“Mājas mani dziedē,” saka Vineta. Meņģeles laukos viņa sākusi dzīvi no jauna un sapratusi – mājas nav vieta, kur viss ir viegli. Tā ir vieta, kur beidzot viņa pa īstam izjūt savu dzīvi.
Vineta Zālīte dzimusi Rīgā, taču daļu bērnības pavadījusi Vidzemē – četru gadu vecumā kopā ar mammu viņa dzīvoja Ērgļos, vēlāk ģimene pārcēlās uz Jumpravu, kur Vineta aizvadīja pirmos skolas gadus. Saikne ar tā laika klasesbiedriem nav zudusi arī pēc gadu desmitiem – joprojām notiek salidojumi un kopīgas tikšanās. Vēlāk dzīves ceļš atkal aizveda uz Rīgu, bet pēc ģimenes nodibināšanas – uz Ropažiem.
Laulībai nonākot krīzē, Vineta pieņēma lēmumu šķirties, un vīrs pārcēlās uz Angliju. Kad Latvijā beidzās arī Vinetas darba attiecības, 2006. gadā viņa kopā ar bērniem nolēma doties viņam līdzi – sākotnēji tikai uz trim mēnešiem, lai pastrādātu un vienlaikus dotu ģimenei vēl vienu iespēju. Laulību saglābt neizdevās, taču arī atgriezties Latvijā pēc šiem trim mēnešiem Vineta vairs nesteidzās. Īsais brauciens uz Angliju pārvērtās divdesmit dzīves gados.
Lielbritānijā Vineta strādāja veselības aprūpē – sākumā aprūpes namos un slimnīcā, vēlāk magnētiskās rezonanses nodaļā par radiogrāfera asistenti. Viņas darbs bija saistīts ar pacientu sagatavošanu izmeklējumiem un aprūpi izmeklējumu laikā. Lai arī darbs aizņēma lielāko daļu ikdienas, Vineta meklēja iespējas iet sabiedrībā un tikties ar latviešiem. Viņa iesaistījās organizācijā “Daugavas Vanagi”, kur aktīvi darbojās kā brīvprātīgā un iepazina trimdas latviešus.
Ar īpašu siltumu viņa atceras Robertu Štālmeisteru un Albertu Ulmani, kurus sastapa drīz pēc ierašanās Mansfīldā. Vinetai tobrīd bija trīsdesmit astoņi gadi, abiem kungiem – jau pāri astoņdesmit. Tieši viņi palīdzēja jauniebraucējai atrast savējos – iepazīstināja ar cilvēkiem, stāstīja par latviešu pasākumiem un iespējām tajos iesaistīties.
“Cilvēkam, kurš tikko ieradies svešā valstī un neko nepazīst, tas nozīmē ļoti daudz,” atzīst Vineta. Ar abu kungu starpniecību viņa iepazina arī pavisam citas latviešu paaudzes pieredzi – cilvēkus, kuriem svešumā bija jāveido sava mazā Latvija, jo iespējas atgriezties dzimtenē nebija. Vineta arvien vairāk saprata, kāpēc trimdiniekiem bija tik svarīgi turēties kopā, saglabāt valodu, svinēt latviešu svētkus un veidot vietas, kur satikt savējos.
Vēl dziļāk šos likteņus viņa iepazina, iesaistoties “Daugavas Vanagu” fonda dokumentālās filmas “Latvieši Apvienotajā Karalistē” tapšanā un uzklausot pēckara trimdinieku atmiņas par bēgļu nometnēm, reizēm noklusēto izcelsmi un gadiem loloto sapni atgriezties Latvijā. Daudziem pašiem to īstenot neizdevās, taču šodien ceļu uz senču dzimteni mēro viņu bērni un mazbērni.
Pirmie lielie Jāņi “Straumēnos” 2011. gadā, kas pulcēja aptuveni 4500 latviešu. Brīvprātīgo komanda “Vislabākie”. Priekšplānā pa vidu Roberts Štālmeisters – viens no “Daugavas Vanagu” vīriem, kurš Vinetai pēc ierašanās Lielbritānijā palīdzēja atrast ceļu pie latviešu kopienas.
Starp savējiem arī tālu no mājām
Sākumā citi palīdzēja Vinetai atrast savējos, bet drīz vien arī viņa pati kļuva par vienu no tiem cilvēkiem, kas pulcēja latviešus kopā. Vineta vadīja brīvprātīgo komandu un iesaistījās lielu pasākumu organizēšanā. Viens no spilgtākajiem bija 2011. gadā “Straumēnos” sarīkotā lielā Jāņu svinēšana. Kopā ar “Daugavas Vanagiem” viņa uzņēmās organizatoriskos darbus un vadīja brīvprātīgo komandu. Sākotnēji neviens nebija gaidījis, ka svētki izvērtīsies tik vērienīgi – “Straumēnos” sabrauca aptuveni 4500 latviešu, bet organizatoriem bija tikai 24 brīvprātīgie, dažas rācijas un milzīga teritorija.
