No Ogres tehnikuma ceļš viņu aizvedis līdz Eindhovenas Dizaina akadēmijai (Design Academy Eindhoven), kur ierastās lekcijas lielā mērā aizstāj eksperimenti, darbnīcas un nemitīgs jautājums: kāpēc tu dari tieši tā? Studijas ārzemēs Martai devušas ne tikai profesionālu pieredzi, bet arī iespēju kļūt patstāvīgākai un labāk iepazīt pašai sevi.

Martas ceļš dizainā sākās Ogres tehnikumā, kur pēc pamatskolas viņa izvēlējās apgūt dizainera asistenta profesiju. Paralēli profesionālajai izglītībai viņa apguva arī Starptautiskā Bakalaurāta Karjeras izglītības programmu (IBCP). Tagad, studējot Nīderlandē, Marta īpaši novērtē tehnikumā iegūtās grafiskā dizaina pamatprasmes. Jaunajās studijās tās noder ik uz soļa – jāfotografē un jādokumentē projekti, jāveido procesa grāmatas, jāizkārto attēli un teksts, jānoformē un jāprezentē paveiktais.

Nozīmīga tehnikuma laika pieredze bija arī divi “Erasmus+” braucieni – vispirms uz Portugāli, bet ceturtajā kursā uz Spāniju. Abās valstīs Marta praktizējās uzņēmumos, taču par lielāko ieguvumu uzskata citas kultūras iepazīšanu, patstāvību un interesi par pasauli. Pēc brauciena uz Portugāli Marta vēl nedomāja par dzīvi ārpus Latvijas, taču Spānijā šī iespēja pirmo reizi sāka šķist reāla. Otrais brauciens sakrita ar ceturto kursu, kad tuvojās tehnikuma absolvēšana un bija jāizlemj, ko darīt tālāk. Pieredze ārzemēs sēja pārliecību, ka citā valstī var ne tikai viesoties, bet arī dzīvot, mācīties un justies labi.

Pabeidzot Ogres tehnikumu, Marta vēl nevarēja precīzi pateikt, ko dizainā vēlas darīt, taču bija sapratusi, ko nevēlas.

Tā vietā, lai Latvijā turpinātu izglītību grafikas dizainā, Marta meklēja studiju programmu, kas ļautu dizainu iepazīt daudz plašāk un no cita skatpunkta. Tā kā pašai bija grūti orientēties plašajā ārvalstu augstskolu piedāvājumā, viņa vērsās pie konsultantes, kura palīdzēja piemeklēt skolas, izvērtējot gan Martas iepriekš iegūto profesionālo izglītību un uzņemšanas prasības, gan studiju valodu un izmaksas.

Sākumā iespēju šķita daudz – Marta skatījās uz Īriju, Skotiju, Vāciju, Dāniju, Beļģiju, Somiju un Nīderlandi. Taču, sākot pētīt konkrētas programmas, loks strauji sašaurinājās. Vienviet studijas bija pārāk dārgas, citviet vajadzēja vietējās valodas zināšanas, vēl citur nebija programmas, kas Martu patiešām uzrunātu.

Īpaši viņai patika Ālto Universitāte (Aalto University) Somijā – Marta augstskolai jau bija sekojusi sociālajos tīklos, un tur studēja arī viņas paziņa. Taču brīdī, kad pēc “Erasmus+” prakses Spānijā viņa nopietni ķērās pie augstskolas izvēles, pieteikšanās Ālto jau bija nokavēta.

Viens no Martas iestājdarbiem Eindhovenas Dizaina akadēmijā – medus burkas dizains, kas balstīts idejā, ka bišu skaita samazināšanās dēļ dabisks medus pēc simt gadiem varētu kļūt par retu un īpaši vērtīgu produktu.

