Koncertā satiksies populārās un rokmūzikas pārstāvji, šlāgermūzikas un estrādes meistari, dziesmu autori un mūziķi Andris Ābelīte, Andris Ērglis, Andris Skuja, Andris Kivičs, Andris Daņiļenko, Andris Zunde, Andris Baltacis un dziedošais aktieris Andris Bērziņš. Tik dažāds dalībnieku sastāvs festivālā sola arī plašu muzikālo amplitūdu – no roka un populārās mūzikas līdz estrādei, šlāgermūzikai un latgaliskām noskaņām
“Šis tiešām būs vakars, kurā vienu vārdu izdziedās astoņās ļoti dažādās balsīs. Astoņi Andri – astoņas balsis, astoņi muzikāli rokraksti, astoņas skatuves personības. Katram savs stāsts, savas dziesmas un sava publika, bet šajā vakarā mūs visus vienos viena vārda diena un viens īpašs koncerts,” teic koncerta dalībnieks – populārais mūziķis Andris Ābelīte.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Tā bija došanās uz meistarklasēm Norvēģijā ar skaidru apziņu, ka man nav pietiekami daudz resursu, lai normālā veidā sasniegtu galamērķi. Tomēr devos, jo biju gatavs meklēt risinājumus ceļā. Ceļojuma laikā man beidzās nauda, un kādā brīdī nācās vairākas stundas gaidīt uz ceļa, līdz izdevās sarunāt transportu uz nākamo pilsētu.
Ar laiku esmu sapratis vēl vienu lietu: arī vecums nav šķērslis. Tas vienkārši maina spēles noteikumus.
Dažreiz ekstrēmākais nav izdarīt kaut ko bīstamu. Ekstrēmākais ir apzināti izkāpt no komforta zonas, nezinot, kā tieši nonāksi līdz galamērķim, bet ticot, ka atradīsi veidu.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Tie, bez šaubām, ir saistīti ar abu manu dēlu piedzimšanu, un noteikti tieir vieni no nozīmīgākajiem un emocionāli spēcīgākajiem mirkļiem manā dzīvā. Tie ir brīži, kurus nav iespējams salīdzināt ar karjeras sasniegumiem, koncertiem vai jebkuru citu dzīves notikumu. Tajā mirklī vienkārši ļoti skaidri apzinies – ir piedzimis cilvēks, par kuru tu turpmāk būsi atbildīgs un kura dzīve tev vienmēr būs svarīga.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Interese par to, ko daru, skaidra apziņa par to, ko vēlos sasniegt, un konkrēts mērķis, kura īstenošana lielā mērā ir atkarīga no manis paša. Man ir svarīgi saprast, ko vēlos izdarīt, kāpēc to daru un cik tālu savu ieceri varu realizēt ar saviem spēkiem. Tieši iespēja ideju pārvērst reālā rezultātā mani visvairāk motivē. Jo skaidrāks ir mērķis un jo lielāka daļa no tā sasniegšanas ir manā kontrolē, jo lielāka ir mana motivācija to īstenot.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Tie sākas ar attieksmi pret sevi. Labā nozīmē es sevi nežēloju: no sevis prasu atbildību, precizitāti un spēju pašam sevi organizēt un disciplinēt. Man veselīga disciplīna nav par perfekti nodzīvotu dzīvi; tā ir par spēju uz sevi paļauties un apzināties, ka par savām izvēlēm un rezultātu galu galā esmu atbildīgs pats.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Manuprāt, ne vienmēr tas, ko citi uzskata par kaitīgu ieradumu, tāds ir arī pašam cilvēkam. Man, piemēram, ļoti bieži nepatīk atrasties skaļā, pārpildītā un intensīvā vidē; daudz labāk jūtos, pavadot laiku vienatnē, jo vienkārši labi jūtos savā telpā, un man ir nepieciešams laiks, kad varu būt ar savām domām. Taču tas nenozīmē, ka man nepatīk cilvēki vai sabiedrība. Tieši pretēji: kvalitatīva saruna, interesanti cilvēki un laba kompānija man var dot ļoti daudz baudas un iedvesmas.