“Es visu dienu skrēju kā bite no vienas vietas uz otru,” atceras Vineta. Nogurums bijis milzīgs, taču gandarījums – vēl lielāks. Viņa šo dienu atceras kā fenomenāli skaistu un joprojām glabā fotogrāfijas un tā laika publikācijas. Kāpēc bija vērts ieguldīt tik daudz spēka? Vineta saka – svešumā cilvēkam īpaši vajadzīga māju un piederības sajūta. Ikdienā jārunā citā valodā, jāapgūst svešas valsts noteikumi, jāiekārto sava dzīve un “jāizsit sava vieta zem saules”, bet latviešu pasākumos varēja atkal runāt savā valodā, dziedāt, dejot un būt starp savējiem.
“Tā, protams, nebija Latvija, bet tā bija māju sajūta,” viņa saka.
Tieši latviešu sabiedrībā Vineta iepazinās arī ar savu partneri Māri Pūli, kurš Lielbritānijā vada tautas deju kopu “Kamoliņš” – 1950. gadā dibinātu trimdas latviešu kolektīvu, kas darbojas jau vairāk nekā 75 gadus un, kā uzsver Vineta, ir vienīgā latviešu deju kopa ārpus Latvijas, kas visā šajā laikā savu darbību nav pārtraukusi. Arī Vineta dejoja šajā kolektīvā, un deja pavēra ceļu uz neparastiem ceļojumiem pie latviešiem pasaulē.
2017. gads, Brazīlija. Vineta pie iespaidīgajiem Igvasu ūdenskritumiem, vienā no ceļojumiem iepazīstot Brazīliju un tur dzīvojošo latviešu kopienas.
2013. gadā viņa devās uz Sibīriju, kur Augšbebros, Omskā, Krasnojarskā un Novosibirskā satika tur dzīvojošos latviešus un izsūtīto pēctečus, iepazina viņu likteņstāstus un redzēja, cik dzīva vēl aizvien ir saikne ar Latviju. Vēlāk ceļš aizveda arī pie latviešiem Brazīlijā, tostarp Ižui un Vārpu apkaimē, kur savulaik nonāca no Latvijas izceļojušās ģimenes. Šīs tikšanās, tāpat kā “Daugavas Vanagos” iepazītie trimdas latvieši, Vinetai ļāva daudz dziļāk apzināties latviešu vēsturi – cik bieži mūsu cilvēki bijuši spiesti pamest dzimteni un cik neatlaidīgi svešumā centušies saglabāt valodu, kultūru un piederību Latvijai.
Lai gan Lielbritānijā Vinetai bija darbs, māja, attiecības, draugi un iespējas ceļot, doma par atgriešanos Latvijā viņu nekad nepameta:
“Patiesībā Anglija man nekad līdz galam nepatika. Man patika mans darbs, draugi, dzīve bija sakārtota, nekā netrūka, bet dziļi sirdī vienmēr zināju, ka gribu atgriezties mājās.
Man nepatika klimats, ēdiens, arī cilvēku dzīvesveids un kultūra bija citādi. Es tur nekad līdz galam nejutos savējā.”Galu galā pēc divdesmit Lielbritānijā nodzīvotiem gadiem viņa izlēma – ir laiks braukt mājās. Māris palika Anglijā. Viņš ir pilsētas un sabiedrisks cilvēks, kuram tuva angļu kultūra, savukārt Vineta saprata, ka vēlas pavisam citu dzīvi – laukus, dabu un savu vietu Latvijā.
Te ir brīvība un miers
Īpašumu Latvijā Vineta meklēja aptuveni divus gadus un sākotnēji skatījās Kurzemes virzienā, tomēr neviens no piedāvājumiem īsti neuzrunāja. Meņģele viņas redzeslokā nonāca gluži nejauši. Kādā no īsajām viesošanās reizēm Latvijā, sēžot frizētavā Rīgā, Vineta kopā ar frizieri sāka šķirstīt sludinājumus. Viens no pirmajiem piedāvājumiem bija “Gnēžas” Meņģelē. Drīz bija jāatgriežas Anglijā, tāpēc īpašniekam viņa pateikusi: ”Ja māja vēl būs pārdošanā, kad novembra beigās atkal ieradīšos Latvijā, noteikti aizbraukšu apskatīties.”
