Viens no šīs komandas spilgtākajiem līderiem ir ķekavietis Nauris Miezis. Viņš ir viens no tikai diviem 3x3 basketbolistiem pasaulē (otrs ir viņa komandas biedrs Kārlis Pauls Lasmanis), kuri spējuši izcīnīt visus trīs nozīmīgākos titulus – kļūt gan par olimpiskajiem, gan par pasaules un Eiropas čempioniem. Aiz šiem panākumiem stāv daudzu gadu darbs, traumas, vilšanās un neatlaidība, kas galu galā vainagojusies ar vietu pasaules virsotnē.
Sarunā Nauris Miezis atklāj, kā izdevās sasniegt ilgi loloto mērķi un beidzot izcīnīt pasaules čempiona titulu. Viņš stāsta arī par komandas spēku un tā avotu, cilvēkiem, kuri palīdzējuši nonākt basketbolā, kā arī par iemesliem, kāpēc viņš pēc kārtējās lielās uzvaras vēl negrasās likt punktu sportista karjerai.
– Apsveicam ar lielisko panākumu! Olimpiskā un Eiropas čempiona titulam tagad pievienots arī pasaules čempiona gods, un Latvijas izlases sastāvā atrasts pēdējais trūkstošais puzles gabaliņš. Kādas ir sajūtas?
– Tās ir fantastiskas, patiešām superīgas. Beidzot smagais darbs ir atmaksājies. Ceļš līdz šim titulam nebija viegls, tāpēc prieks ir vēl lielāks.
– Izskatās, ka arī pati balva ir iespaidīga. Vai kauss ir smags?
– Tas ir diezgan liels gan pēc izmēriem, gan arī svara ziņā. Patiesībā rokas nogurst, ja ilgāk šī trofeja jātur.
– Kā tikāt sagaidīts mājās? Kad atgriezāties Latvijā pēc uzvaras olimpiskajās spēlēs, vesels pūlis drūzmējās lidostā, bet vēlāk ceļmalās stāvēja cilvēki un sveica jūs visā maršrutā līdz oficiālajai sagaidīšanas vietai. Kā bija šoreiz?
– Atšķirībā no olimpiādes pasaules čempionāts notika daudz tuvāk – Polijā –, un mēs nelidojām, bet atgriezāmies ar autobusu. Mūs sagaidīja pie “Daugavas” sporta nama. Lai gan šī satikšanās ar tuviniekiem un faniem notika darbdienas vidū, cilvēki bija atnākuši lielā skaitā – jaunieši, ģimenes, basketbola līdzjutēji. Valdīja ļoti silta un patīkama atmosfēra. Bija padomāts arī par muzikālu sveicienu – ar foršo dziesmu “Par savu zemi saukt” uzstājās Miks Galvanovskis. Cilvēki teica daudz labu vārdu, dāvināja ziedus un dažādas piemiņas lietas. Tas viss bija ļoti sirsnīgi.
Patiesībā labi, ka sagaidīšana neizvērtās pārāk gara, jo pirms tam deviņas stundas bijām pavadījuši autobusā un līdz ar to bijām diezgan noguruši. Taču viss bija ļoti jauki, un par to liels paldies.
– Droši vien jums personīgi notika sagaidīšana arī Ķekavā, par ko parūpējās novadnieki?
– Jā, protams. Sākotnēji bija plānots pasākumu rīkot stadionā, bet lietus dēļ vietu nācās mainīt. Sagaidīšana notika Ķekavas vidusskolas sporta kompleksa foajē pie peldbaseina. Viss tika operatīvi un teicami noorganizēts, tikšanās pasākums noritēja ļoti mājīgā un sirsnīgā gaisotnē. Ķekavieši vienmēr prot parūpēties par sirsnīgu uzņemšanu. Paldies viņiem par to!
– Un kā uz jūsu sen gaidīto panākumu reaģēja ģimene?
– Ar pašiem tuvākajiem sazinājos jau uzreiz pēc fināla – gan telefoniski, gan ar videozvanu. Tika pateikti visi svarīgākie un mīļākie vārdi, bija ļoti jauki, taču kārtīgi nosvinēt kopā ar tuviniekiem vēl nav sanācis. Uzreiz pēc pasaules čempionāta mūs sāka raut uz visām pusēm, un joprojām ir jābrauc uz intervijām, pasākumiem, bieži notiek dažādas tikšanās. Ceru, ka pēc kāda laika šis mediju lielās intereses vilnis nedaudz norimsies, un tad noteikti nosvinēsim ģimenes un draugu lokā – aiziesim uz kādu jauku vietu vakariņās un mierīgi atzīmēsim šo sasniegumu. Pagaidām tam vienkārši nav bijis laika.
Nauris Miezis demonstrē savas prasmes laukumā pasaules čempionāta fināla spēlē.