Ceļš līdz akadēmijai Eindhovenā

Nīderlandē Marta pieteicās divās skolās. Hāgas Karalisko mākslas akadēmiju (Royal Academy of Art) viņai bija ieteicis Ogres tehnikuma skolotājs Edgars Atslans, kurš pats tur bija studējis, savukārt Eindhovenas Dizaina akadēmiju ieteica skolotāja Dace Runča, kura Martu bija mācījusi četrus gadus. Viņa uzskatīja, ka tieši Eindhovenas akadēmijas pieeja Martai varētu būt piemērotāka – plašāka, praktiskāka un ne tik izteikti orientēta uz vienu dizaina specializāciju. 

Iestāšanās Eindhovenas Dizaina akadēmijā neaprobežojās ar dokumentu iesniegšanu – bija jāizpilda vairāki radošie uzdevumi un jāsagatavo portfolio, turklāt būtisks bija ne tikai gala rezultāts, bet arī ideja un ceļš līdz tai. Viens uzdevums bija obligāts, bet no pieciem citiem varēja izvēlēties divus. Obligātajā uzdevumā bija jāizveido sava veida mājvieta jeb patvērums gulēšanai. Marta to veidoja no mājās pieejamajiem materiāliem, tēva būvniecības materiālu pārpalikumiem – veciem stikla logiem, bruģa, koka paletēm.

Sākotnēji, iedvesmojoties no Zemessardzē iegūtās pieredzes, viņa bija iecerējusi praktisku patvērumu, ko varētu uzbūvēt mežā starp kokiem, tomēr gala variantā vairāk pievērsās idejai un vizuālajam risinājumam. Savukārt vienā no izvēles uzdevumiem bija jāizdomā objekts, kas pēc simt gadiem cilvēkiem varētu šķist īpašs vai pārsteidzošs. Viņa izpētīja ar bišu izzušanu saistītos riskus un izveidoja medus burkas etiķeti, iztēlojoties laiku, kad ikdienā, iespējams, būs pieejams sintētiski radīts medus, bet īstais kļūs par vērtību.

Grafikas izpildījums Martai jau bija pazīstams no tehnikuma, taču šoreiz daudz svarīgāks bija pamatojums – kāpēc izvēlēts tieši šāds objekts un kā līdz idejai nonākts. Atsevišķs nosacījums bija angļu valodas zināšanu apliecināšana. Ar Ogres tehnikumā iegūto izglītības dokumentu nepietika, tādēļ bija jākārto starptautiski atzīts valodas eksāmens. Viņa izvēlējās IELTS, kurā tiek pārbaudīta klausīšanās, lasīšana, rakstīšana un runāšana.

Gatavojoties šim eksāmenam, Marta apmeklēja privātstundas, īpaši trenējot sarunvalodu, intensīvi apguva arī paša eksāmena specifiku. Marta šajā valodas eksāmenā ieguva 6,5 punktus (no prasītajiem 6) jeb aptuveni B2 līmeni, kas bija pietiekami, lai izpildītu Eindhovenas Dizaina akadēmijas prasības.

Pēc radošo darbu un portfolio izvērtēšanas sekoja arī intervija angļu valodā, kurā bija jāiepazīstina ar sevi, jāstāsta par iesniegtajiem darbiem, savām idejām un motivāciju. Hāgas Karaliskajā mākslas akadēmijā Martu neuzņēma, toties no Eindhovenas pienāca pozitīva atbilde – atlase bija izturēta, un viņa ieguva vietu akadēmijā.

Tiesa, studiju vieta tiek nodrošināta uz vienu gadu – lai turpinātu mācības nākamajā kursā, studentam sekmīgi jāizpilda visas attiecīgā studiju gada prasības.

Pēc ziņas par uzņemšanu Eindhovenas Dizaina akadēmijā sākās praktiskā gatavošanās – dokumentu kārtošana un dzīvesvietas meklējumi. Tos Marta sāka salīdzinoši vēlu, tikai jūlijā, galvenokārt “Facebook” un “WhatsApp” grupās. Atsaucās Nīderlandē dzīvojoša latviete Linda, kurai bija māja Helmondā, netālu no Eindhovenas, un piedāvāja brīvu istabu par 650 eiro mēnesī.