Arī pārspīlēta paškritika ir viena no lietām, ar ko man pašam ir jāstrādā. Diezgan bieži pieķeru sevi pie tā, ka pārāk daudz analizēju – vai kaut ko pateicu pareizi, kā otrs cilvēks to uztvēra, ko viņš par mani padomās un vai mana rīcība no malas izskatījās tā, kā es pats to biju domājis.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Ar laiku esmu sapratis, kas man dzīvē patiešām ir vērtīgs, un viena no svarīgākajām lietām ir laiks. Aizvien vairāk domāju par to, kā savu laiku pavadu, kam to atdodu un vai tas, ko daru, man patiešām ir nozīmīgs. Negribas savu dzīvi iztērēt lietās, cilvēkos vai situācijās, kurām nav nekādas jēgas. Man šķiet svarīgi arī no citiem prasīt tādu pašu attieksmi. Respektēt vienam otra laiku. Ja cilvēks tev savu laiku velta, tad tas ir jāuztver ar cieņu – izmantot to kvalitatīvi, nevis bezjēdzīgi izšķērdēt. Jo laiks atšķiras no jebkura cita resursa. Naudu var nopelnīt vēlreiz, lietas var nopirkt no jauna, zaudētos resursus var atjaunot. Laiku – ne.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
“Voltera Mitija slepenā dzīve”. Tā ir viena no filmām, pie kurām gribas atgriezties, jo tā ļoti vienkārši atgādina par lietām, kuras ikdienā mēdzam aizmirst. Par to, ka dzīvi nevar visu laiku tikai plānot, analizēt un iztēloties — reizēm vienkārši ir jāiet un jāpiedzīvo. Īpaši tuva man ir filmas sajūta par drosmi izkāpt no ierastā, ļauties nezināmajam un izmantot iespējas, kas dzīvē parādās. Un arī doma par laiku – ka tas paiet neatkarīgi no tā, vai mēs to izmantojam vai tikai domājam par to, ko kādreiz varētu izdarīt. Tāpēc es šo filmu ieteiktu ne tikai kā labu stāstu, bet arī kā tādu mazu atgādinājumu sev pašam – nepalaist garām dzīvi, gaidot īsto brīdi. Dažreiz vienkārši jāsaņemas, jāiziet ārā no ierastā un jāiet pretī tam, kas vēl nav zināms.
Jūsu spontānākais, nepraktiskākais pirkums?
Droši vien tas ir bijis kāds vizuāli ļoti pievilcīgs apģērbs, ko ieraugu un vienkārši nodomāju: jā, šo es gribu. Tad atnāk sūtījums, to atveru un saprotu, ka neder ne pats apģērbs, ne izmērs, ne arī tas, kā es to savā iztēlē biju iedomājies. Šādos brīžos atkal saprotu, ka lietas tomēr ir vērts pirms pirkšanas nedaudz izpētīt: saprast, vai tās tiešām man ir vajadzīgas, vai tās man derēs un kā ar tām reāli sadzīvošu. Īpaši pērkot attālināti, vienmēr pastāv risks, ka lieta, kas pirmajā brīdī šķita ļoti vajadzīga, beigās vienkārši nogulēs skapī. Tāpēc šādi spontāni pirkumi man ir labs atgādinājums – tas, ka kaut kas man patīk, vēl nenozīmē, ka man to vajag.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Man šķiet, ka tas savā ziņā ir retorisks jautājums. Domāju, ka mēs dzīvojam tieši tajā laikā, kurā mums šobrīd ir jābūt. Šis laikmets, lai cik sarežģīts tas arī būtu, mums māca lietas, kas, iespējams, ir nepieciešamas tieši mums, – spēju pielāgoties, domāt kritiski, izvērtēt informāciju un pašiem pieņemt lēmumus. Man ir grūti idealizēt kādu citu laikmetu, jo par pagātni mēs lielā mērā spriežam pēc vēstures grāmatām, stāstiem un citiem materiāliem. Mēs nekad līdz galam nevaram zināt, kā būtu bijis tajā laikā dzīvot ikdienā, ar tā laika problēmām, ierobežojumiem un iespējām. Tālab es negribētu izvēlēties kādu citu laikmetu tikai tāpēc, ka tas no šodienas perspektīvas šķiet labāks vai romantiskāks.