– Attiecībā uz mediju lielo uzmanību – droši vien katra diena šobrīd ir saplānota pa minūtēm?
– Tieši tā. Komandas menedžeris visu laiku zvana un jautā, vai man ir brīvs laiks, jo kāds vēlas interviju, cits mūs gaida ciemos, tāpēc kaut kur jāaizbrauc. Telefons ir patiešām karsts, jo mediju pārstāvji zvana nepārtraukti. Protams, visiem laiku atrast ir grūti. Ceru, ka cilvēki ir saprotoši. Cenšamies paspēt visur, bet laika limits ir ierobežots, mēs nevaram to pastiept garāku. Parasti šādos gadījumos pienākumus tikties ar žurnālistiem sadalām starp visiem četriem spēlētājiem, taču šobrīd situācija izveidojusies tāda, ka Latvijā esam palikuši tikai es un Kārlis Lasmanis. Zigmārs Raimo un Francis Lācis jau devušies prom, tāpēc sanāk, ka mēs ar Kārli divatā pārstāvam visu komandu. Darba apjoms ir milzīgs, un tas prasa arī daudz enerģijas.
– Cik smags bija šis ceļš līdz pasaules čempionu titulam?
– Ļoti sarežģīts. Pasaules kausa virsotni mēs mēģinājām sasniegt gandrīz desmit gadus, taču visu laiku kaut kā pietrūka, kaut kas nesanāca. Lai izcīnītu šo titulu, ir ieguldīts milzīgs darbs. Tam ziedots milzumdaudz laika, sviedru treniņos un, protams, nācies pārciest arī dažādas traumas. Tāpēc prieks šodien ir vēl lielāks. Beidzot mēs to esam izdarījuši.
– Kurā brīdī finālspēlē sapratāt, ka esat pasaules čempioni? Tikai pēc pēdējās svilpes?
– Nē, man šķiet, ka to varēja sajust jau nedaudz agrāk. Bija viens brīdis, kad mēs salauzām spēles gaitu. Līdz tam viss ritēja punkts punktā. Es tajā brīdī atrados uz soliņa, bet Francis, Zigmārs un Kārlis nospēlēja fantastisku posmu. Viņi pārņēma iniciatīvu, un mēs izvirzījāmies vadībā. Tajā mirklī man radās sajūta, ka vācieši ir salūzuši. Sapratu, ka Pasaules kausa tituls ir ļoti tuvu. Atlika tikai saglabāt aukstasinību un nospēlēt gudri līdz galam.
Nauris Miezis ar pasaules čempionāta galveno balvu rokās.
– Runājot par komandu, no malas šķiet, ka jūsu savstarpējā ķīmija ir unikāla. Kā izdodas to saglabāt tik daudzus gadus?
– Es pat neteiktu, ka komandas saspēle šoreiz bija ideāla jau no paša sākuma. Turnīra pirmajās spēlēs varēja redzēt, ka dažas sadarbības vēl mazliet pieklibo. Jāņem vērā, ka pirms tam visi spēlējām katrs savā klubā – Japānā, Ķīnā, Mongolijā. Pirms Pasaules kausa sākuma sabraucām kopā uz izlases treniņnometni, bet tā ilga tikai četras vai piecas dienas. Tas ir ļoti īss laiks, lai atkal saspēlētos. Tomēr turnīra gaitā mēs atradām savu ritmu un spēles atslēgu. Ar katru nākamo maču aizvien labāk sajutām cits citu, sameklējām vajadzīgos risinājumus, un tad jau spēle aizgāja pareizajās sliedēs. Par to noteikti jāpateicas trenerim Raimondam Feldmanim. Viņš ar savu redzējumu ir veidojis šo komandu un tās spēles zīmējumu. Mums atlika tikai visu realizēt laukumā. Domāju, ka ļoti liela daļa nopelnu par šo panākumu pienākas arī trenerim.
– Kā gadu gaitā ir mainījies jūsu skatījums uz līdera lomu komandā?
– Patiesībā ne pārāk daudz. Pirms pieciem, septiņiem vai astoņiem gadiem mēs ar Kārli jau bijām izteikti līderi. Toreiz izlasē startēja arī Edgars Krūmiņš un Agnis Čavars, kuri ļoti palīdzēja mums abiem. Tagad šo divu čaļu vietā komandā spēlē Zigmārs Raimo un Francis Lācis, taču daudzējādā ziņā viņi ir līdzīgi iepriekšējiem partneriem. Katram ir savi pienākumi un zināma loma. Mēs būtībā turpinām strādāt tāpat, kā to darījām iepriekšējos gados. Mums ar Kārli galvenais uzdevums ir vākt punktus un uzņemties iniciatīvu uzbrukumā.
