dzimusi Ādažos, taču sevi ļoti izjūtu kā šejienieti. Ar Ādažiem mana ģimene bija saistīta jau agrāk, bet pārcēlāmies uz dzīvi šeit, kad mācījos trešajā klasē. Pirms tam dzīvojām Zaķumuižā.
– Kurā brīdī jūsu dzīvē ienāca folklora un latviskās tradīcijas? Varbūt tās jūs interesējušas jau kopš bērnības?
– Apzināta interese par latvietību un iedziļināšanās mūsu kultūras mantojumā manī pieņēmās spēkā dzīves posmā, kad gaidīju Viktoru un kļuvu par mammu. Tas notika laikā, kad vēl aizrāvos arī ar veikbordu. Toreiz ļoti skaidri sapratu, ka dzīve nav tikai baudīšana un savu interešu piepildīšana. Tajā, ko tu dari, ir jābūt saturam, jo tu kļūsti par piemēru saviem bērniem. Tu viņiem nodod informāciju un vērtības, audzē viņos saknes, veido pamatu.
Mums ar vīru kļuva svarīgi saprast, kas ir pašu pamatā – kā izpaužas latviskums un kā tas veidojis mūsu kultūru, domāšanu, pasaules redzējumu. Tieši tāpēc sākām daudz dziļāk, apzinātāk interesēties par latvisko dzīvesziņu. Tas mudināja arī Ādažos dibināt tradīciju kopu “Ābols”, kurā darbojamies vēl joprojām. Mūsu mērķis bija ne tikai pašiem izzināt tradīcijas, bet arī radīt vidi, kurā novada iedzīvotājiem ir iespēja satikties, sanākt kopā, piedalīties saietos, dažādos gadskārtu notikumos.
Tradīciju kopa “Ābols” darbības pirmsākumos.
– Vai latviskās tradīcijas jūsu ģimenē tiek ievērotas arī ikdienā?
– Es teiktu, ka mēs šo dzīvesveidu neatdalām no savas ikdienas. Mūsu gada ritējums ir cieši saistīts ar gadskārtām un godiem – krustabām, pirtīžām, iniciācijām un citiem svarīgiem notikumiem. Tradīcijas dod daudz plašāku skatījumu uz dažādiem dzīves cikliem, piemēram, gaidībām, attieksmi pret pašām dzemdībām, bērna ienākšanu pasaulē, mūža ritējumu kopumā. Tas ir noteikts pasaules redzējums un izpratne par lietu kārtību, kā radība dzīvē aug un attīstās, mijiedarbojoties ar pa-saules ritējumu.
– Kur jūs ieguvāt šīs zināšanas? Šāda informācija tomēr nav pieejama kaut kādos kursos, to nevar tik vienkārši vienā vietā apgūt.
– Dzīve ir interesants process. Man šķiet, ka brīdī, kad tu mērķtiecīgi vēlies kaut ko izzināt, ceļi paši sāk griezties vajadzīgajā virzienā. Organizējot dažādus pasākumus, man bija iespēja satikt daudzus cilvēkus, klausīties viņu stāstos un pieredzē. Man ļoti daudz devušas tādas personības kā Valdis Celms, Austris Grasis, Inese Krūmiņa, Ziedonis Kārkliņš un citi, kuri pētījuši latviešu tradīcijas un dzīvesziņu. Mēs savulaik ļoti aktīvi iesaistījāmies tieši pirtniecības tradīcijas stiprināšanā, tāpat sadarbojāmies ar folkloras biedrību – Aīdu Rancāni, Andri Kapustu un citiem folkloristiem.
Vide, kurā dominē tradicionālā kultūra, pati par sevi ļoti bagātina – tu satiec cilvēkus, no kuriem caur sarunām, kopīgi piedzīvotiem notikumiem iegūsti svarīgu informāciju, kas papildina pieredzi un paplašina pasaules redzējumu. Piemēram, laikā, kad Satversmes preambulā tika iekļauta latviskā dzīvesziņa, mēs ar vīru aicinājām kopā zinātājus – Valdi Celmu, Austri Grasi, Helmī Stalti un citus, lai definētu latvisko dzīvesziņu, un tieši šādā veidā cilvēks arī aug un paplašina savu skatījumu.
