Fotogrāfijas komentēja Skaidrīte Freiberga (apprecējās 1973. gada 26. maijā),Ilga Krūze (1975. gada 23. augusts), Aiga Balandīna (1988. gada 30. jūlijs) un viņas vedējmāte Aija Akerfelde (1981. gada 14. novembris).
Mūsdienās jaunie pārsvarā grib precēties vasarā.
Skaidrīte: “Kad ar vīru sapazināmies, teicu: kāzas nekādā gadījumā rudenī vai ziemā, tikai pavasarī. Izvēlējāmies laiku, kad lecektī saauguši salātiņi, redīsi, vēl šis un tas. Mūsu laikā par kāzām vecākiem bija jāpasaka laikus, trīs mēnešus pirms datuma jāpiesakās “zagsā”.”
Aija: “Mums tikai divus mēnešus iepriekš. Lapiņu ar jaunā pāra vārdiem izlika Saldū, pie dēļa “zagsa” foajē. Bija tak tantes, kuras speciāli gāja skatīties, kuri sadomājuši kopā iet.”
Ilga: “Es termiņus neatceros, tik zinu, ka aprīlī pieteicāmies Tukuma “zagsā”, augustā apprecējāmies. Kāzas nosvinējām manā pusē, Vangažos.
Braucām pāri pusei Latvijas, lai sareģistrētos, tad atpakaļ uz Vangažiem svinēt. Tukumu izvēlējāmies, jo tur vīrs dzīvoja.”
Aijas: “Nu ja — “zagss” taču bija jāizvēlas viena vai otra dzīvesvietā.”
Ilga: “Pati biju no Rīgas rajona, tādēļ būtu jāiet uz nodaļu Lāčplēša ielā. Tas nemaz nelikās interesanti.”
Jums reģistrācijas ceremonija patika?
Aija: “Manā albumā var labi redzēt, kā nu bija.”
Ilga: “Re, tev krāsainas fotogrāfijas, manā laikā tādu vēl nebija…”
Aija: “Ieveda Saldus “zagsa” vecajā zālītē, parakstījāmies, vecāki blakus, pārējie viesi — nedaudz tālāk. Noskaitīja pantiņus, dziedāja, varbūt kaut ko nospēlēja, precīzi neatceros. Pēc tam ieveda mazā istabiņā iemalkot šampanieti.”
Skaidrīte: “Vedēji zālē mūs ieveda, bet ārā pa priekšu gājām mēs.”
Asprātīga un pamacoša sienas avīze Ilgas Krūzes kāzās. Foto: no Ilzes Krūzes albuma
Ko aicinājāt vedējos? Smukākos, runīgākos, varbūt bagātākos?
Aija: “Ošeniekos esmu ienācēja. Noklausījos, ka te svēta lieta krutsvecākiem iet vedējos. Uzrunājām Edgara krustmāti un krusttēvu.”
Skaidrīte: “Gribēju savu krustmāti, bet viņa nenāca tādēļ, ka visi viņas ievestie pāri šķiroties. Nebija variantu — izvēlējāmies kolhoza priekšsēdētāju Meļķertu un viņa sieviņu.
Kāzas bija ļoti skaistas, kopā noturējāmies nepilnus 50 gadus — līdz vīrs pie Dieva aizgāja.”
Ilga: “Sibīrijas dēļ mani radi bija izkaisīti, vīram arī nebija neviena, ko aicināt, tāpēc sarunājām vidusskolas klasesbiedrus. Abi gadu kā precējušies, ļoti jauni, bet kāzas novadīja brīnišķīgi. Tolaik cilvēki precējās jauni, man bija 22 gadi, skaitījās pavēlu.”
Aija: “Man — 20…”
Skaidrīte: “Man tikai 18, vīram — jau 30. Viņš lielījās, ka pats sev sievu izaudzinājis.”
Aiga: “Es arī biju jauna. Jūnijā nosvinēju vidusskolas izlaidumu, jūlijā — kāzas. Bija tā. Mācījos Saldus 1. vidusskolā un sapazinos ar meitenēm no laukiem. Mums, dažām pilsētniecēm, diskotēkas bija apnikušas, tāpēc braucām uz kolhozu ballēm. Satikām tikko no armijas pārnākušus čaļus, un — viss… Uģis man teica īsi: jāprecas! Iemesls laikam bija arī tas, ka sauca otrreiz armijā. Aija, vai atceries, kāpēc tā bija? Edgaru taču arī.”
Aija: “Teicām, ka iesauc partizānos, taču, ja pareizi atceros, tās bija rezervistu mācības.”
Aiga: “Ilgi nedomājot, aizgājām uz “zagsu” pieteikties. Tur jāsamaksā četri rubļi un cik tur kapeiku, bet mums naudas — necik. Aizņēmāmies no manas māsas.”
