Vides gide Līga Šaule no Saldus jau gandrīz divdesmit gadus strādā ar tūristiem, un viņa ir secinājusi, ka seniori ir auditorija, kas ceļo nemainīgi cauri laikiem. Visticamāk, tas tādēļ, ka pašvaldības reizi gadā atvēl transportu šādiem braucieniem, pagasta ļaudis apceļo Latviju, tostarp nokļūst arī Saldū. Šogad seniori bijuši apmēram piektā daļa no visiem ceļotājiem, kuri lūguši Līgu Šauli izrādīt Saldu.
“Pensionāri ir interesanti ar to, ka daļa Saldū ir bijuši pasen, viņiem atmiņā saglabājies pilnīgi citāds priekšstats par pilsētu. Nereti sarunas kopsaucējs ir kāds zināms saldenieks, tāpēc apjautājas, vai kāds ārsts vēl strādā vai ir jau pensijā. Citreiz grupā gadās ceļotājs, kas nācis no Saldus un var pastāstīt tādas lietas, kuras nezināju.
Sirmgalvji pamana milzīgās atšķirības starp pagātni un tagadni, mūsu pilsētu uzslavē par sakoptību un skaistajiem apstādījumiem,” norāda Līga Šaule.
Uzņemot gadu ziņā pieredzējušus tūristus, maršruts ir jāpielāgo vajadzībai laiku palaikam piesēst. Pilsētas centrs tam ir ļoti piemērots, jo soliņu ir daudz – O. Kalpaka laukumā, pie strūklakas, iekšpagalmā pie bijušās “Ziedzemītes” ēkas. Citreiz priekšstatu par pilsētu var gūt, tai izbraucot cauri ar autobusu, taču Saldu labāk izstaigāt.
Līga Šaule norāda, ka ar senioriem jābūt ļoti rāmam, pacietīgam, der, ja sākumā izstāsta, kas gaidāms un ko darīs. Atšķirībā no jaunatnes gados veci cilvēki ir izturīgāki. Šogad vecākajai ceļotājai, kura apmeklēja Saldu, bija deviņdesmit viens gads. Šosezon Saldu apskatījuši seniori no Talsiem, Vārmes, Ķekavas, Rīgas, Dobeles, Ventspils, Dundagas, Cēsīm, Liepājas un citurienes.
Savukārt ceļojumu iedvesmotāja Inta Ķikure piedzīvojumu alkstošos vairāk nekā divdesmit gadu ved pasaulē – gan uz tuviem, gan pavisam tāliem galamērķiem. Viņa norāda, ka ar senioriem ceļojumos gadās tieši tādas pašas ķibeles, kā ar jebkura vecuma braucējiem, – kāds pamanās pazust, citam orientēties nepalīdz par daudz uz krūts paņemts grādīgais, cits pārvērtē savu veselību, bet dažs spītīgi neklausa grupas pavadonim un iekuļas nepatikšanās.
Vecums nav šķērslis
“Braucienos esmu pieredzējusi gan seniorus, kuri patīkami pārsteidz ar savu žirgtumu, gan tādus, kurus esmu ar satraukumu vērojusi, auklējusies un bijusi laimīga, ka viņi izturējuši braucienu un veseli atgriezušies mājās.
Jāatzīst, ieraugot braucēju sarakstā cilvēku cienījamos gados, ir satraukums, taču diezgan ātri jūtu – būs labi vai ne.
Reiz uz Islandi vedu nelielu grupu, kurā vecākajai braucējai bija astoņdesmit trīs gadi. Laikapstākļi uz šīs salas ātri spēj mainīties no skaistiem uz pavisam nemīlīgiem, turklāt līdz dabas objektiem, piemēram, vulkānam vai Eiropā ūdens bagātākajam ūdenskritumam, nevar piebraukt ar autobusu, labs gabals jāiet kājām. Taču šī astoņdesmit trīs gadus vecā kundze bez grūtībām un čīkstēšanas turēja līdzi.
Līdzīga vecuma sieviete brauca ceļojumā uz Kambodžu, Laosu un Vjetnamu. Viņa jau iepriekš bija ceļojusi viena un nereti tieši uz tālajiem galamērķiem. Šoreiz brauciena piektajā dienā cienījamā vecuma kundze saindējās ar ēdienu un no sākuma centās to no grupas slēpt. Kad jau biju ievērojusi, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ar vienu acs kaktiņu sievieti pieskatīju ciešāk nekā citus. Tad vienā objektā viņa noģība. Nokliedzos, ka vajag palīdzību, un tūlīt to arī dabūjām.