Marta Nīderlandē ieradās jau augusta vidū, lai līdz studiju sākumam pagūtu iejusties jaunajā vidē. Pirmā dzīvesvieta izrādījās veiksmīga – kā pati saka, no vienas ģimenes viņa nonāca citā. Turklāt drīz pēc Martas ierašanās saimnieki uz divām nedēļām devās atvaļinājumā, atstājot viņas pārziņā māju, suni un kaķi. Tas palīdzēja ātri aprast ar jauno ikdienu, un līdz studiju sākumam svešā vide jau bija kļuvusi mazliet pazīstamāka.

Pirmā mācību gada noslēgums Eindhovenā – kopā ar studiju biedreni Unu Fae no Īrijas. Studijas ilga līdz pat jūnija beigām, tāpēc Jāņu vakaru Marta šoreiz pavadīja Nīderlandē. Skolas atvadu pasākumā studenti dabā izstādīja gada laikā tapušos darbus, bet Marta draugiem ierādīja arī latvisku prasmi – kā pīt ziedu vainagus.

Dzīve jaunajā vidē 

Bet pirmā iepazīšanās ar jauno skolu sākās vēl pirms pārcelšanās – “Zoom” tikšanās reizēs topošajiem studentiem stāstīja gan par skolu, gan gluži praktiskām lietām, sākot no dzīvesvietas meklēšanas un beidzot ar krāpniecības riskiem. Nedēļu pirms studiju sākuma notika vecāko kursu studentu rīkota iepazīšanās nedēļa jeb intro camp ar spēlēm, kopīgām aktivitātēm un pasākumiem, bet pirmās mācību dienas akadēmijā vairāk bija veltītas tam, lai iepazītu skolu, tās telpas, cilvēkus un studiju kārtību, nevis uzreiz mestos mācību darbos.

Jau drīz Martai nācās no jauna meklēt dzīvesvietu – Helmondas mājas saimnieki nolēma pārcelties, tāpēc arī viņai bija jāmeklē cits mājoklis. Tas izrādījās viens no sarežģītākajiem studentu dzīves jautājumiem Nīderlandē. Ar mājokļu meklēšanas biroja palīdzību Marta atrada dzīvokli un par otru īrnieci sameklēja studenti no Zviedrijas. Taču izmaksas izrādījās pārāk augstas, tāpēc meklējumus nācās turpināt. Martā viņa pārcēlās uz studentu māju netālu no Eindhovenas centra, kur dzīvo joprojām.

Studiju sākumā jaunieši vispirms iepazina cits citu un dažādās kultūras, jo skolā ir izteikti starptautiska vide – aptuveni 70 procenti bakalaura studentu ir no ārvalstīm, bet kopumā akadēmijā mācās vairāk nekā 700 studentu no vairāk nekā 40 valstīm. Viens no pirmajiem uzdevumiem bija iepazīstināt pārējos ar kaut ko savai valstij raksturīgu, tostarp tradicionālo ēdienu. Arī vēlāk ēdiens kļuva par vienu no veidiem, kā draugu lokā iepazīt citam cita kultūru – tiekoties mājās, studenti mēdz gatavot kopā un izmēģināt dažādu valstu ēdienus.

Pašu nīderlandiešu virtuvi Marta neuzskata par īpaši izteiksmīgu, toties viņu pārsteigusi plašā veģetāro ēdienu izvēle. Īpaši iegaršojies falafels – nelielas ceptas bumbiņas, ko parasti gatavo no turku zirņiem vai pupām, pievienojot zaļumus un garšvielas. Latvijas ēdiena gan īpaši nepietrūkst – Marta smejas, ka no rasola un šašlika var arī mazliet atpūsties. Daudz vairāk viņa ilgojas pēc ģimenes un Latvijas dabas – mežiem, plašuma un vietām, kur apkārt nav cilvēku.

Eindhovena pēc Nīderlandes mērogiem nav milzīga pilsēta, tomēr cilvēku ir daudz. Ir parki un zaļās teritorijas, bet Martai tie šķiet izplānoti, ierīkoti, cilvēka veidoti.