Jums taisnība – nav tādas vienas grāmatas, kuru varētu atvērt un visu interesējošo izlasīt. Lai gūtu jaunas atklāsmes, nepieciešams pastāvīgs izziņas process. Tomēr jāatzīst, ka mūsdienās informācija ir daudz pieejamāka un strukturētāka nekā pirms divdesmit gadiem. Lielu ieguldījumu šajā jomā ir devušas jau minētās personības, tāpat Janīna Kursīte, Ieva Ančevska un citi. Ir pieejami materiāli gan par gadskārtām, gan dainām, gan latvisko dzīvesziņu kopumā. Ja interesē, tad iespēju mācīties šobrīd ir ļoti daudz.
Inese (ar vainagu galvā) kopā ar meitu Izoldi starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica”.
– Pastāstiet vairāk par folkloras kopu “Ābols”. Kādi ir tās darbības virzieni, un kur ļaudis jūs var sastapt?
– Tradīciju kopa “Ābols” jau vienpadsmito gadu darbojas Ādažu Kultūras centrā, rūpējoties par tradīciju kopšanu novadā. Mūsu darbība ir ļoti daudzveidīga, un es teiktu, ka to var iedalīt vairākos virzienos. Pirmkārt, “Ābols” ir vieta, kur satiekas cilvēki, kas vēlas izzināt mūsu tautas gudrības un spēcināt latviskumu. To darām caur dziesmām, gadskārtu svinēšanu un tradicionālo instrumentu spēles apguvi. Īpašu uzmanību pievēršam kokles spēlei, lai gan izmantojam arī citus instrumentus – stabules, bungas, taures. Mūsu akcents vienmēr ir vērsts uz kopīgu muzicēšanu.
Otrs ļoti būtisks mūsu darbības virziens ir seno amata prasmju apgūšana. Mēs paši organizējam dažādas izglītojošas nodarbības, kuru laikā iepazīstam senos amatus un integrējam tos savā ikdienā. Piemēram, darinām ādas apavus, ceļojam, izgatavojam kokles, taisām celmu bungas. Tāda ir praktiskā darbošanās, taču svarīgi ir arī nodot zināšanas tālāk. Tāpēc visu, ko paši esam iemācījušies, cenšamies piedāvāt arī citiem. Organizējam meistarklases un tematiskus vakarus, kuros cilvēki var pabūt tradicionālajā vidē, iepazīt latviskumu un iegūt iemaņas, lai pēc tam izmantotu savā ikdienā. Arī gadskārtu svinēšana Ādažu apkārtnē lielā mērā ir mūsu pārziņā.
– Iemācīties spēlēt kokli nemaz nav viegli, bet pašiem izgatavot instrumentus ir vēl sarežģītāk. Kur guvāt vajadzīgās zināšanas?
– Mana kokles spēles pieredze cieši saistīta ar Andu Ābeli, kura ir gan pazīstama koklētāja, gan kokļu meistare. Tieši pie Andas Ābeles apguvu kokles spēli, un viņa bija kopā ar mums arī pašos tradīciju kopas dibināšanas pirmsākumos. Patiesībā Anda Ābele tieši kokles spēles ziņā ir atstājusi ievērojamu ietekmi uz “Ābola” attīstību, ne tikai mācot spēlēšanas tehniku, bet arī paverot daudz dziļāku skatījumu uz kokli – kā tradīcijas daļu, caur kuru runā tautas dvēsele.
– Cik liela šobrīd ir tradīciju kopa “Ābols”?
– Aktīvo koncertējošo dalībnieku mums ir aptuveni desmit, bet kopumā tradīciju kopā darbojas sešpadsmit vai septiņpadsmit cilvēku. Katrs dod savu pienesumu – daži vairāk piedalās koncertdarbībā un folkloras pasākumos, citi lielākoties darbojas ar gadskārtu ritiem un praktisko prasmju apguvi.
