Dārzs, mežs, ogošana, ievārījumu gatavošana un ābolu žāvēšana — tie ir darbi, kas abiem joprojām sagādā gandarījumu un ļauj izbaudīt lauku dzīves ritmu. Atskatoties uz noieto dzīves ceļu, Leontīnes un Ojāra stāstā savijas darbs, ģimene un mīlestība pret savu vietu un cilvēkiem.
Iebraucot “Rūgumu" pagalmā, pārņem izteikta miera sajūta, kas raksturīga tikai laukiem. Te čivina putni, zied ābeles, ķirši un ceriņi, dobēs rotājas ziedi. Mūs sagaida uzticamais mājas sargs Rembo. Viņa mīļums ir tikpat liels, cik pats. Ja saimniece rītu neiesāks ar samīļošanos, Rembis, kā viņu mīļi dēvē, par sevi atgādinās, skaļi uzgaudojot.
“Rūgumu" saimnieki mūs ieaicina istabā, kur sēžot pie virtuves galda, malkojot kafiju un našķojoties, raisās vissiltākās sarunas.
- Pastāstiet par savu bērnību un dzimto pusi – vidi, kurā uzaugāt, atmiņām, kas saglabājušās visspilgtāk!
- Esmu dzimusi Latgalē, Līvānu novada Rožupes pagastā. Ģimenē bijām seši bērni – trīs māsas un trīs brāļi. Mans tētis savā ģimenē bija vecākais bērns un agrākajos laikos vecākajam bērnam palika mantojumā māja. Tomēr beigu beigās tēvam māju nopirka citur, jo viņam bija vēl divi brāļi. Mājās, kurās dzīvojām, zeme bija ļoti cieta. Tur tagad dzīvo mans brāļa dēls un vēl šobaltdien cīnās ar to cieto zemi.
Dzīvojām un izdzīvojām. Mamma bija ļoti strādīga, tētis strādāja par brigadieri – viņi bija apzinīgi vecāki. Tā kā mamma strādāja lopkopībā, arī bērni no agras bērnības gan gāja ganos, gan slauca govis. Abas ar vienu no māsām pārmaiņus katru rītu cēlāmies mammai palīgā slaukt govis. Protams, toreiz visi darbi bija veicami ar rokām gan tīrumā, gan ganos.
No 4. klases pārgāju mācīties uz citu skolu. Mana vecmamma ar vectēvu paņēma mani pie sevis, palīdzēju viņiem lauku darbos. Pabeidzu pamatskolu un turpināju izglītoties Līvānu 1. vidusskolā. Visus tos gadus pavadīju, dzīvojot pie vecmammas. Tad iestājos Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, kur pabeidzu Fizikas un matemātikas fakultāti. Studijās iestājās kupls pulciņš, bet institūtu pabeidzām samērā maz. Laikam deviņi, ja atceros pareizi.
"Rūgumi" ir īsta miera osta
- Skolotājas profesiju izvēlējāties apzināti vai likteņa pavērsiena iespaidā?
- Man vienmēr prasīja, par ko es gribu kļūt. Visu laiku atbildēju, ka gribu būt skolotāja. Arī manā raksturojumā bija rakstīts, ka patīk darbs ar bērniem, tāpēc nolēmu, ka jādodas pa pedagoģijas ceļu. Kad biju pavisam maza un mācījos pamatskolā, spēlēju skolu, saucot skolēnus pie tāfeles, mācot viņiem rakstīt un iestudēt priekšnesumus.
Pēc institūta absolvēšanas jaunos speciālistus sadales kārtībā norīkoja strādāt kādā no skolām, kurā vajadzēja skolotāju. Atbrauca komisija no Rīgas, bija sagatavoti saraksti ar skolām, kurās būtu vajadzīgi jaunie darbinieki. Katru no mums sauca iekšā pēc sekmēm. Biju ar kursa biedreni Vilmu Zepu norunājusi, ka viņa dosies uz Medņiem, kas atrodas Jēkabpils pusē, bet es došos uz Dzelzavu. Šo ciemu izvēlējos, jo tas atrodas tuvāk manai dzimtajai pusei.
Komisija iesauca Vilmu uz pārrunām un izrādījās, ka Medņi nemaz neesot atsūtījuši ziņu. Tā nu viņa bija paņēmusi Dzelzavu. Kad iesauca mani, piedāvāja Dundagu – tā esot laba vieta. Ko lai daru? Labi, paņēmu Dundagu. Sameklēju tās skolas numuru, zvanīju un man atbildēja, ka nemaz neesot skolotāju meklējuši. Tagad jau droši vien viss ir citādāk, bet tolaik skola atradās meža tuvumā. Neilgi pēc tam Vilmai atsūtīja ziņu no Medņiem, gājām atkal pie komisijas un tā tikām katra uz savu vietu.
- Jūsu darba mūžs bijis interesants, bagāts un piepildīts...
- Visu mūžu nodzīvoju un nostrādāju Dzelzavā. Skolā pavadīju četrdesmit trīs gadus, pa vidu biju arī Izglītības nodaļas darbiniece. Savulaik nodaļa atradās ēkā, kurā bija SEB banka, tad to pārcēla uz Madonas novada domes ēku. Atminos 1. septembri, kad ierados strādāt Dzelzavā. Skolas pagalms pilns ar bērniem, un viņi man prasa – kurā klasē tad Jūs mācīsieties? Laikam izskatījos pārāk jauna. Esmu ļoti pateicīga mācību pārzinei Olgai Grundmanei, kura sākumā mani pavadīja uz katru stundu.
