Kā vēstīts draudzes pubicētajos materiālos, 1917. gadā Allažu koka baznīca, kuru kara laikā vācu armija izmantoja par zirgu stalli, atkāpjoties tika nodedzināta. Turpmākos deviņus gadus baznīcas vietā bija redzamas vien drupas – saglabājušies pamati un skurstenis. Šajā laikā draudze dievkalpojumus noturēja Mežmuižā, kur atradās arī skola, bet vēlāk – jaunajā Tautas namā.
Lēmumu par jaunas baznīcas celtniecību draudzes padome pieņēma 1923. gada 29. jūlijā. Šīs ieceres virzītājs bija tā laika Allažu draudzes mācītājs Ludvigs Ādolfs Bērziņš, bet baznīcas projektu izstrādāja arhitekts Pauls Kundziņš. Ēkā izmantoti latviešu etnogrāfiskās arhitektūras motīvi – jumta veidojums un telpas balstu konstrukcijas atgādina tradicionālo latviešu riju.
No 1924. līdz 1925. gadam tika gatavoti būvmateriāli – zāģēti baļķi, sagatavoti dēļi un koka konstrukcijas. Savukārt 1926. gada maijā inženiera Zālīša vadībā sākās baznīcas pamatu izbūve.
Pirmais baļķis baznīcai. No kreisās: pirmais – Verners Lenšs (“Austrumi”), otrais – Kārlis Kalniņš (“Lejas Brankas”), piektais – Jānis Kalniņš (“Lejas Brankas”), sestais – Augusts Rautenšilds (“Bračas”). Foto autors – nezināms. Foto varētu būt tapis 1925. gada ziemā.
Līdzekļu jaunā dievnama celtniecībai nebija pietiekami, tāpēc būvniecība kļuva par visas kopienas kopīgu darbu. Valsts projektam piešķīra 16 500 latu neatmaksājamu pabalstu, taču ar to nepietika. Allažu iedzīvotāji ziedoja naudu, kokmateriālus, granti, kaļķakmeni un citus būvniecībai nepieciešamos materiālus, bet daudzi strādāja bez atlīdzības.
Mežstrādnieka Plūma vadībā tika sagatavoti koki, kurus meža valde pārdeva par piektdaļu no to cenas. Netālu no baznīcas ieguva lielu grants daudzumu, kas pietika ne vien ēkas pamatiem, bet arī ceļam apkārt baznīcai. Plienakmeņi tika vesti no Ķaļķugravas, bet koplietošanas biedrības pašgājējs ar gateri sazāģēja baļķus nepieciešamajos izmēros, kurus talcinieki uzreiz sakrāva būvlaukumā.
Baznīcas pamatu būvēšana 1926. gadā. Foto autors - nezināms.
Vēsturisks brīdis pienāca 1926. gada 13. jūnijā, kad notika baznīcas pamatakmens iesvētīšanas ceremonija. To vadīja mācītājs F. Brēdermanis. Celtniecības darbi ritēja sekmīgi, taču lielākais izaicinājums bija sarežģītās konstrukcijas jumta izbūve. Tā kā trūka rasējumu un tehnisko risinājumu, darbu uzņēmās vietējais amatnieks Bormanis, kurš, konsultējoties ar arhitektu Paulu Kundziņu, veiksmīgi pabeidza jumta konstrukciju.
Toreiz Allažos nebija ne ceļamkrānu, ne citas smagās tehnikas, tādēļ jumta pacelšanai iedzīvotāji saziedoja aptuveni 100 kilogramus kaņepāju. No tiem Rīgas virvju fabrikā izgatavoja īpaši izturīgas virves, ar kuru palīdzību jumts tika uzcelts paredzētajā vietā. Pēc darbu pabeigšanas šīs virves tika sagrieztas gabalos un izsolītas, iegūtos līdzekļus novirzot baznīcas tālākai iekārtošanai.
Arī jumta segums tapa ar iedzīvotāju atbalstu. Tā kā naudas skārda iegādei nepietika, lielāko jumta daļu klāja ar koka skaidām, bet cinkotais skārds tika izmantots vien baznīcas tornim. Līdzekļus amatnieku darba apmaksai draudze vāca, rīkojot bazārus, loterijas un izsoles, kurās tika pārdoti iedzīvotāju saziedotie graudi, rokdarbi, mājlopi un citas vērtīgas mantas.
Šodien Allažu baznīca ir viens no pagasta atpazīstamākajiem simboliem. Tās vēsture ir stāsts ne tikai par dievnama celtniecību, bet arī par kopienas vienotību, neatlaidību un vēlmi pēc kara postījumiem atjaunot savu garīgo centru. Simtgades gadā draudze turpina iepazīstināt sabiedrību ar vēsturiskiem faktiem un fotogrāfijām, kas atklāj, kā tapa viens no nozīmīgākajiem Allažu kultūrvēsturiskajiem objektiem.
Attēlā redzama baznīcas jaunbūve. Foto autors – nezināms.