Skaidrīte: “Mēs draudzējānies ilgāk — kad man palika 16. Viņš bija kārtīgs un mani neaiztika, tajā laikā tas būtu bijis negods. Tiklīdz man palika 18, tā teica, ka precēs un vaļā nelaidīs. Vīra mamma mani ne sevišķi gribēja, bet mana mamma par mums priecājās.”
Ilga: “Man arī sanāca interesanti. Rīgas medskolā pirmajā dienā apsēdos pie meitenes no Tukuma, un beigās apprecēju viņas brāli. Līdz tam diez ko bieži netikāmies, attālums tomēr liels. Es biju pabeigusi skolu, viņš pēc diviem studiju gadiem Jelgavā paņēmis akadēmisko gadu. Spriedām, ka es strādāšu, bet viņš turpinās studijas.”
Aija: “27. maijā iepazināmies, sākām runāties un sadancoties, novembrī apprecējāmies.
Paši par kāzām nerunājām, vien augustā Edgara mamma izteicās, ka kāzām cūka izaugusi, teļš arī nopirkts. Atlika vien piekrist.”
Modīgs uzdevums 1981. gadā — Aija un Edgars Akerfeldi raksta viens otram vēstuli. Tās izlasītas vairākus gadus vēlāk. Foto: no Aijas Akerfeldes albuma
Kā iesākāt kopdzīvi?
Aiga: “Viesi laikam bija sarunājuši, kas ko gādās, jo ar dāvanām iekārtoju visu māju. Mums uzdāvināja istabas iekārtu, veļasmašīnu, tautiskos aizkarus, skaistu paklāju, traukus…”
Ilga: “Man bija ap 80 viesu, lielākā daļa dāvināja naudu. Pēc kāzām dzīvojām Tukumā, vīra vecāku mājas otrajā stāvā. Par kāzu naudu nopirkām sekciju, ledusskapi, klubkrēslus, dīvāns pašai bija. Gultasveļu un daudz ko citu iedeva vecāki.”
Skaidrīte: “Mums uzdāvināja gultu, skapi, galdu, krēslu, virtuves bufeti. Paši mammas mājas bēniņstāvā iztaisījām divas istabiņas un virtuvi. Tur piedzima visi bērni, bet, kad sāku strādāt, ciema centrā nopirkām mājiņu. Tajā joprojām dzīvoju.”
Aija: “Man pilsētā nesolīja neko vairāk par dienesta dzīvokli, bet Edžum kolhozā garantēja dzīvokli. Ko traktorists darītu pilsētā? Toties grāmatvedim darbs atradīsies arī laukos. Tā izlēmām par Ošeniekiem. Dzīvokli saņēmām nedēļu pirms kāzām. Viesi bija sačukstējušies, ko katrs dāvinās. Mums bija sagādāts pilnīgi viss.”
Līgava pie vērpjamā ratiņailgi noturējās kāzu klasikā. Attēlā Ilga Krūze. Foto: no Ilzes Krūzes albuma
Šajos laikos jaunais pāris par sadāvināto naudu sedz kāzu izdevumus.
Aija: “Gandrīz par visiem izdevumiem norēķinājās mūsu vecāki. Mana mammīte iedeva naudu arī gredzeniem. Interesanti, ka mums par tiem atmaksāja 200 rubļu, jo precējāmies pirmo reizi, un tā mums sanāca arī neliels melnbaltais televizors. Atceros, ka par taloniem varēja sagādāt arī pūru — noteiktu skaitu palagus, segas, dvieļus un līdzīgas mantas. Man pūrs bija sagādāts jau pirms tam.”
Skaidrīte: “Bez taloniem bija grūti kaut ko dabūt.
Man palika 13 vai 14 gadi, kad mamma teica: jāsāk taisīt pūrs. Ja man uzdāvināja dvielīti, uzreiz noliku pūram.
Diezgan daudz iegādājos par savu Ogres proftehniskās skolas stipendiju.”
Ilga: “Man par pūru bija citādāka izpratne. Gadu, varbūt divus pirms kāzām vīrs uztaisīja pūra lādi, tās vāku izrotāja ar dzintaru, un es to lādi taisīju pilnu. 22 gadu vecumā saadīju vecākiem, krustvecākiem, vedējiem un citiem viesiem cimdus, zeķes, izgatavoju sedziņu komplektus... Pēc mičošanas mani uzsēdināja uz lādes un ienesa zālē.”
Aiga: “Mūsu pūru salika abas mammas. Bijām jauni un tikai nupat sākuši kaut ko pelnīt.”
Skaidrīte: “Lepojos, ka pati nopirku arī vīram kāzu uzvalku, jo viņam bija tikai lēts un prasts darba uzvalks par 12 rubļiem. Arī pārējās kāzu drēbes nopirkām paši, izņemot audumu līgavas kleitai — to atsūtīja Amerikas tante. Ļoti gribēju garu mežģīņu kleitu un tādu dabūju. Pirms manis precējās māsa, tai vīrs noteica: neprecot vecu sievu, tāpēc kleitai jābūt īsai. Māsa savējo uzģērba arī uz manām kāzām, es savējo divas reizes pārkrāsoju un novalkāju.”