Ja runājam par izteiktu līderi, tad tas vienmēr vairāk bijis Kārlis. Viņam šī loma ļoti labi padodas. Savukārt es mēģinu Kārlim palīdzēt – padarīt spēli vieglāku, izkārtot situācijas, kurās viņš var izmantot personīgās stiprākās īpašības, un vienlaikus cenšos pievienot arī savu ieguldījumu komandas panākumos.
– Vai jūs apsveica arī pirmais treneris Andris Eglītis?
– Protams. Viņš mani apsveic vienmēr, pēc ikviena panākuma. Turklāt viņš to dara ļoti īpašā, mazliet vecmodīgā veidā – ar īsziņu. Mūsdienās visi raksta “WhatsApp” vai sazinās ar videozvanu, bet mans pirmais treneris palicis uzticīgs vecajam stilam. Man tas vienmēr liek pasmaidīt. Mēs jau satikāmies klātienē, un es apsveicu arī viņu. Pateicoties tieši Andrim Eglītim, es nonācu basketbolā, bet viņa ieguldītais darbs ļāva man sasniegt tagadējos karjeras augstumus un iegūt visus šos lielos titulus. Es trenerim arī personīgi pateicu, ka bez viņa palīdzības nekā nebūtu, tāpēc esmu viņam mūžam pateicīgs.
– Kuriem cilvēkiem jūs visvairāk varat pateikties par to, ka nonācāt basketbolā un kļuvāt par tik labu basketbolistu, kāds esat tagad? Kā viss sākās un turpinājās?
– Mana ģimene vienmēr bijusi ļoti sportiska, tāpēc jautājums, kad arī es nonākšu sportā, acīmredzot bija tikai par laiku un vietu. Bērnībā izmēģināju vairākus sporta veidus, taču ļoti labi atceros dienu, kad viens mans draugs Ķekavā uzaicināja mani atnākt uz basketbola treniņu. Droši vien tieši viņš bija tas cilvēks, kurš mani pamudināja spert pirmo soli. Kad aizgāju uz nodarbību, iepazinos ar pirmo treneri Andri Eglīti, kurš man parādīja galvenās kustības, iemācīja basketbola pamatus, palīdzēja spert sākotnējos soļus un iedeva mīlestību pret šo sporta veidu.
Protams, liels paldies jāsaka arī trenerim Jānim Rimbeniekam, kurš uzņēmās rūpes par manu sportisko attīstību vēlāk. Šie abi treneri man vienmēr būs sirdī. Viņi man iemācīja ne tikai spēlēt basketbolu, bet arī kļūt par krietnu cilvēku. Par to es viņiem esmu ļoti pateicīgs.
– Cik gadu jums bija, kad pirmo reizi aizgājāt uz basketbola treniņu?
– Toreiz mācījos pirmajā klasē. Tātad – kādi septiņi vai astoņi gadi.
– Cilvēkiem bieži jautā, ko viņi savā dzīvē mainītu, ja varētu visu sākt no jauna. Kā būtu jūsu gadījumā?
– Ziniet, dzīvē jāpateicas arī veiksmei. Dažreiz svarīgi ir atrasties pareizajā vietā un laikā. Domāju, ka arī veiksmei manā stāstā ir bijusi sava loma. Bet, ja runājam par to, vai es kaut ko mainītu, tad mana atbilde ir – nē. Mana dzīve ir bijusi un arī turpinās kā neticams piedzīvojums, vienreizējs brauciens. Es to salīdzinātu ar amerikāņu kalniņiem. Esmu bijis gan dziļi apakšā, gan pašā virsotnē. Ir bijuši gan smagi brīži, gan fantastiski panākumi. Tas viss kopā veidojis unikālu dzīves ceļojumu, un tieši tāpēc es neko nevēlētos mainīt.
Vienīgais, ko dažreiz nožēloju, ir tas, ka sportam nācies ziedot ļoti daudz laika. Līdz ar to retāk ir sanācis būt kopā ar ģimeni un draugiem. Protams, gribētos viņiem veltīt vairāk uzmanības, tādēļ šajā jomā labprāt kaut ko pamainītu, bet apzinos, ka tas nav iespējams, jo profesionālajā sportā bieži vien jāizdara izvēle. Ir divi virzieni – sportista ceļš un ģimenes dzīve –, un atrast ideālu līdzsvaru nav viegli. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs savai ģimenei un draugiem par sapratni. Viņi zina, cik daudz man nozīmē sports, tāpēc nekad neliedz savu atbalstu un priecājas par maniem panākumiem.
– Droši vien nākamajā mācību gadā jūs aicinās arī uz Ķekavas skolām satikt skolēnus. Ko jūs viņiem gribētu pateikt, kādā veidā varētu iedvesmot jauno paaudzi?