Tā arī notika. “Kad atbraucu uz “Gnēžām”, viss bija apsnidzis un balts. Man ļoti patīk ziema. Ieraudzīju veco guļbaļķu riju, ozolu ieleju, dīķi un sapratu, ka gribu šo, ka šī ir mana vieta.” Lai gan Vinetas dzimtas saknes meklējamas Zemgalē un māju viņa bija lūkojusi Kurzemē, arī Vidzeme viņai nav sveša – daļa bērnības aizritējusi Ērgļos un Jumpravā. “Vidzeme man patīk. Tā ir kalnaināka, te nav jūras slapjuma un trako vēju, lai gan manā kalnā Meņģelē vējš arī pūš vienmēr. Bet vispār visa Latvija ir skaista – laikam nav tādas vietas, kur nebūtu skaisti,” pārliecināta ir meņģeliete.
“Gnēžas” Vineta iegādājās pirms trīsarpus gadiem. Pretī mājvietai slejas Meņģeles skatu tornis, no kura Dullā Daukas taka aizved līdz Ogres upei, bet pašā saimniecībā ir dīķis, ozolu ieleja, kur Vineta svin svētkus, senā guļbaļķu rija un pirts. Tieši šeit pēc divdesmit svešumā pavadītiem gadiem viņa atradusi to, ko bija meklējusi.
“Te ir brīvība. Beidzot varu elpot. Te ir miers,” Vineta raksturo sajūtu savās jaunajās mājās.
Pēc atgriešanās gan nācies sastapties arī ar realitāti, par kuru, dzīvojot Lielbritānijā, Vineta nebija domājusi. Viņa bija pārliecināta, ka ar ilggadējo pieredzi veselības aprūpē Latvijā darbu atradīs viegli. Meņģelē pat tika piedāvāta iespēja strādāt par ģimenes ārsta palīgu, tomēr izrādījās, ka Lielbritānijā iegūtā izglītība un pieredze nav pietiekama – nepieciešams Latvijā atzīts sertifikāts.
“Tas bija sāpīgs brīdis. Tu esi strādājis medicīnā, tev ir pieredze, bet izrādās, ka šeit to darbu darīt nevari,” atklāj Vineta. Bija jāmeklē cits ceļš, un Vineta nolēma pievērsties tam, kas viņai bijis tuvs jau sen, – dabai, augiem un zāļu tējām. Ar uzņēmējdarbību viņa nebija nodarbojusies vairāk nekā divdesmit gadu, tāpēc daudz kas bija jāapgūst no jauna: “Birokrātija ir sistēmā, un es tagad tam visam eju cauri. Bet ko darīt? Jādur ar ragiem iekšā un – aiziet!”
Senā “Gnēžu” guļbaļķu rija ieguvusi jaunu elpu – Vinetas mazais sapņu stūrītis, kur nākotnē iecerētas ballītes, meistarklases un citas kopā būšanas. Savu ieceri viņa sauc par “Biznesa riju”.
Ar Rīgas un Ropažu pašvaldības remigrācijas granta palīdzību Vineta sāka veidot savu mazo uzņēmumu. Saimniecībā Meņģelē tiek ievāktas pļavu tējas un gatavotas sukādes – no rabarberiem, ķirbjiem, cidonijām, upenēm, ogām un augļiem. Pagaidām tas vēl ir attīstības posmā, un ar uzņēmumu vien iztiku nopelnīt nevar. Ideja par augu tējām nav radusies tikai pēc atgriešanās. Arī Anglijā Vineta visu laiku lietojusi Latvijā vāktas zāļu tējas. Viņa smej, ka dakteris Tereško esot viņas labākais ārsts.
To, cik daudz spēka var smelties dabā, Vineta īpaši izjutusi laikā, kad Lielbritānijā nācies atgūties no nopietnām veselības problēmām. Zināšanas par augiem Vineta neesot mantojusi ģimenē – mājās pat neesot bijusi tradīcija vākt tējas. Tomēr viņu pašu augi saistījuši jau kopš bērnības.
“Es kādreiz gāju pa pļavu, lasīju un jau zināju, ko lasu. Nezinu, no kurienes tas nāk,” viņa saka.
Arī tagad Vineta labi pazīst pļavā augošos augus – vīgriezes, vībotnes, vērmeles, nātres, piparmētras un citus – un zina, kā tos izmantot tējās vai pirtī. Turklāt viņas iecere ir daudz plašāka par tēju un sukāžu pārdošanu. Vineta gribētu, lai cilvēki brauc pie viņas uz Meņģeles laukiem un paši dodas pļavā – iepazīst augus, kopā ar viņu noskaidro, kas kur aug, un salasa sev svaigu tēju.
