Jeļena, masiere

Man ļoti patīk sēņot. Sēņoju Tomes, Birzgales un Rembates puses mežos. Parasti lasu baravikas, apšu bekas, čigānietes, rudmieses, vilnīšus un citas sēnes. Ir savas zināmās vietas, bet gadās aizbraukt un secināt, ka mežs izzāģēts – tad jāmeklē jaunas. Sēņot sāku bērnībā kopā ar vecvecākiem. Tagad parasti dodos kopā ar kolēģi, reizēm ņemu līdzi meitu. Lielākais guvums bijuši kādi pieci spaiņi. Ir azarts – pielasi vienu spaini, bet zini, ka sēnes vēl palikušas, un ej pēc nākamā. Sēnes sālu, marinēju, saldēju, gatavoju salātus, ziemā no tām gatavoju zupas un mērces. Pirms Lieldienām vairāk nekā 40 dienas gavēju, un sēņu krājumi šajā laikā labi noder. Ikdienā strādāju ar cilvēkiem, tāpēc sēņošana man ir arī atpūta – mežā varu atslēgties no darba un pabūt mierā un klusumā.

Agris, dzīvo Ķekavā, pensionārs

Pirmo reizi sēņot gāju četru gadu vecumā kopā ar vecākiem. Kad iemācījos lasīt, man uzdāvināja sēņu grāmatu, ko ļoti nopietni izstudēju, tāpēc sēnes pazīstu labi. Šodien atradu piecas rudmieses, sviesta bekas, gailenes, bērzlapes, alksnenes neņēmu. Rudmiese ir pati garšīgākā sēne. To apsālu, apvārtu miltos un uz pannas eļļā apcepu. Sēņoju Daugmales mežos, bet Zvirgzdes mežus saucu par profesionālajiem mežiem – tur bez desmit litru spaiņa ārā nenāk. Baravikās braucu arī uz Kurzemi, starp Saldu un Kuldīgu, bet rudenī, kad dodos uz Lūžņu makšķerēt butes, pa dienu kāpās lasu rudmieses un priežu bekas. Man svarīgākais ir pats process – izstaigāt mežu, tas ir baigais fitness. Reizēm pielasām pilnus spaiņus, iekāpjam mašīnā, ar sievu saskatāmies un jau zinām, ka abi domājam vienu un to pašu: kam tās sēnes atdosim? Kad visas atdotas, priecīgi nopūšamies: fū, visas notīrītas! (Smejas.)

Iveta, dzīvo Ķegumā, plāno atvērt restorānu

Sēņošanas čempionāts Tomē man ir gada notikums. Mana dzimšanas diena ir 10. septembrī, un vairāk nekā 12 gadus to esmu svinējusi šeit – sanākam vismaz 20 cilvēki, ņemu līdzi kliņģeri un pēc pasākuma pasēžam. Visi gaida šo dienu – iespēju izrauties no mājām un pabūt dabā. Šogad čempionāts notiek agrāk, tāpēc dzimšanas dienu te nesvinu. Sēņoju reti, kādas trīs reizes gadā, parasti kopā ar vīru un bērnu. Vairāk patīk pastaigāties pa mežu un skatīties, kas tajā aug. Šogad čempionātā salasīju 950 gramus – mans līdz šim lielākais guvums, vārīšu zupu. Mana 87 gadus vecā ome par zelta vērtu uzskata mušmiri – gatavo no tām uzlējumu kompresēm un reizi gadā veselībai apēd nelielu gabaliņu. Pati mušmires neesmu ēdusi, bet viņas kompreses esmu izmantojusi.

Sandra, no Ķekavas, skolotāja

Sēņoju kopš bērnības – vectēvam bija zirga pajūgs, un rudeņos visa ģimene braucām sēņot uz Īles mežiem Dobeles pusē. Tagad sēņoju bieži, no jūnija līdz oktobra sākumam. Visvairāk man garšo rudmieses. Sēnes atrodu pat mājas zālienā, kur aug sviesta bekas, tās pagatavoju vakariņās, bet, kad gribas vairāk, braucu uz Ķeguma un Lilastes puses mežiem. Parasti sēņoju viena. Nomaldīties nebaidos, vienīgi no lāčiem mazliet bail. Man ir arī savas slepenās sēņu vietas, kā jau visiem latviešiem. Tomes čempionātā piedalos trešo reizi. Šodien atradu gailenes, priežu bekas, bērzlapes un vilnīšus. Īpaši priecājos par treknajām priežu rudmiesēm – bērnībā tādas neatceros, toreiz lasījām egļu rudmieses. Sēņošana man ir atpūta. Šogad salasīto lielākoties atdodu, jo ziemai vēl ir krājumi no pagājušā gada.