– Mani joprojām diezgan bieži aicina uz skolām, augstskolām, semināriem un dažādiem pasākumiem. Reizēm lūdz uzstāties, vadīt lekcijas vai dalīties pieredzē par līderību un citām tēmām. Taču, godīgi sakot, es nekad neesmu bijis liels runātājs vai stāstītājs, šajā jomā nejūtos pārāk komfortabli. Es pēc savas būtības un rakstura vairāk esmu darītājs. Tāpēc diezgan bieži no došanās uz šādiem pasākumiem atsakos.
Tomēr, ja man jānosauc viena svarīga lieta, ko gribētu pateikt jauniešiem, tad tā ir pavisam vienkārša – nekad nepadoties. Dzīvē ir jācīnās līdz galam. Lai cik grūti būtu, nevajag nolaist rokas. Tas droši vien ir galvenais vēstījums, ko es gribētu nodot jaunajai paaudzei.
Nauris Miezis pēc atgriešanās Latvijā uzrunā sagaidītājus.
– Pēc triumfa Pasaules kausā esat teicis, ka nedomājat noslēgt karjeru. Vai tas joprojām ir spēkā?
– Žurnālistiem ļoti patīk uzdot šo jautājumu. Rodas iespaids, ka viņi domā – esmu kļuvis vecs un man pienācis laiks beigt spēlēt. Protams, es piekrītu, ka būtu skaisti noslēgt karjeru pēc šāda triumfa. Ar pasaules čempiona titulu, sporta vēsturē ierakstītu vārdu un sasniegumu, ka esam pirmā un pagaidām vienīgā komanda, kas izcīnījusi visus trīs lielos titulus. Tas tiešām būtu skaists stāsts. Taču man nāksies apbēdināt visus šādi domājošos – es turpināšu spēlēt, jo jūtos labi, esmu teicamā sportiskā formā un zinu, ka vēl varu spēlēt augstā līmenī. Galvenais ir saglabāt veselību. Esmu pārliecināts, ka vēl izcīnīšu arī citas lielās uzvaras.
– Kādi ir šīs vasaras plāni, kad mediju radītā ažiotāža nedaudz pierims?
– Basketbols jau neapstājas. Izlašu sezona pēc pasaules čempionāta ir noslēgusies, taču vēl gaida Eiropas čempionāts, kam būs jāgatavojas. Tāpat turpinās klubu sezona. Priekšā ir “Challenger” turnīri un pasaules tūres posmi. Pēc nedēļas [saruna notika 11. jūnijā, – I.N.] lidoju uz Mongoliju atpakaļ pie sava kluba, un turpināsim spēlēt FIBA turnīros. Nekas nav apstājies, darbs joprojām turpinās.
– Jūs minējāt, ka drīz jau dosieties prom. Tātad Ķekavā vēl kādu laiku tomēr būsiet sastopams?
– Jā, vēl aptuveni nedēļu būšu Latvijā, lai gan šis laiks nav pārāk mierīgs – vēl daudz ko jāpaspēj izdarīt. Darba un dažādu pienākumu ir vesela jūra, bet vismaz dažas dienas vēl pavadīšu mājās. Pēc tam jau patiešām jādodas prom.
– Pēc jūsu komandas triumfa Tokijas olimpiskajās spēlēs visā Latvijā tika izpirktas 3x3 basketbola bumbas. Vai šoreiz gaidāt līdzīgu efektu? Vai pasaules čempionu tituls atkal mudinās bērnus un jauniešus pievērsties šim sporta veidam?
– Laikā, kad izcīnījām olimpisko zeltu, 3x3 basketbols Latvijā vēl bija ļoti jauns sporta veids. Mēs sabiedrībā ienācām ar lielu blīkšķi, cilvēkiem tas šķita interesants un aizraujošs, tāpēc arī bumbas tika izpirktas ļoti ātri. Pa šiem gadiem situācija ir mainījusies. 3x3 basketbols Latvijā ir kļuvis ļoti populārs un atpazīstams. Vasarās notiek vesels lērums dažādu līmeņu turnīru, ir daudz spēlētāju, kuri specializējas tieši šajā basketbola disciplīnā. Tas vairs nav nekas jauns vai nezināms. Lielākajai daļai cilvēku, kas aktīvi nodarbojas ar basketbolu, mājās jau ir sava 3x3 basketbola bumba. Tāpēc nedomāju, ka pēc šī mūsu izcīnītā titula cilvēki skries uz veikaliem pirkt bumbas tāpat kā pēc olimpiskajām spēlēm. Drīzāk prieks ir par to, ka sports turpina augt un attīstīties un ka arvien vairāk cilvēku izvēlas būt aktīvi, tostarp spēlēt arī 3x3 basketbolu.
– Paldies par sirsnīgo sarunu! Lai izdodas gūt vēl daudz panākumu visaugstākajā līmenī!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
