- Vispār jau esmu lizumiete, - iesāk Tekla Reinika. - Esmu vecākā meita sešu bērnu ģimenē. Vienmēr nācās kaut kādā ziņā atbildēt par mazākajiem, bet mums visiem kopā bija labi. Mamma bija laba saimniece, liela dziedātāja, diriģenta Staņislava Broka māsīca, ļoti mūs visus lutināja, audzināja un vēlējās, lai katram klātos labi. Viņa rūpējās, lai mēs visi izaugtu par kārtīgiem cilvēkiem, mācīja darba tikumu – visu izdarīt laikā un kārtīgi.
Viena māsa, tāpat kā es, nu jau ilgus gadus dzīvo Madonā, otra – Cesvainē, Mārīte gan diemžēl aizsaulē. Brāļi palikuši uz vietas Gulbenes pusē.
- Kā ceļi jūs atveda uz Madonu?
- 9. klasi beidzu Lizuma vidusskolā, bet tad nodega skolas internāts un vidusskolas klases likvidēja. Tad nu bija jādomā, ko darīt tālāk. Biju izlēmusi iet uz Bulduru dārzkopības tehnikumu, jo patika dārza darbi, bet skolas direktors Vilberts Pidiks atrunāja. Teica, lai eju uz Rīgas Pedagoģisko skolu. Tā nu aizgāju uz Rīgu. Paralēli mācībām turpināju izglītoties dažādos kursos – šūšanā, dejās, kulinārijā. Man vienmēr gribējās daudz ko iemācīties. Četrus gadus Rīgā mācījos. Grupa bija ļoti laba, kursa audzinātājs – lielisks.
Kad beidzu skolu, pēc sadales mani nosūtīja uz Madonas 1. bērnudārzu, bet tur, izrādījās, speciālistu nevajadzēja, un tā nonācu Madonas 2. bērnudārzā jeb tagadējā "Priedītē". Bērnudārzā nostrādāju 16 darbīgus gadus – sākumā biju audzinātāja, tad metodiķe, vēlāk - vadītāja, pēc tam pārgāju strādāt skolā par sākumskolas skolotāju. 27 gadus nostrādāju skolā. Vēl strādājot dārziņā, 1972. gadā, iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā neklātienē, jo paralēli darbam bērnudārzā aizvietoju latviešu valodas skolotāju 2.-4. klasei. Mācības pabeidzu Daugavpils Universitātē.
- Kā jums izdevās uzturēt labas attiecības ar bērniem skolā, jo tas tomēr ir mazliet atšķirīgi no darba dārziņā?
- Man ar bērniem vienmēr bijušas ļoti labas attiecības. Svarīgi ir pielāgoties bērnu līmenim, būt tādiem pašiem kā viņi un būt pieņemtiem. Bērni to jūt, un tad attiecības izdodas veidot draudzīgas. Bērniem ļoti patīk atraktīvas skolotājas. Svarīgi ir saglabāt priecīgu un aktīvu attieksmi, būt atvērtai pret bērniem un viņu interesēm, tad arī pašai ir prieks darboties un bērniem patīk.
- Vienmēr esat bijusi aktīva un sportiska. Kā sportiskās aktivitātes ienāca jūsu dzīvē, un kādi ir sirdij tuvākie sporta veidi?
- Sports manā dzīvē ienāca ļoti agri. Jau skolas laikā piedalījos dažādos treniņos, ko turpināju, arī mācoties Rīgā. Iesaistījos dažādos sporta veidos, tostarp nedaudz arī basketbolā. Interesanti, ka otrā basketbola komandā spēlēja arī Uļjana Semjonova. Man vēl tagad saglabājusies viņas dāvaniņa. Īpaši patika galda teniss un volejbols. Madonā turpināju nodarboties ar jau iemīļotajiem sporta veidiem. Ziemā klāt nāca arī slēpošana, stafetes, kas Madonā tik populāras. Smejos, ka uz treniņiem gāju pat tad, kad citi devās uz ballēm. Piedalījos arī rajona izlasē volejbolā un galda tenisā, esmu ieguvusi vairākas medaļas, tostarp arī republikas mēroga medaļu galda tenisā.
