- Mana dzimtā puse ir Vējava, un tā ir vieta, kurā piedzimst visi Vidzemes vēji - esmu par to pārliecināta. Tāpēc vējš ir mana stihija jebkādās izpausmēs. Bez vēja nevaru, man to ļoti vajag. Dzīvoju starp Dieva asarām un zemes smiekliem, ļaujos piedzīvojumiem, kādi vien iespējami. Mana piedzimšana arī ir piedzīvojums, - Mārīte sāk šķetināt savu dzīves kamolu.
- Pasaulē nācu 1949. gada aukstā 8. aprīļa rītā. Piedzimu pie “Jesperu" mājas stūra uz zirga ratiem, jo mammu nekur nepaspēja aizvest. Mani saņēma kaimiņiene Anna, kuru pēc gadiem pavadīju pēdējā gaitā. Tēvs mani ietinis seģenē, ātri ienesis istabā un ielicis ierītē, jo tur bija silts. Visi domāja, ka neizdzīvošu, jo “atskrēju" priekšlaicīgi.
Pirms laika nācu pasaulē tāpēc, ka 1949. gada 25. martā notika izsūtīšanas. Manu vectēvu, vecmammu un mammas vecāko māsu, kura arī tolaik dzīvoja “Jesperos", izsūtīja uz Sibīriju. Mammu dīvainā kārtā nepaņēma, varbūt tāpēc, ka viņa bija gaidībās? Palikt atļāva arī mammas vecākās māsas diviem vecākajiem bērniem, savukārt jaunāko viņas bērnu paņēma līdzi uz izsūtījuma vietu. Mammas lielo pārdzīvojumu dēļ es arī agrāk ierados šajā pasaulē.
Un saistībā ar deportācijām man tika iedots vārds Mārīte, kas savu vārda dienu svin 25. martā. Mani ir centušies saukt par Māru, bet mamma, to dzirdot, vienmēr dusmojās. Man nav nekādu pretenziju pret to, ka 25. martā – manā vārda dienā – jāizkar karogs ar sēru lentīti, jo es godinu un atceros savus vecvecākus.
Bērnība bija grūta, jo tas bija pēckara laiks, dzīvojām laukos, smagi strādājām. Mammas tēvs bija ciema padomes priekšsēdētājs vispirms Vestienā, pēc tam Jumurdā, bet pārticīga dzīve nebija. Bijām trīs bērni – es, mana māsa Mudīte un brālis Osvalds. Mamma mūs audzināja darbam un labām lietām, bija aizņemta darbā. Savu bērnību zināmā mērā vadījām savvaļā. Netālu no mājas bija liela smilšu bedre, kurā spēlējāmies. No rīta turp aizgājām, vakarā atnācām.
Tolaik mūsu rotaļlietas bija egļu čiekuriņi, pudeles – viss, ko varēja ieraudzīt mājās un dabā. Leļļu nebija; kad parādījās leļļu galviņas, mamma tās piešuva pašas izgatavotam rumpītim. Tās bija mūsu pirmās lellītes. Atminos, kā ar māsu meklējām maizes garoziņas skapīšos, ar šausmām atceros miltu biezputras un cukurbiešu ķīseli, ko mamma vārīja. Kolhoza laikā, kad kukurūza parādījās, to sasēja ap mūsu māju. Kad vālītes nogatavojās, mēs tās slepeni ēdām. Kolhoza laukos taču nedrīkstēja neko ņemt.
Tajā pašā laikā manas atmiņas par bērnību nav sliktas vai šausmīgas, jo bērniem prātā piedzīvojumi, daudz kas šķiet interesants un saistošs. Biju sapņotāja, man patika pusdienlaikā gulēt zem lielajiem kļavu kokiem un skatīties, kā saules zaķīši spēlējas lapotnēs. Pēc horoskopa esmu tipisks auns, bet nevis aita. Uzskatu sevi par pozitīvu romantiķi, nebiedrojos ar vaimanātājiem. Saku, ka nav nevis rožu bez ērkšķiem, bet gan ērkšķu bez rozēm. Ar tādu skatu vienmēr esmu gājusi pa dzīvi. Mums katram šai saulē tā ir tikai viena un, kā izrādās, nemaz tik gara nav.