“Ja cilvēks nezina, es varu iet līdzi un stāstīt. Varbūt viņš ir noguris, izdedzis, viņam ir stress vai vienkārši vajadzīga atpūta. Aizejam pļavā un salasām tēju.” Vineta to sauc par sava veida pļavas terapiju – iespēju ne tikai paņemt no dabas to, ko tā konkrētajā brīdī dod, bet arī pašam uz brīdi apstāties, pabūt dabā un atgūt spēkus.
“Gnēžas” Meņģelē tādas, kādas tās Vineta ieraudzīja pirmoreiz, – piesnigušas un baltas. Toreiz, ieraugot māju, senos kokus un apkārtni, viņa sajuta, ka šī ir viņas vieta.
Latvijai vajag savējos mājās
Svarīga šīs dzīves sastāvdaļa ir arī pirts. Kad Vineta iegādājās “Gnēžas”, vecā pirts bija sagāzusies, tāpēc viens no pirmajiem lielajiem ieguldījumiem bija tās pārbūvēšana. Pirts viņai ir ne tikai atpūta, bet arī attīrīšanās un relaksācijas rituāls – ar slotiņām, pašas gatavotiem skrubjiem, medu un pļavā vāktiem augiem. Ziemā Vineta reizēm dodas arī pie pieredzējušiem pirtniekiem Katlakalnā, jo, kā pati smej, citus pērt viņai ļoti patīk, bet pašam sevi kārtīgi nopērt nav tik vienkārši.
Vēl viena lielā iecere saistīta ar veco guļbaļķu riju. Vineta vēlas to atjaunot un nākotnē tur rīkot dažādus pasākumus. “Man ļoti patīk te būt, būvēt, attīstīt un pašai darīt. Anglijā man reizēm bija garlaicīgi. Šeit visu laiku ir kaut kas jādara, par kaut ko jācīnās. Laikam mēs esam tādi cilvēki, kuriem patīk cīnīties,” smejot saka Vineta. Lai gan pēc atgriešanās nav trūcis ne birokrātijas, ne vilšanās, ne nepieciešamības sākt daudz ko no jauna, par izvēli atgriezties Vineta nešaubās.
“Es neko nenožēloju. Šis bija pareizs lēmums. Esmu mājās un jūtos laimīga. Lauki ir mana terapija,” viņa saka.
Pati izgājusi atgriešanās ceļu un saņēmusi remigrācijas grantu uzņēmējdarbības sākšanai, Vineta tagad labprāt dalās pieredzē ar citiem. Viņa iesaistās Vidzemes un Rīgas remigrācijas koordinatoru rīkotajās aktivitātēs un diskusijās par to, kas būtu jāmaina, lai cilvēkiem atgriešanās Latvijā būtu vieglāka. Kopā ar koordinatoriem jautājumi aktualizēti arī Izglītības un zinātnes, Labklājības, Veselības, kā arī Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijā.
“Mēs ejam un sakām, kas cilvēkiem ir vajadzīgs, lai viņi, atgriežoties Latvijā, justos droši,” stāsta Vineta. Īpaši būtisks, viņasprāt, ir ne tikai praktiskais, bet arī morālais un psiholoģiskais atbalsts – pat atgriežoties savā zemē, pēc daudziem svešumā pavadītiem gadiem cilvēkam jāpielāgojas citai sistēmai un dzīvesveidam, un tā var būt smaga emocionāla pārmaiņa. “Mums ir jābūt stipriem un gataviem uz cīņu par savējiem,” viņa piebilst.
Divdesmit gados Lielbritānijā Vineta sastapusi daudz latviešu, kuri atzinuši – gribētos mājās, taču pietrūkst drosmes spert izšķirošo soli. Viņa novērojusi, ka jaunībā par atgriešanos bieži vēl nedomā, bet ap četrdesmit, četrdesmit piecu gadu vecumu kaut kas mainās un vēlme būt mājās kļūst daudz spēcīgāka. Vineta gribētu tautiešus iedrošināt nebaidīties, jo uz Latviju viņi atved ne tikai sevi.
“Jo vairāk mēs atgriezīsimies, jo vairāk varēsim dot Latvijai un jo spēcīgāku to kopā veidot. Katrs nākam ar savu pieredzi, zināšanām un dzīvesstāstu.”
Tieši pasaulē iegūtā dažādā pieredze, viņasprāt, var kļūt par Latvijas ieguvumu – ja vien cilvēkam tiek dota iespēja un atbalsts to šeit likt lietā.