Protams, visām stundām gatavojos kārtīgi. Bija reiz viena klase, kurā mācījās puiši, kas augumā gari. Direktors teica - ja viņi mani neklausa, lai tik lieku divniekus. Ar disciplīnu un klausīšanu nekad nebija problēmu, es pratu strādāt ar skolēniem. Vienu rītu gāju uz stundu, pretī skrēja skolnieks Ojārs Lieckalniņš un sauca: “Skolotāj, ziniet?! Nu tik šodien būs, nu gan būs!" Iegāju klasē, skatījos uz krēsla – varbūt knopkas saliktas, ejot telpā, domāju, ka varbūt kaut kas kritīs uz galvas. Nē, nekā tāda. Stunda beidzās, es prasīju Ojāram: “Nu, kas tad te šodien būs?" Uz to viņš man atbildēja: “Skolotāj, mēs šodien būsim kārtīgāki."
Ar bērniem kopā braucām jaukās ekskursijās. Kopā ar skolēniem esmu pārvarējusi trasēs šķēršļus, veicot uzdevumus. Visvairāk visiem patika nobrauciens. Bērniem patika, ka darbojos līdzi. Kopā ar vecākiem rīkojām klases vakarus, paši taisījām rasolu un citus ēdienus, klājām galdus ar salvetēm, katrreiz bija cita tēma, par ko rādījām priekšnesumus. Agrākos laikos bērnus uz ballēm nelaida, bet es vienmēr gāju ar viņiem kopā. Cik audzēkņi bija priecīgi, ka eju līdzi un viņi var izballēties!
Salīdzinot, kādi skolēni bija agrāk ar tiem, kas mācās mūsdienās, jāteic – paaudzes un bērni ir ļoti mainījušies. Bijušie kolēģi man saka – labi, ka es vairs nestrādāju, jo diez vai varētu to pieņemt.
Kad beidzu darba gaitas, turpināju bērniem pasniegt matemātikas konsultācijas. Visi tā ir teikuši, un es arī piekrītu – matemātiku bērniem iemācīt vienmēr esmu pratusi. Skolotājs Jānis Mencis, seniors, vienmēr uzsvēra, ka nav nekā vienkāršāka par matemātiku, tās skaistums slēpjas vienkāršībā. Mencis bija paraugs tam, kā jāmāca šis mācību priekšmets.
Ciemiņiem jāparāda viss, ko māk — Rembo labprāt demonstrē paklausību, izpildot saimnieka komandas.
- Katram pārim ir savs īpašais iepazīšanās stāsts. Arī jums tāds noteikti ir.
- Iepazināmies Dzelzavā. Kad sāku te strādāt, man iedeva dzīvokli pirmajā mājā, kas atrodas, iebraucot ciemā. Tur dzīvoja dažādi jaunie speciālisti. Man teica – ciemā esot tāds Ojārs, kuram patīkot visas jaunās skolotājas.
Kultūras namā notika pasākumi, cilvēki tur vienmēr spēlēja novusu, zolīti un citas spēles. Toreiz man bija divdesmit pieci gadi. Bija ziemas diena, no kultūras nama izskrēja puiši, viņu vidū arī Ojāriņš, apmētāja mani ar sniegu. Viņš teica, ka es esot lepna, nenākot pie viņiem. Tas mani mazliet aizķēra, nodomāju – neesmu nemaz lepna! Kāpēc gan es nevarētu ieiet kultūras namā?
Iegāju, pasēdēju kompānijā. Vienu reizi bijām uz deju sarīkojumu, Ojārs mani uzlūdza uz deju. Viņš ar vienu roku rāva mani sev klāt, es ar savu roku spiedu viņu atpakaļ. (Smaida). Tad satikāmies vēl vienā pasēdēšanā – es ienācu istabā un Ojāriņš jau sēdēja pie galda.
- Ģimene ir jūsu abu lielākā vērtība...
- Mums ir divas meitas, un abas “gājušas manās pēdās". Sanita ir Kalna skolas direktore, vadījusi arī bēbīšu skoliņu, ir īstena mājturībniece. Beigusi kokles klasi mūzikas skolā, bet otra meita Signe beigusi gan klavieru klasi, gan apguvusi saksofona spēli. Tagad Signe dzīvo Spānijā, viņai ir dubultpilsonība – gan Latvijas, gan Spānijas. Ziemu pavada tur, katru gadu pa vasaru atbrauc šeit.
Mazmeitiņa apgūst abas valodas, vienmēr apmaināmies ar vēstulēm un beigās uzdodam viena otrai mīklu. Ar drukātajiem burtiem mazā jau prot labi rakstīt, tagad mācās ar rakstiskajiem.
Tētis ir spānis, matemātikas skolotājs. Signe attālināti māca spāņu valodu. Kad viņa mācījās skolā, organizēja visādus pasākumus. Signe vienmēr bijusi impulsīvāka, bet Sanita – mierīgāka.
Bērni un mazbērni mūs apciemo, kopīgi nosvinam Ziemassvētkus un Lieldienas, gatavojam cienastus. Ikdienā abi ar Ojāru darbojamies ārā, veicam lauku darbus. Viņš purvā vāc dzērvenes, kaltē ābolus, es gatavoju ievārījumus. Agrāk gana daudz ceļoju.