“Viņi tās vietas sauc par mežiem, bet man tas galīgi nav mežs. Visur jūtams cilvēka pieskāriens,” novērojusi Marta.

Tieši esot prom, viņa novērtē, cik liela vērtība Latvijā ir iespēja vienkārši ieiet mežā un palikt vienam.

No metināšanas līdz robotikai

Drīz pēc iepazīšanās skolā sākās intensīvs studiju darbs. Pirmais gads sadalīts blokos, kuros priekšmeti un darba veidi strauji mainās, ļaujot izmēģināt pēc iespējas plašāku dizaina jomu, materiālu un tehniku klāstu – darbu ar koku un metālu, keramiku, tekstilu, plastmasu, zīmēšanu, krāsu mācību, 3D modelēšanu, skaņas dizainu, UI/UX jeb lietotāja saskarnes un pieredzes dizainu, kā arī robotiku. Teorētisku lekciju un pierakstu ir salīdzinoši maz – lielākā daļa mācīšanās notiek darbnīcās, pašiem darot, eksperimentējot un meklējot risinājumus.

Metināšanas process skolas darbnīcā. Strādājot pie metāla krēsla dizaina, Marta apguva metināšanu un dažādus metāla savienošanas paņēmienus.

Metāla darbnīcā Marta iemācījās metināt un iepazina dažādus metāla savienošanas paņēmienus, bet gala uzdevums bija izgatavot krēslu. Ar gatavu skici sākt nedrīkstēja – vispirms bija jāveic aptuveni desmit eksperimenti ar materiālu, jāizraugās trīs interesantākie, tie jāattīsta un tikai pamazām jānonāk līdz gala objektam. Reizēm darbs ievilcies līdz vēlam vakaram – Marta atceras, ka krēslu skolā nereti metinājusi pat līdz desmitiem vakarā.

Īpaši viņai iepatikusies keramika, kur viens no spilgtākajiem uzdevumiem bija tējkannas izveide. Studenti pētīja tējkannas uzbūvi un ergonomiku: korpusu, vāku, rokturi, snīpi, lietošanas un tīrīšanas ērtumu. Tad meklēja dažādus sadzīves priekšmetus, kuru formas varētu izmantot topošajā darbā. Marta izvēlējās mazu pīlīti un bundžu, citi studenti – kurpi, lelles roku un citus priekšmetus. No tiem gatavoja ģipša veidnes, apgūstot vienas, divu un vairāku daļu formu veidošanu, un eksperimentējot pamazām nonāca līdz savam tējkannas risinājumam.

Metināšanas darba rezultāts – Martas radītais metāla krēsls. Pirms nonākt līdz gala formai, bija jāeksperimentē ar materiālu un dažādiem tā savienošanas paņēmieniem, darba gaitā apgūstot arī metināšanu.

Martai tas atklāja pavisam citu darba veidu – nevis vispirms izdomāt gala objektu un pēc tam to izgatavot, bet ļaut idejai un formai rasties pašā darba procesā. Plastmasas nodarbībās studenti izmēģināja veidot bioplastmasu, silikonu, epoksīdu un citus materiālus, krāsu mācībā veidoja toņu pārejas, tekstilā strādāja ar audumiem, savukārt robotikā programmēja nelielas ierīces, kas var kustēties, kaut ko pārvietot vai radīt skaņu.

Tieši iespēja tik īsā laikā izmēģināt ļoti atšķirīgus materiālus Martai palīdzējusi labāk saprast pašai savas intereses. Pēc četriem gadiem, kas Ogres tehnikumā lielākoties bija saistīti ar grafisko un digitālo dizainu, šeit viņa atklāja, ka ļoti patīk radīt ar rokām. 

2D formu izpētes uzdevums.  Martai bija intuitīvi jāatrod formas izejas punkti un jāiztēlojas, kā varētu izskatīties tās otra puse. Darbs tapa, paļaujoties uz sajūtu un eksperimentējot ar formas turpinājumu.