– Vai arī jūsu bērni iesaistās kopas darbībā?
– Jā! Tiesa, šobrīd vecākais dēls jau dienē Valsts aizsardzības dienestā, līdz ar to viņam ir citi pienākumi pret valsti. Taču kopumā darbošanās folkloras kopā mums ir ļoti cieši saistīta arī ar ģimenes dzīvi. No vienas puses, tā ir iespēja būt kopā ar citiem un uzturēt latvisku vidi savā novadā, no otras – tur iegūtais ritms ikdienā palīdz nepārtraukti atrasties latviskuma telpā un nest to arī savā ģimenē. Viss ir savstarpēji saistīts.
Inese Krūze kopā ar māsu Daci pašdarinātos senajos tērpos.
– Jūsu ģimenei ir piešķirts tituls “Latvijas Goda ģimene”. Kā līdz šim statusam nonācāt?
– Man ir grūti pateikt, kā tieši tas notika. Domāju, ka šī atzinība saistīta ar visu, ko līdz šim esam darījuši Ādažu novadā, – ar mūsu aktīvo līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, pasākumiem, tradīciju kopas darbību, ar mūsu kā ģimenes klātbūtni novada dzīvē kopumā. Dažreiz cilvēki mums mēdz teikt: jūs to visu darāt tik nesavtīgi! Tādos brīžos es saprotu, ka mūsu pienesums ir pamanīts. Taču mums nekad nav bijis apzināts mērķis vai motivācija saņemt kādu atzinību. Mēs vienkārši esam darījuši to, kas mums šķiet svarīgi, un turpināsim uzņemto virzību arī nākotnē. Man šķiet, ka goda ģimenes tituls ir tāda redzama pateicība ģimenēm, kuras kā vienots spēks iesaistījušās sabiedriskajā dzīvē un darbojas sava novada labā.
– Vai šī titula iegūšana kaut ko mainīs jūsu ikdienā?
– Es nedomāju, ka šī atzinība būtiski ietekmēs manu personīgo dzīvi. Protams, tas ir ļoti pozitīvs novērtējums un skaists mirklis, kad redzi, ka tava darbošanās un iesaiste ir pamanīta. Taču daudz svarīgāka ir šāda titula nozīme plašākā kontekstā. Es redzu to kā iespēju stiprināt attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm, kuras patiesībā veido ļoti nozīmīgu Latvijas sabiedrības un tautas struktūru. Šāds novērtējums palīdz mainīt iesīkstējušos priekšstatus par daudzbērnu ģimenēm. Lai gan mūsdienās mēs par tām runājam daudz pozitīvāk nekā agrāk, ļaužu domāšanā joprojām nereti sastopami stereotipi, ka liela ģimene automātiski nozīmē dažādas grūtības vai ierobežojumus personīgajā dzīvē. Manuprāt, šāda godināšana ir solis pretī tam, lai sabiedrības attieksme mainītos un jaunie cilvēki nebaidītos veidot lielas saimes.
Jāsaprot, ka tituls “Goda ģimene” jau neizceļ ģimenes tāpēc, ka tajās vienkārši aug daudz bērnu. Tas apliecina, ka mūsu atvases nav šķērslis attīstībai, karjerai vai pilnvērtīgai dzīvei. Tieši pretēji – katrs pēcnācējs atver pilnīgi jaunus dzīves aspektus, dod papildu motivāciju censties un bagātina dzīvi. Man šķiet, ka ar katru bērnu dzīves kvalitāte patiesībā pieaug. Iespējams, šī titula lielākā vērtība ir tieši tajā, ka tas palīdz uzlabot sabiedrības redzējumu par daudzbērnu ģimenēm un parādīt tās spožā gaismā, kliedējot vecos mītus.
– Liels paldies par sirsnīgo un iedvesmojošo sarunu!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2025