Kambodžā katram cilvēkam līdzi ir maza eļļas pudelīte, kā mums agrāk populārā “Zvaigznīte”, to uzreiz pielika viņai pie deguna, un sieviete attapās. Izsaucām neatliekamo palīdzību, kas sirmgalvi aizveda uz internacionālo hospitāli. Laimīgā kārtā divas dienas grupai bija plānots uzturēties tuvumā, tikmēr vājiniece atguvās slimnīcā,” atceras Inta Ķikure. Šis gadījums bijis pagrieziena punkts ceļošanas noteikumos.
Kopš tā laika seniors cienījamā vecumā nedrīkst ceļot viens, līdzi obligāti jābrauc kādam jaunākam radiniekam vai pavadonim.
Toreiz situāciju atrisināja, taču visa uzmanība bija jāvelta vienam cilvēkam, un pārējā grupa, cilvēki, kas arī bija maksājuši par braucienu, varējusi sajusties apdalīti, kaut neprotestēja un saprotoši pieņēma apstākļus. Intas Ķikures kolēģiem diemžēl bijuši gadījumi, kad ceļotājs ceļojuma laikā nomirst, taču pirms brauciena katra cilvēka diagnozi un slimības vēsturi prasīt nedrīkst. To, ka cilvēkam ir kādas sirds vainas, redz tad, kad viņš lidostā neiet caur detektoru, kura magnētiskie viļņi var sabojāt ķermenī ievietoto ierīci.
“Braucienā uz Taizemi grupā bija sieviete gados, kura lidostā nedrīkstēja iet cauri šiem vārtiem. Galamērķī uzzināju, ka tikai pirms divām nedēļām sievietei sirdī ielikts vārstulis. Neskaitot šo satraucošo informāciju, viņa neticēja, ka saule Taizemē ir spēcīga un tiešos saules staros nedrīkst uzturēties. Tiklīdz tikām pludmalē, skatos – Ļudka jau brauc ar “banānu”! Tas ir piepūšams pūslis, ko piekabina motorlaivai un velk pa ūdeni. Ar tikko sirdī ieliktu vārstuli! Lieki teikt, ka vakarā viņai bija saulesdūriens un visa āda čūlās,” atklāj saldeniece.
Zilums zem acs Lisabonā
“Kad tikko biju sākusi strādāt par grupu vadītāju, man piedāvāja braukt līdzi par stažieri divdesmit dienu ceļojumā pa divpadsmit valstīm Spānijas virzienā. Ceļotāji divtūkstošo gadu sākumā bija nebēdnīgi, “atlaida atsperi” tik ļoti, ka citreiz ceļabiedriem sagurušākie no autobusa uz viesnīcu bija jānes. Alkohols, protams, apgrūtina spēju spriest un orientēties, tādēļ man, kas esmu atbildīga par to, lai visus nogādātu no viena punkta līdz nākamajam, uzdzīvotāji sagādāja galvassāpes.
No tā brauciena spilgti palicis atmiņā gadījums ar diviem senioriem, kuriem varēja būt nedaudz pāri septiņdesmit. Viens izbijis armijnieks, kurš labi prata spāniski, angliski un krieviski, otrs – arī strādājis iekšlietās vai tieslietās. Dienvidu zemēs vīns lētāks nekā ūdens, un tikai likumsakarīgi, ka abi ļoti aizrāvās ar dzīves baudīšanu.
Lisabonā bija paredzēts palikt divas naktis. Kamēr pārējā grupa pa baznīcām, abi jaunie draugi – bārā. Jutu, ka nebūs labi.
Manas aizdomas apstiprinājās, kad pēdējā vakarā viņi neatgriezās viesnīcā. Satraukums liels, jo no rīta obligāti jādodas ceļā. Sacēlām kājās tūristu policiju – apzvanījām slimnīcas un morgus, bet no pazudušajiem ne vēsts. Trijos naktī grupas vadītājai zvana telefons – uzdzīvotāji šļupstus mēģina pateikt, ka atradušies.
Izrādās, viņi bija ne vien apmaldījušies, bet arī iekūlušies kautiņā un apzagti. Lai gan vienam no viņiem bija mobilais telefons, gides numuru bija sajaukuši par vienu ciparu un nespēja sazvanīt,” stāsta Inta Ķikure.
Ceļojumu iedvesmotāja stāsta, ka kopumā braukt ar senioriem ceļojumos viņai patīk, nereti no viņiem uzzina kaut ko jaunu. Viņi gida stāstītajā prot klausīties ar interesi. Sarunas noslēgumā Inta Ķikure dalās ar praktisku ieteikumu ceļotmīļiem – tālos galamērķus apskatīt spēka gados, tuvos atstāt vecumdienām.