Būtiska atšķirība no iepriekšējās mācību pieredzes ir uzsvars uz procesu, nevis tikai gala rezultātu. Nepietiek radīt veiksmīgu priekšmetu – ir jāpamato sava iecere, jāparāda eksperimenti un arī neveiksmes, tāpēc viss process tiek dokumentēts, veidotas procesa grāmatas un prezentācijas. Akadēmijas principu learning through making jeb mācīšanos darot Marta apguvusi arī pati – bijis grūti atteikties no vēlmes jau iepriekš zināt, kādam jābūt gala darbam, taču pamazām viņa iemācījusies vairāk uzticēties procesam un pieņemt arī kļūdas kā daļu no tā.

Studijas ir intensīvas – tikko iepazīts viens materiāls vai tehnika, jau jāķeras pie nākamā. Pirmo gadu dēvē par Fundamentals jeb pamatu gadu, kurā studenti izmēģina pēc iespējas plašāku dizaina jomu un tehniku klāstu. Turpmākajos semestros izvēle sašaurinās un students arvien vairāk var pievērsties tam, kas viņu patiešām saista.

Ik pēc divām nedēļām Marta ar dažādu kursu studentiem tiekas refleksijas grupā, kur pārrunā dažādus jautājumus, piemēram, ilgtspējīgu dizainu, valodu vai studiju grūtībām, taču diskusijas var aizvest arī pavisam citās tēmās. Marta ievērojusi, ka daudziem viņas studiju biedriem piemīt liela zinātkāre – viņi bieži jautā “kāpēc?” arī par lietām, kas varētu šķist pašsaprotamas. Tas pamazām mainījis arī viņas domāšanu, mudinot vairāk iedziļināties, formulēt savu viedokli un pamatot, kāpēc kaut ko dara tieši tā.

Dzīvojot Eindhovenā, Marta iepazinusi arī Nīderlandes velokultūru. Lai gan viņa ir zinājusi, ka holandieši daudz pārvietojas ar velosipēdiem, nav gaidījusi, cik būtiska ikdienas daļa tie šeit ir – ar tiem brauc uz skolu, darbu un izklaidēties, pārvadā bērnus un pat suņus. Vietējiem nereti pieder vairāki velosipēdi – viens ikdienai, cits garākiem izbraucieniem, vēl kāds izklaidei, kura pazušana nebūtu tik sāpīga.

Un velosipēdi te pazūd bieži – arī Martai pirmais jau nozagts, bet nākamais prasa regulāru remontu. Marta smejoties saka, ka Nīderlandē velosipēdu noteikti ir daudz vairāk nekā cilvēku.

Bet viņa apguvusi vēl vienu prasmi, kas dizaina studiju programmā nav iekļauta, – velosipēda remontēšanu.

Svarīgākais – tava paša izvēle 

Martas tuvāko draugu lokā ir aptuveni astoņi cilvēki – studenti no ASV, Īrijas, Itālijas, Nīderlandes, Vācijas un Šveices. Ārpus studijām viņi rīko spēļu un pužļu likšanas vakarus, gatavo ēdienu, atzīmē svētkus, piektdienās mēdz iet mētāt šautriņas. Kopā paguvuši doties izbraucienos pa Nīderlandi, arī uz Itāliju, Šveici un Vāciju, un apciemojuši kursabiedrus viņu mājās.

Taču dažādās kultūras nozīmē arī dažādus raksturus, humoru un priekšstatus. Vienā kultūrā draudzību izrāda ar jokiem, kas citas kultūras pārstāvim var šķist aizvainojoši. Viens no lielākajiem izaicinājumiem šajā saskarsmē Martai bija iemācīties formulēt pašai savu viedokli. Par daudzām starptautiskā vidē apspriestām tēmām viņa Latvijā nekad nebija nopietni domājusi. Tagad nācās meklēt informāciju, diskutēt, reizēm atzīt: šo es nezinu. Un pieņemt, ka nezināšana nav katastrofa.

“Savā ziņā šis gads Nīderlandē man kļuvis arī par tādu kā identitātes skolu.