Sportojot arī iepazinos ar savu vīru Robertu. Esam kopā jau vairāk nekā 51 gadu. Pagājušajā gadā bērni sarīkoja skaistas zelta kāzu svinības.
Prieks, ka arī abi dēli, Renārs un Mārcis, nodarbojas ar sportu. Arī mazbērni spēlē volejbolu, galda tenisu. Renārs savulaik spēlēja regbiju. Kopīgi ar ģimeni skrien "Stirnu bukā". Viņiem patīk kustīgie sporta veidi.
Jā, visa mūsu ģimene ir sportiska – bērni un mazbērni iesaistās dažādos sporta veidos.
- Ar sportu esat uz "tu" arī pēc tam, kad beidzāt aktīvās darba gaitas, un turpināt to darīt par spīti visām veselības likstām. Turklāt darbojaties ne tikai pati, bet mudināt arī līdzcilvēkus būt aktīviem.
- Kad aizgāju pensijā, mani uzaicināja pensionāru biedrībā vadīt vingrošanas nodarbības. Pieņēmu uzaicinājumu, un tagad divreiz nedēļā esam sporta hallē, kur čakli vingrojam gan ar lielām un mazām bumbām, gumijām, nūjām, hantelēm utt.
Mēs ne tikai vingrojam, bet arī rīkojam dažādas nodarbības, sanākam kopā un aktīvi un draudzīgi pavadām laiku. Mūsu vingrošanas grupā esam apmēram divdesmit cilvēki. Atmosfēra ir ļoti draudzīga un atbalstoša, visi viens otru saprot un atbalsta, un grupā valda sirsnība. Daudzi saka, ka reizēm esot tā, ka negriboties nākt uz nodarbībām, bet pēc tam – ļoti laba sajūta. Arī svētku svinēšana ir neatņemama mūsu grupas sastāvdaļa – dzimšanas dienas, vārda dienas, Ziemassvētki tiek atzīmēti ar ballītēm, dažādām rotaļām, atrakcijām un kopīgām sarunām pie kafijas galda. Tāpat dažādos pasākumos piedalāmies ar dziesmām un spēlēm, braucam ekskursijās.
- Kas, pēc jūsu domām, ir pamatā tam, ka cilvēkam izdodas būt aktīvam arī seniora vecumā?
- Galvenais ir pašam gribēt būt aktīvam - neviens to tavā vietā neizdarīs. Vajag pārvarēt slinkumu, darīt to priekš sevis, jo tad arī veselība būs labāka. Svarīgi saprast, ka viss jādara pašam sev, nevis citu dēļ.
- Vai piekrītat, ka aktivitāte un kustība lielā mērā ir "ierakstīta gēnos" no vecākiem?
- Jā, daudz kas nāk no vecākiem. Mūsu mamma bija ļoti aktīva, vienmēr gribēja darboties, piedalījās pasākumos un dziedāšanā. Mēdza teikt, ja kādā sanākšanā vai goda reizē nebūs Klimonmātes, tad arī nekādas jautrības nebūs. Tēvs bija mierīgāks, bet no mammas laikam mums tad arī tā aktivitāte pārmantota.
- Jūs ne tikai vadāt vingrošanas nodarbības, bet arī dziedat, apmeklējat dažādus kultūras pasākumus, daudz lasāt. Vai tiešām, aizejot pelnītā atpūtā, laika kļuvis vairāk?