Sirds aicinājums
Jau no mazām dienām Mārīte esot lielajā mājas istabā salikusi uz krēsliem lellītes un tās mācījusi, vadot stundu. No māsīcas ņemot piemēru, Mārīte agrā vecumā iemācījās lasīt – varbūt no tā radusies doma par vēlmi nākotnē strādāt skolotājas darbu.
- 1955. gadā, kad piedzima brālītis, no Vējavas pārcēlāmies uz Jumurdu. Tur sāku iet skolā kopā ar māsu. Tā bija brīnišķīga skola, atceros šos gadus ar ļoti pozitīvām emocijām. 1. klases skolotāja bija Ārija Rudzīte, toreiz 1. un 3. klase bija apvienotas, mācījās kopā. Tāpat 2. un 4. klase. Visus uzdevumus ātri izdarīju un sapratu, daudz ko iemācījos no vecāko klašu bērniem.
Man labi padevās sacerējumu rakstīšana un dzejoļu skaitīšana, tos deklamēju skolas pasākumos. Grāmatas, literatūra arī ļoti patika. Izlaidumā direktore teica: “Es ļoti gribēšu zināt, kas tu dzīvē būsi, sekošu līdzi." Atbildēju viņai, ka būšu skolotāja.
Pēc 8. klases beigšanas devos uz Ērgļu vidusskolu, kas tolaik bija ļoti izslavēta. Arī šajā izglītības iestādē strādāja brīnišķīgi skolotāji, tai skaitā direktore Nellija Ziediņa. Pēc padomju parauga vidusskolā bija jāmācās tikai divi gadi, un skolotāji vaimanāja, ko lai mums māca, kā lai trīs vidusskolas gadus mūsos “saliek" divu gadu laikā.
Beidzot vidusskolu, skaidri zināju, ka būšu skolotāja. Ērgļos strādāja brīnišķīga latviešu valodas skolotāja Alma Zaltāne, viņa mani uz to mudināja. Izdomāju, ka studēšu Liepājā. Bija bailes doties uz Rīgu, nešķita, ka tikšu galā. Mamma arī mani mudināja uz tālāku izglītošanos. Viņa bija lepna un neatkarīga sieviete, un mammai šķita, ka es Vējavā būšu pirmā ar augstāko izglītību. Iestājpārbaudījumos pietrūka viena punkta, un es netiku augstskolā.
Gadu pavadīju mājās, strādāju fermā. Arī mammas māsa turpat strādāja. Man spēka bija gana, visus lauku darbus pratu veikt jau no bērna kājas. Fermā buļļus katru mēnesi svēra un maksāja par dzīvsvara pieaugumu. Sapelnīju labu naudu skolai.
Nākamajā gadā devos uz augstskolu atkal. Tolaik kursēja lidmašīna, es lidoju uz Liepāju. Tiku uzņemta, mācījos nopietni. Ja universitātē mācīja vairāk “tīro" filoloģiju, tad Liepājā sagatavoja praktiskajam darbam skolā. Pēc augstskolas absolvēšanas 1971. gadā apprecējos un bija jāmeklē darbs. Esmu ekstrēmiste, taču tajā pašā laikā arī bailīga. Braucu uz Izglītības nodaļu, vīrs pavadīja. Viņš Madonu zināja, jo tolaik strādāja par autobusa šoferi. Izglītības nodaļas vadītājs piedāvāja divas skolas – Mētrienā un Liezērē. Nezināju nevienu.
Liezēres skola atklāta 1969. gadā, tā bija pavisam jauna. Netālu speciāli pedagogiem uzcelta daudzdzīvokļu māja. Tas mani vilināja, turklāt, paskatoties kartē, secināju, ka Ozoli, kur atradās skola, nav tālu no Vējavas. Tā nu piekritu strādāt Liezēres skolā. Mani sagaidīja skolotāja Velta Cīrulniece, izvadāja pa telpām, arī skolotāju istabā ieveda un parādīja skolotāju sarakstu. Tajā atradu Rasmas un Jāņa Ozoliņu vārdus. Viņi bija mani skolas biedri Ērgļos.