Aija: “Man bija līgavas kleita, jaunās sievas kleita, to uzģērbu uzreiz pēc mičošanas. Bija arī otrās dienas kleita.”
Nejauši izraudzīts brūtes pāris (pa kreisi) Skaidrītes Freibergas mičošanā, tas palika kopā uz mūžu.
Kā bija ar mielastu?
Skaidrīte: “Svinējām lauku mājās, lielā plēves nojumē. Divas dienas pirms kāzām no Saldus ieradās sarunāta saimniece un palika pa nakti. Pirmajā dienā sacepa saldumus, otrajā taisīja gaļas un pārējo, visu nolika pagrabā, un kāzu dienā atlika tikai sildīt un samizot kartupeļus. Alu gan kādas nedēļas iepriekš pataisīja, tēvam norūga ļoti garšīgs, tāpēc kāzām alu darīja tieši viņš. Par saimnieces palīdzēm un galdameitām sarunāja vietējās sievas.”
Ilga: “Mamma strādāja dzelzsbetona rūpnīcā, un kāzas svinējām tur. Bija sarunātas rūpnīcas ēdnīcas telpas un personāls, vīra vecāki apņēmās sagādāt gaļu, manējie — sarunāt telpas, pavārus un sakārtot nakšņošanas vietas. Mammas māsai bija liela saimniecība, viņa organizēja kartupeļus, pienu, krējumu. Viņa sagādāja arī aitu vai jēru otrās dienas šašlikam.”
Aija: “Mana saimniece bija mammas draudzene Olgastante, viņas meistarstiķis bija formā cepti gaļas zaķi.
Uz galda neuzlika nevienu nedekorētu šķīvi, katram bija kāda ciku caka.”
Aiga: “Es tik atceros, ka no Saldus atbrauca slavenā Renātestante. Viņa ar otru saimnieci iegāja garāžā, kur gari, gari galdi, aiztaisīja durvis un pašas tika galā ar kotletēm, karbonādēm, ribiņām, desām un pārējām gaļām, galvenais bija nemaisīties saimniecēm pa kājām.”
Skaidrīte: “Kāzu galdus apkalpoja saimniece un galdameitas, nākamās dienas brokastīs vēl nē, bet pusdienās pie galdiem lika saimniekot man. Pirmais darbs gan bija uzreiz pēc mičošanas — izdalīju viesiem kūku.”
Ilga: “Es otro dienu atceros, jo bija izdomāts interesants uzdevums. Vedēji ar drošku aizveda uz viesību vietu un lika man slaukt kazu. Līdz pat šai dienai to neprotu…”
Jaunās sievas prasmju tests 1975. gadā. Kad Ilgas Krūzes pārbaudījums ar kazas slaukšanu beidzās, lopu raudzīja nogādāt atpakaļ saimniekam. Foto: no Ilzes Krūzes albuma
Aiga: “Man kāzās lika vērpt ar ratiņu, bet Uģis lāpīja ķoci. Visādus uzdevumus izdomāja goda vārtos, mums bija 15. Vienā, piemēram, lika rādīt, kā sagulēt uz šaura sola.
Un vedēji katros vārtos maksāja, viņiem bagāžnieks pilns bija ar šņabi, liķieri, konfektēm.”
Skaidrīte: “Goda vārtus taisīja katrs, kam ienāca prātā, — kolēģi, draugi, ciema iedzīvotāji, reizēm arī svešie. Man bija 12, pirmie vārti jau uzreiz pie “zagsa” zāles.”
Ilga: “Mums pirmos goda vārtus sataisīja bērni — dejoja tautiskās dejas. Pārējie prātā nav palikuši, taču atceros, kā kāzu ballē ieradās čigāni. Kādreiz ļoti modē bija ciemiņiem piešķirt amatus — droporgs, kārtības sargs, līgavas sargs… Jautri!”
Skaidrīte: “Mani gribēja nozagt, bet nesanāca. Tad mēģināja vedējmāti, bet viņa ar kāju mašīnā iesita bukti, un “zagļi” atmeta ar roku.”
Aijas pavārgrāmata, viņas māsas sacerēti un ilustrēti joki par ģimenes dzīvi. Foto: no Aijas Akerfeldes albuma
Aija: “Kad Aiga precējās, modē nāca līgavas izpirkšanas. Viņas vietā sākumā izveda citu sievieti, līgavainis šo ne pa kam, lai dodot īsto.”
Skaidrīte: “Tā darīja arī tad, kad māsa precējās, mani piedāvāja viņas vietā.”
Aiga: “Jautri ir viesiem, jaunais pāris tak pārstresojies…”
Skaidrīte: “Biju ļoti satraukusies, atbrīvojos, līdzko kļuvu par pilntiesīgu sievu un pārradāmies mājās. Vairs vienā kāzu izdarībā nejutu bailes.”