- Laika pensijā nemaz nav vairāk – vienmēr kaut kam tā pietrūkst, jo vienmēr ir ko darīt. Es arī kādreiz domāju, ka tad, kad būšu pensijā, man būs daudz laika, bet izrādās, ka visam laika tāpat nepietiek un vienmēr kaut kas jāpadara, kaut kas jāizdara. Agrāk dziedāju korī, tagad to aizstājis ansamblis pensionāru biedrībā. Joprojām patīk dārza darbi. Ne velti daudzi saka, ka pie mūsu daudzdzīvokļu mājas, kurā dzīvojam, esot skaistākais un zaļākais pagalms. Patīk virtuvē saimniekot, izmēģināt visādas receptes, lai pēc tam uzcienātu ne tikai savu ģimeni, bet arī kolēģus. Galvenais ir – gribēt darboties. Par dzīvi priecāties, ka jauna diena ir uzaususi, putniņi dzied, labi cilvēki satikti.
Možs un vesels
Pirms sāc vingrot, iesildies! Sāc ar dziļu un lēnu elpošanu, pastiepies. Vari soļot uz vietas, izapļo plecus, rotē gūžas, vēderu, puspietupienā – arī ceļgalus. Slodzi palielini pakāpeniski. Pievērs uzmanība ātrumam, ar kādu izpildi vingrojumus, - jo lēnāk tos veiksi, jo lielāka būs slodze, liksi muskuļiem strādāt precīzāk. Izvingrini arī pēdas dažādos veidos.
1. Stāvus, bumba priekšā lejā rokās. Cel bumbu pāri galvai līdz skaustam. Tad atgriezies sākuma stāvoklī.
2. Guli uz muguras, kājas saliektas 90° leņķī, kājas paceltas - apakšstilbi atrodas paralēli grīdai. Starp ceļiem bumba. Rokas pacel virs galvas. Izelpā saspied bumbu, bet plecus cel uz augšu, sasprindzinot presīti. Ar rokām sniedzies uz priekšu.
3. Balstā četrrāpus, bumba starp ceļgaliem. Izelpā iztaisno kājas un paliec balstā guļus. Bumbu joprojām noturi starp ceļgaliem. Tad gurnus virzi atpakaļ, bet ar rokām pastiepies uz priekšu, atbrīvojies.
4. Guļot uz sāna, atbalsties uz kreisās rokas apakšdelma. Labo kāju pārliec pāri kreisajai un ar ceļgalu atbalsties pret bumbu. Izelpā ar ceļgalu spied bumbu, bet kreiso kāju vienlaikus nedaudz pacel.
5. Guļus uz muguras, kājas plati, saliektas, vienas kājas cirksnī atrodas bumba. Šo kāju apļo desmit reizes uz vienu pusi, tad uz otru pusi, otra kāja paliek nekustīga. Mugura pie grīdas, vēdera muskuļi sasprindzināti.
6. Apsēdies un bumbu noturi starp ikru muskuļiem un augšstilbiem. Mugura nedrīkst būt izliekta. Izelpā lēnām saliecies un pamazām velies uz aizmuguri. Paripinies šurpu turpu, izmasē savu mugurkaulu. Ieteicams to veikt uz mīksta paklājiņa.
7. Uz muguras. Kājas saliektas, pēdas plecu platumā, bumba starp ceļgaliem. Izelpā saspied bumbu, ieelpā atbrīvojies.
8. Guļus uz sāna. Apakšējā kāja saliekta, augšējā taisna, bumba augšējās rokas plaukstā. Izelpā - augšējās rokas elkonis un augšējās kājas celis kopā, ieelpā – pastiepies ar kāju un roku prom no sevis.
9. Guļus uz sāna. Kājas saliektas ceļos. Bumba starp pēdām nedaudz saspiesta, pēdas atceltas no grīdas 10 cm augstumā. Izelpā augšējo celi izvērs uz augšu, ieelpā kopā.
10. Guļus uz vēdera. Rokas augšā virs galvas, kājas taisnas, rokās bumba, padod bumbu sev apkārt.