Bieži esmu sev jautājusi: kas es esmu kā cilvēks, kā sieviete un dizainere, kas man ir svarīgs un kāds ir mans pašas redzējums par pasauli?” atklāj Marta.

Īpaši spilgta pieredze aizvadītajā gadā bijis izstādes apmeklējums Helmondā, kur Marta iepazinusies ar mākslinieci un pilsētas biškopi Alesandru Skaloru (Alessandra Scalora). Biškopība ir būtiska viņas radošās prakses daļa – māksliniece savos darbos izmanto bišu vasku un ziedputekšņus, tostarp dabisku pigmentu iegūšanai, un iedvesmu rod bišu pasaulē.

Alesandras Skaloras darbs, kurā māksliniece un biškope radošajā procesā izmanto ar bišu pasauli saistītus dabiskus materiālus un pigmentus. Tieši viņas darbi Martai parādīja, kā personīgu aizraušanos – biškopību – var apvienot ar mākslu un dizainu.

Martu šī tikšanās ļoti uzrunājusi īpaši, jo arī viņu pašu interesē biškopība. Pirms tam bites un dizains, viņas izpratnē, bija divas atsevišķas pasaules, bet Skaloras darbi parādījuši, kā personīga aizraušanās var kļūt par pamatu mākslai un savai radošajai praksei. No šīs tikšanās Marta aizguvusi arī neirografikas zīmēšanu, ko tagad izmanto kā nomierinošu, gandrīz meditatīvu nodarbi intensīvajā studiju ikdienā.

Pēc pirmā studiju gada Marta vēl nevar nosaukt vienu konkrētu dizaina virzienu, kuram gribētu sekot. Toties arvien skaidrāk saprot, ka viņu saista praktiska radīšana, darbs ar materiālu un vēlme nonākt pie jēgpilna rezultāta.

“Es sapratu, ka fizisks darbs man dod lielāku gandarījumu nekā digitāls,” viņa saka.

Marta nevēlas radīt objektu tikai tāpēc, ka tāds ir uzdevums, un pēc tam radītais paliks nevajadzīgs. Daudz interesantāka viņai šķiet iespēja atrast savu tēmu vai aizraušanos un no tās izaudzēt radošo praksi – līdzīgi kā izstādē sastaptajai māksliniecei, kurai par šādu sākumpunktu kļuvušas bites.

Jaunietim, kurš apsver studijas ārzemēs, Marta vispirms ieteiktu saprast, vai tā patiešām ir viņa paša izvēle. Ja tā ir, arī dzīvesvietas meklēšana, dokumentu kārtošana, sveša valoda un citi sarežģījumi kļūst nevis par iemeslu šo ieceri atmest, bet gan par pārvaramiem izaicinājumiem. Tikpat svarīgi ir nebaidīties kļūdīties – šo principu Marta apguvusi gan akadēmijā, kur eksperimenti un neveiksmes ir daļa no mācīšanās, gan pati savā dzīvē.

Šā gada februārī, studiju pārtraukumā, Marta kopā ar tuvākajiem studiju biedriem, ar kuriem Eindhovenā izveidojusies īpaša draudzība, devās slēpot uz Itālijas Alpiem – Bardonekiju.

Viņa joprojām nezina, kurā valstī pēc studijām dzīvos un kāds tieši būs viņas ceļš dizainā. Svarīgākais, viņasprāt, ir atrast savus cilvēkus un savu profesionālo vidi. “Kad atradīšu savu praksi un savus cilvēkus, tas mani aizvedīs tālāk,” ir pārliecināta Marta.

Tāds bijis Martas ceļš no Ogres tehnikuma līdz Eindhovenai, kur viņa neaizbrauca ar skaidru atbildi, par ko vēlas kļūt, bet ar iekšēju pārliecību, ka vēlas meklēt savu ceļu un nebaidīties izmēģināt. Kā saka pati Marta, noteikti nav uzreiz jāzina, kur šis ceļš aizvedīs. Svarīgākais ir sajust, ka izvēle pa to doties patiešām ir tava paša.