Kopā ar skolēniem aizvadītie gadi piepildījuši sirdi ar siltumu
Līdzpaņemtās atmiņas
Visus darba gadus Mārīte atceras ar prieku. Strādājot Liezēres pamatskolā viņai bijuši vairāk nekā 120 kolēģi. Gadu gaitā skolu vadījuši vienpadsmit direktori, un no katra Mārīte kaut ko aizguvusi vai iemācījusies. To pašu viņa saka par kolēģiem. Liels ir prieks, ka skolā kā pedagogi atgriezušies arī vairāki kādreizējie absolventi.
- Anda Līce ir rakstījusi, ka skolotāja profesija ir kā gūsts, un es tam piekrītu. Arī tad, kad skolotājs vairs nestrādā skolā, šis gūsts tomēr tevi tur tādā kā aplokā, no kā nevar tikt ārā. Un nevajag arī. Šis ir pozitīvs zīmogs. Mūžā esmu vadījusi ļoti daudz kāzu un arī pavadījusi cilvēkus pēdējā gaitā. Klausoties manī, daudzi teikuši – laikam esmu skolotāja, - teic Mārīte.
Garā darba mūža laikā viņa mācījusi dažādu paaudžu un laikmetu bērnus, un katrs laikmets, kā viņa saka, atstāj savu nospiedumu.
- Padomju gados daudz ko nedrīkstēja, nevarēja, bija jārunā pretī savai sirdsapziņai un jādara tas, kas tika uzspiests. Cik nu varējām un pratām, izvairījāmies no tā. Savulaik pieļāvu daudzas kļūdas, par kurām audzēkņiem esmu atvainojusies. Ir nepatīkami, ka rīkojos nepareizi un nepedagoģiski. Pateicoties tam, ko esmu iemācījusies no skolēniem, daudz ko pārvērtēju.
Salīdzinot mūsdienu bērnus ar tā laika skolēniem, nevar nepamanīt, ka mainījies disciplīnas jautājums, attieksme pret darbu un mācībām. Protams, izmaiņas redzamas un jūtamas arī vecāku attieksmē. Bieži domāju, vai viegli būt jaunam? Mūsdienu bērniem ir visādas iespējas – viņi var mācīties, ceļot, parādīt sevi sportā un citos novirzienos, kas Latvijā un pasaulē arī veiksmīgi tiek darīts, un es par to priecājos. Viņi var izteikt savu viedokli, bet tajā pašā laikā jaunībai ir arī smagā puse. Tehnoloģiju pārbagātība atstāj negatīvu ietekmi; ir viegli pieejamas narkotikas, alkohols, kas izraisa atkarības. Ne visiem jauniešiem pietiek spēka tam turēties pretī. Un vēl – bērniem ir jāļauj izbaudīt bērnību, jo tā paiet ļoti ātri. Mēs bieži vien viņus steidzinām, tādējādi liekot kļūt pieaugušiem ātrāk, nekā tam jānotiek.
Pirms diviem gadiem no Liezēres pārcēlos uz Ventspili, bet par brīnumu šajā pilsētā iedzīvojos ātri. Dzīvoju Pārventā, kas ir kluss rajons, esmu lasītāja bibliotēkā, līdzdarbojos senioru organizācijā, aktīvi apmeklēju koncertus un teātra izrādes. Kopš studiju laikiem nav iespējams aizmirst jūru, un tagad tā ir tepat blakus. Apkārt bērni un mazbērni, esmu jau vecvecmāmiņa septiņus mēnešus vecajai Kristiānai.
Ja man būtu jāpārceļas uz šejieni no dzimtajiem “Jesperiem", solis būtu daudz smagāks. Taču no Liezēres aiziet nebija tik grūti. Mans maks nekad nav bijis pilnāks par sirdi, un sirds pieņem to, kas ir jāpieņem.
